Slepkava pie rakstāmgalda Simons Šustins
I. Zālīte, SAB Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītājs

Pēc padomju tanku ienākšanas mūsu valstī Latvijas Komunistiskā partija (LKP) par šo Kremļa dāvanu varēja tikai jūsmot, bet saņemt valsti savās rokās un to pārvaldīt nebija spējīga. Patiesībā tas no LKP pat netika prasīts, jo padomju varas ieviešanas plāni un pievienošanas gaita PSRS bija laikus izstrādāta Maskavā un saskaņā ar plāniem režīma nostiprināšanu bija paredzēts veikt ar padomju specdienestu spēkiem. No Krievijas uz Latviju atnāca īpaši sagatavots čekas aparāts un operatīvais sastāvs ar tiesībām izvērtēt, kuri cilvēki padomju varai būs derīgi un kuri kā nederīgi jāiznīcina vai jāizolē.

Čeka – jaunās kārtības balsts

Saskaņā ar Valsts un Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa prasību “Es palieku savā vietā un jūs palieciet savā vietā” Latvijas Politiskās pārvaldes darbinieki Alberta ielas namā turpināja strādāt arī pēc Sarkanās armijas ienākšanas Rīgā, līdz lietas pārņēma ienākusī čeka.

Interesantas ir politpārvaldes darbinieka Herberta Teidemaņa liecības par čekas formēšanās procesu Latvijā, kuras viņš devis Ādolfam Šildem. Kā pirmais latviešu varasvīrs Politpārvaldē ieradies Rīgas ostas strādnieks un vietējais komunists Elmārs Briedis. Viņš nomainījis Rīgas rajona priekšnieku pulkvežleitnantu Vinteru, kuru tūliņ ieslodzīja turpat Alberta ielas kamerās. Pēc neilga laika Politpārvaldes priekšnieka Jāņa Fridrihsona-Skraujas posteni pārņēmis Latgales komunists Vikentijs Latkovskis. Tad pēc pāris bezdarbības dienām atbraucis lielāks skaits krievu čekistu. Latkovskis no Fridrihsona kabineta pazudis un apmēram ceturtajā dienā pēc krievu ienākšanas viņa vietā sēdies kāds Semjons Šustins. Viņa vārdu darbinieki uzzinājuši tikai pēc pāris nedēļām, līdz tam viņš stādījies priekšā kā Silnieks. Visiem iebraukušajiem čekistiem tikušas izsniegtas iekšzemes pases ar izdomātiem latviskiem vārdiem, tādējādi padarot viņus par pilsoņiem pat pirms 14. jūlija vēlēšanām. Jūnija dienās Silnieka komanda izturējusies samērā pieklājīgi un mēreni.

Parakstot dokumentus, Šustins sākumā vienmēr parakstījies kā Silnieks, turklāt, nepārzinot rakstību ar latīņu burtiem, attaisījis rakstāmgalda atvilktni un rakstījis pēc tur esoša parauga. Smīnēdams viņš noprasījis: “Nu kak, horošaja podpis?” (Nu kā, vai labs paraksts?)

Lielākā daļa veco darbinieku tikuši atlaisti un viņu darba vietas ieņēmuši krievu čekisti, kā arī latviešu komjaunieši, lielākoties rīdzinieki. Palikušajiem darbiniekiem izsniegtas apliecības, kurās bijis norādīts, ka viņi tagad ir “Upravļeņije gosudarstvennoi bezopasnosti” (LPSR Iekšlietu tautas komisariāta Valsts drošības pārvaldes) darbinieki, un Šustins bija nozīmēts par šīs pārvaldes priekšnieku, vienlaikus būdams arī Iekšlietu tautas (NKVD) komisāra Alfona Novika vietnieks.

Drīz Alberta ielas ēka palika par šauru un čeka pārcēlās uz Brīvības un Stabu ielu stūri. Īsā laikā tā Rīgā izveidoja veselu administratīvu tīklu, kas sastāvēja no 36 dažādām iestādēm. Vienlaikus krasi samazinājās latviešu tautības darbinieku skaits, dokumentos vairs nefigurēja Silnieka vārds, bet īstais Šustina paraksts. Taču, kā raksta aculiecinieki, apcietināšanas pavēlēs reti kad tikuši izmantoti paraksti ar īstajiem vārdiem. Nāves spriedumos gan ir īstie paraksti,parasti kiriliskajā rakstā. Jāsaka, ka jaunais čekas aparāts, ņemot vērā valodas grūtības un jauno vidi, apbrīnojami ātri adaptējās Latvijas apstākļos. Tas liecina, ka jau pirms Latvijas okupēšanas daudz kas bija izplānots un laikus sagatavots Krievijā.

Latvijas iedzīvotāju izspiegošana

Baigā gada sākumā čeka sāka veidot plašu ziņotāju tīklu, iesaistot tajā gan vīriešus, gan arī sievietes. Plaši izmantoja sētnieku pakalpojumus. Aģentu vervēšanā bieži izmantoja draudus un šantāžu. Okšķeru lomā iesaistījās kompartijas biedri un biedru kandidāti, komjaunieši, kuriem vajadzēja ziņot par savu darbavietu un darbabiedru noskaņojumu un aizdomīgu rīcību. Laukos ziņu vākšana notika ar izpildkomiteju starpniecību.

Raksturīgs ir aģenta “Perova” ziņojums, kas rakstīts 1940. gada 26. augustā un atrodams dzelzceļa kantora darbinieces Olgas Dumpes krimināllietā: “Kad Latvijā tika izsludināta padomju vara, Dumpe izturējās neizturēti, smējās par sarkano karogu, nosaucot to par sarkanu lupatu. Pēc Latvijas delegācijas atgriešanās no Maskavas teica, ka “lūk, atbrauca Latvijas pārdevēji; tagad Latvijā valda visādi plukatas, kas izlaisti no cietuma”. (..) Dumpe ne reizi nebija demonstrācijās un svinīgajās manifestācijās. Vēlēšanu laikā smējās par vēlēšanu kārtību un vēlēšanu rezultātiem. (..) 30.08.40.g. Šķirotavas st. depo darbnīcā notika visu strādnieku un kalpotāju sapulce, kurā ar referātu par Staļina Konstitūciju uzstājās rajona komitejas pārstāvis vec. poļitruks Kolomeckis. Sapulce tika gatavota organizēti, atklājot [to] ar Internacionāles dziedāšanu, tika pavairots himnas teksts, lai to iemācītos. Kantora darbiniece Olga Dumpe iebilda, ka tādu tekstu, kurā runa ir par asinspirti un asinsizliešanu, viņa nemācīsies, sakot, ka “tieši kā lopkautuvē, tik asinis un asinis prasa” un visas šīs revolucionārās dziesmas vienā meldiņā “tirāni, gāzt, šķelt, griezt, iznīcināt, noārdīt”, un tāds arī ir komunisms.” 1941. gada 14. jūnijā Olgu Dumpi uz šo denunciāciju pamata arestēja, nosūtīja uz IeTK Usoļlaga nometni. Neskatoties uz to, ka lietā nebija nekādu lietisko pierādījumu (aģenta ziņojumi par tādiem nevarēja kalpot), viņai par darbošanos aizsargu organizācijā PSRS IeTK Sevišķā apspriede piesprieda nāvessodu, kas tika izpildīts 1942. gada 7. aprīlī, par ko krimināllietā atrodama attiecīga izziņa.

Šajā krimināllietā atrodams dokuments, kuram ir būtiska nozīme Baigā gada un vēlāko represiju dokumentēšanā – LPSR VDK uzskaišu un arhīva daļas priekšnieka pulkveža Nazarova parakstīts ziņojums par to, ka, pamatojoties uz PSRS VDK 1955. gada 24. augusta sevišķi slepenu rīkojumu nr.108ss, Olgas Dumpes uzskaites kartītē izdarīta atzīme par to, ka “Dumpe mirusi 1945. gada 20. novembrī ar kuņģa vēzi. Par to 8.1. 57. gadā paziņots viņas māsai Strautei E. J.” Šādi nāves apstākļu viltojumi atrodami vairākās tā laika krimināllietās. Režīms jau laikus slēpa pēdas.

Masveida represiju sākums

Jau ar pirmajām Šustina saimniekošanas dienām plašumā vērsās aresti. Viņa uzdevumā pa visu Latviju tika izsūtītas apcietināšanas pavēles. Šajā periodā čekas galvenie uzdevumi bija saistīti ar Tautas saeimas vēlēšanu organizēšanu, kuras Maskavai bija vajadzīgas, kā raksta Ā. Šilde, “ne tik daudz vietējām vajadzībām kā rietumu maldināšanai. (..) Ja arī ne visi, bet liela iedzīvotāju daļa pie vēlēšanu urnām gāja, tad tas vispirmām kārtām bija čekas nopelns. Ikvienam lika saprast, ka tāds, kam pasē trūkst atzīmes par piedalīšanos 14./15. jūlija vēlēšanās, var iznākt skaidrošanās ar visvareno čeku. Papildus grūtības bija sagaidāmas. “

Ātros tempos pārbūvēja bijušās Iekšlietu ministrijas ēku, gādājot par aresta telpu un iekštelpas šautuves iekārtošanu.

Ar pilnu jaudu represīvā mašinērija tika iedarbināta pēc 1940. gada 5. augusta, kad Latvija tika pievienota PSRS. Sākot ar 1940. gada 6. novembri, Latvijas iedzīvotāju vajāšana un represijas pret tiem varēja notikt pilnīgi likumīgi, jo ar šo datumu sāka darboties M. Kaļiņina parakstītais dekrēts par Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas krimināllikuma piemērošanu Latvijā. Šā dekrēta 3. pants paredzēja kriminālatbildību arī par noziegumiem (padomju izpratnē), kas Latvijas teritorijā bija izdarīti līdz padomju varas ieviešanai, tajā skaitā darbošanās Zemnieku savienībā u. c. politiskās nekomunistiskās partijās un sabiedriskās organizācijās, sastāvēšana aizsargu organizācijā, darbs Latvijas speciālajos dienestos, armijā un robežsardzē utt.

Drīz pēc vēlēšanu farsa uz Krieviju aizveda prezidentu Ulmani un tika uzsākta bijušās Latvijas valdības locekļu un ministru aresti un deportācijas.

1941. gadā Valsts drošības tautas komisariāts (NKGB) tika atdalīts no Iekšlietu tautas komisariāta (NKVD) un par tā komisāru tika nozīmēts minētais Semjons Šustins, valsts drošības kapteinis. Šā gada 14. jūnijā tika īstenota pati drausmīgākā masveida akcija – vairāk nekā 14 000 cilvēku vienlaicīga piespiedu deportācija uz attāliem PSRS ziemeļu apgabaliem. Taču jau līdz šim datumam apcietināta un cietumos ievietota, pēc izmeklēšanas tiesneša A.Grantskalna liecībām, bija 6041 persona, to starpā 338 sievietes un 17 bērni, jaunāki par 16 gadiem. Rīgas apkārtnē Baltezerā, Katlakalnā un Dreiliņos tika sameklētas piemērotas vietas lielāku masu apšaušanai. Piespriestais nāvessods parasti tika savienots ar visas mantas konfiskāciju (ja tāda bija).

Boļševiku varas pēdējās dienās pirms vācu okupācijas laika trūkuma dēļ nekādas izmeklēšanas vairs netika veiktas, nāves spriedumam pietika ar Šustina rezolūciju. Tādā veidā 1941. gada 26. jūnijā nāvei tika nolemti 78 cilvēki. Rezolūcija bija īsa: “Vvidu sociaļnoi opasnosti vseh rasstreļjaķ” (sakarā ar sociālo bīstamību visus nošaut).

Tautas ienaidnieka portrets

Ja īsi būtu jāraksturo cilvēku grupa, pret kuru vērsās čekas represijas, tad tas bez gara saraksta sastādīšanas nebūtu iespējams. Cilvēkus, kuriem šis gods gāja secen, vienkāršāk var raksturot šādi – politiski un sociāli neaktīvi, bez īpašumiem, kā arī kompartijas un komjaunatnes aktīvisti, to atbalstītāji.

Daži raksturīgi vaibsti ienaidnieka portretā: “robežsargs uz bijušās Latvijas–PSRS robežas”, “cēlies no kulakiem, naidīgi noskaņots pret padomju varu”, “kontrrevolucionāras organizācijas KOLA [Kaujas organizācija Latvijas atbrīvošanai] loceklis”, “militāras fašistiskas organizācijas aizsargi biedrs”, “strādājis par kārtībnieku policijā”, “naidīgi noskaņots pret PSRS un kompartiju”, “aģitēja par to, lai Vācija ātrāk atbrīvo Latviju”, “uz ielas dziedāja fašistiskas dziesmas un, būdams aizturēts, izsmēja padomju iekārtu”, “devuši signālus vācu lidmašīnām”, “runājis par Sarkanās armijas vājumu”, “veic pretpadomju aģitāciju” utt.

Jaunās kārtības cena

Kopējais represēto skaits 1940.–1941. gadā ir apmēram 40 000 cilvēku, kas ir 2% no visiem Latvijas iedzīvotājiem. Administratīvā kārtā aizturēja un deportēja vismaz 14 428 cilvēkus jeb 0,74% Latvijas iedzīvotāju (0,80% no visiem vīriešiem un 0,69% no visām sievietēm). Dzīvību Baigajā gadā Latvijas teritorijā zaudēja pavisam 1355 cilvēki, no kuriem 121 bija kritis aktīvā cīņā pret komunistiem.

Deportēja 1,9% no visiem Latvijā dzīvojošajiem ebrejiem, 0,8% no latviešu kopskaita un 0,4% krievu.

32,3% deportēto bijuši vecumā līdz 20 gadiem, bet 17,4% – līdz 10 gadiem. Ceļā uz izsūtījuma vietu dzimuši 7 bērni, miruši 28 cilvēki. Izsūtījuma vietā līdz 1942. gada martam piedzimuši 60 bērni.

23% no visiem deportētajiem bijuši zemnieki, 19% – skolēni, bet 13,7% – mājsaimnieces.

Terora diriģenta portrets

Latvijas iedzīvotāju masveida terora īstenotāju komandas virsdiriģents bija Šustins. Gandrīz uz visiem liktenīgajiem dokumentiem atrodams viņa – NKVD Valsts drošības pārvaldes priekšnieka, vēlāk valsts drošības tautas komisāra – paraksts. Tajā skaitā Šustins apstiprināja slēdzienus par 6636 Latvijas iedzīvotāju deportāciju.

Vienlaikus jāsaprot, ka varmācīgās akcijas Latvijā bija jau iepriekš sīki izplānotas PSRS metropolē Maskavā un Šustins bija izvēlēts kā viena no piemērotākajām personām to īstenošanai. Ne velti čeka tajā laikā oficiāli tika dēvēta par partijas bruņoto vienību.

Šustina biogrāfija ir miglā tīta, jo viņš 1940. gadā ieradās Latvijā, lai veiktu savu melno darbu un līdz ar Sarkanās armijas atkāpšanos aizbrauca no Latvijas, kur turpināja savu karjeru Kirovas apgabalā, strādājot par NKVD Kirova apgabala priekšnieku. Zināms, ka viņš dzimis 1908. gadā Kaļiņinas apgabalā Krievijā.

Latvijā veiktais terors pret tās iedzīvotājiem satur genocīda pazīmes, kas noteiktas Apvienoto Nāciju Organizācijas 1948. gada 9. decembra Konvencijas par genocīda novēršanu un sodīšanu par to 2. pantā. Šajā sakarā Latvijas Ģenerālprokuratūra 1996. gada 8. februārī pret Šustinu ierosināja krimināllietu pēc Latvijas Kriminālkodeksa 68–1 panta “Noziegumi pret cilvēci, genocīds”. Apsūdzības raksts sastādīts uz 14 lapām, un tajā varam lasīt, ka “(..) Semjona Šustina vadībā viņam pakļautie represīvo iestāžu darbinieki veica nevainīgu cilvēku masveida vajāšanas, terorizēšanu, pielietoja nelikumīgas izmeklēšanas metodes ar cilvēku spīdzināšanu, turēja ieslodzījumā cilvēka cieņu un godu pazemojošos antisanitāros apstākļos, panākot piespiedu atzīšanos noziegumos, kas nebija izdarīti, safabricēja krimināllietas un izvirzīja nepamatotas apsūdzības, panākot apsūdzētā notiesāšanu ar augstāko soda mēru, izsūtīšanu uz ieslodzījuma vietām attālos PSRS apgabalos. (..)”

Kur pazuda Šustins

Izmeklēšanas gaitā negaidītas grūtības radās, noskaidrojot Šustina atrašanās vietu. Tautā, tajā skaitā bijušo VDK darbinieku vidū, bija izplatīts mīts, ka Šustins emigrējis uz Izraēlu un tur miris 70. gados, taču šī versija apstiprinājumu neguva. Par pavedienu kļuva Šustina rakstīta vēstule viņa kādreizējam priekšniekam NKVD komisāram Alfonam Novikam, kas datēta ar 1968. gada 12. jūliju. Tajā Šustins uzrādīja savu dzīvesvietas adresi Kolpino. Noziedznieka meklēšanā Ģenerālprokuratūra lūdza Interpola palīdzību, kas izdarīja attiecīgus pieprasījumus Krievijā. 1997. gada 5. martā tika saņemta oficiāla Interpola Maskavas biroja atbilde, kurā melns uz balta rakstīts, ka Šustins minētajā adresē “nekad nav bijis pierakstīts un citu datu par viņu [biroja] rīcībā nav”. Atkārtotam pieprasījumam tika pievienota Šustina vēstules kopija, un šoreiz tas vainagojās ar panākumiem. Tika saņemta atbilde, ka meklējamā persona patiešām no 1960. gada līdz 1972. gadam dzīvojusi Kolpino, Komūnas ielā 13, un mirusi 1978. gada 3. augustā.

Sakarā ar aizdomās turamās personas nāvi 1997. gada 30. jūnijā krimināllieta tika izbeigta un tās četri sējumi nogūla arhīva plauktos.

Rakstā izmantoti SAB TSDC pētījumu rezultāti un Šustina krimināllietas materiāli.

1998. gada 13. Jūnijs.© LAUKU AVĪZE