Latvieši - Staļina upuri un bendes

Šogad varam atzīmēt kādu lielu, bet visai skumju gadadienu - aprit tieši 60 gadi, kopš Padomju Savienībā staļinisko represiju vilnis sasniedza augstāko un asiņaināko atzīmi. Patīk tas mums vai ne, bet 1937. un 1938. gada lielajā tīrīšanā arī mūsu tautiešiem bija liela loma. Vieni no viņiem kļuva par staļinisma upuriem, citi - par bendēm un masu slepkavām. Taču daudzi no represiju upuriem arī paši nebija nekādi eņģeļi, jo savu karjeru padomju hierarhijā būvēja uz neskaitāmu līdzcilvēku dzīvību rēķina.

Mūsu tautieši - cilvēku šāvēji

Pats iecienītākais staļinisko cilvēkšāvēju ierocis bijis Nagan tipa revolveris. Tas gan iedragājis arī ne viena vien bendes veselību: gadiem ilgi šaujot ar vienu un to pašu roku, slepkavnieks riskēja kļūt kurls ar vienu ausi.

Latvieši padomju varas sākumposmā izcēlušies ne tikai ar to, ka sargājuši Ļeņinu, komandējuši armijas, gaisa spēkus un čekistus. Nevienā padomju laiku vēstures grāmatā gan tas nav pieminēts, taču vairāki mūsu tautieši šaura profila speciālistu lokā slaveni kļuvuši kā bendes un cilvēku šāvēji. Īpaši viņiem tika ļauts izvērsties staļinisko represiju gados.

Savulaik latviešu izcelsmes čekistus mēģināja vainot cara ģimenes nogalināšanā, taču vēlāk izrādījās, ka Nikolaja II bojāejā mūsu tautieši tomēr nav vis vainīgi. Tomēr uz dažu latviešu sirdsapziņas ir neskaitāmu upuru dzīvības. Piemēram, viens no čekas šefa Fēliksa Dzeržinska vietniekiem Jēkabs Peterss pilsoņu kara gados izcēlās ar asiņainām represijām Petrogradā, Kijevā, Kronštatē, Tambovā, Donas apkaimē. Cits virsčekista vietnieks - Mārtiņš Lācis - asinīs slīcināja Maskavu, Kazaņu un Ukrainu. Abu asiņainās gaitas aprāvās 1938. gadā.

Viens no slavenākajiem lielās tīrīšanas upuriem - Sarkanās armijas Izlūkošanas pārvaldes šefs Jānis Bērziņš. Padomju laika grāmatās viņa nāves cēlonis tika aprakstīts ļoti atturīgi. Vienkārši: 1938. gada 29. jūlijā Jāņa Bērziņa sirds pārstāja pukstēt. Par cietumā pavadītajiem mēnešiem un nāves spriedumu - ne vārda.

Savukārt viens no bēdīgi visslavenākajiem trīsdesmito gadu cilvēku šāvējiem bijis Pēteris Maggo. Uzskata, ka viņš bijis latvietis, kaut gan Maggo tēva vārds - Ivans - ļauj par to šaubīties. Nevar gan izlēgt iespēju, ka Maggo ir mazliet pielabojis tēva vārdu. Viņš ir dzimis Kurzemē, tur pabeidzis divas klases, vēlāk karojis Pirmā pasaules kara frontēs. 1917. gadā iestājies boļševiku partijā, tajā pašā laikā kļuvis par čekistu un nedaudz vēlāk - par cietuma priekšnieku. Šajā amatā strādājis līdz 1931. gadam, kad tika iecelts par īpašo uzdevumu darbinieku jeb, vienkāršāk sakot, bendi.
Nākamos 10 gadus Maggo tik čakli šāvis cilvēkus, ka izpelnījies neskaitāmus priekšniecības uzmanības pierādījumus: kļuvis par goda čekistu, apbalvots ar vairākiem ordeņiem, goda rakstiem un pat zelta pulksteni. Krievu mēnešraksts "Soveršenno sekretno" pat lēš, ka šis necilā izskata vīrelis, kurš valkājis vecmodīgas brilles, pats varētu būt nošāvis 10 tūkstošus cilvēku. Mūsu tautietis tik aizrautīgi pildījis savu asiņaino darbu, ka reiz pat teju vai nolaidis no kājas čekas īpašās daļas priekšnieku. Vispirms Maggo nošāvis pārdesmit notiesātos, tad iekarsis un uzbļāvis netālu stāvošajam priekšniekam: Un ko tu te stāvi? Ātri ģērbies nost, citādi nošaušu tepat uz vietas! Priekšnieks tikai ar lielām grūtībām iestāstījis bendem, ka ne jau viņu vajadzētu šaut nost. Starp citu, varam tikai minēt, vai arī slavenā bendes tiešais priekšnieks nav bijis latvietis, jo dokumentos ir viņa vārds - Bergs. 

Labu galu viņi neņēma 

Dīvaini, bet atšķirībā no čekistu virsvadoņiem Ježova, Jagodas un Berijas, tiešie eksekūciju izpildītāji itin bieži mira dabiskā nāvē. Tiesa gan, nekāda cienījamā tā tomēr nebija.

Eduards Bērziņš pēc Ļeņina ordeņa saņemšanas un Kremlim piegādātajām zelta tonnām pārtapa par japāņu un britu spiegu. Tāpēc – nāvessods.

Piemēram, tas pats Maggo pēc desmit eksekūciju gadiem nodzērās līdz nāvei un nenodzīvoja pat līdz Otrā pasaules kara sākumam. Apšaubāmu godu viņam dara tas, ka vēl pirms nāves čekists paspēja nodot amata noslēpumus ne vienam vien jaunākās paaudzes slepkavniekam.

Vēl nepatīkamāku mūža novakari piedzīvojis cits mūsu tautietis - Ernests Mačs. Arī viņš dzimis Latvijā un dzimtenē strādājis par ganu. Toties Krievijā viņš ātri vien uzkalpojies līdz bendes amatam, ko godam pildījis 26 gadus. Arī Mačs saņēmis vairākus apbalvojumus, piedalījies jaunās maiņas audzināšanā, taču par viņa nobendēto cilvēku skaitu vēsture klusē. Protams, čekists nav bijis atturībnieks, un beigu beigās saspringtais darbs un nemitīgā žūpošana iedzinusi viņu kapā. Pirms nāves gan Mačs vēl paspēja sajukt prātā un kā psihiski slims tika no orgāniem atvaļināts.

Sandris Metuzāls

 1937. gada sazvērestība

1937. un 1938. gada represijas aizrāva nebūtībā daudzus Padomju Krievijā pazīstamus un cienījamus latviešus, kuru vidū viens no ievērojamākajiem bija kara aviācijas komandieris Jēkabs Alksnis. Tagad, 60 gadus pēc represiju pirmā viļņa, viņa mazdēls Viktors Alksnis uzskata, ka staļiniskajai tīrīšanai pamats tomēr bijis un ka trīsdesmitajos gados tiešām eksistējusi pret visu tautu tēvu vērsta sazvērestība.

Vectēvs kļuva par politiskās cīņas upuri

Sarkanās gaisa kara flotes komandiera Jēkaba Alkšņa mazdēls Viktors Alksnis. Par spīti vectēva traģiskajai nāvei, viņš cīnās par Padomju Savienības atjaunošanu.

Slavenā padomju komandiera mazdēls Viktors Alksnis Latvijā ievērību izpelnījās astoņdesmito gadu nogalē, kad aktīvi iestājās par Padomju Savienības un komunistisko ideālu saglabāšanu. Deviņdesmitajos gados viņš pārcēlās uz Maskavu, kur vēl joprojām aizstāv vecās idejas. Tiesa gan, tagad jau kā otrā un trešā ešelona politiķis. Pirms tam viņš gandrīz gadu bija Piemaskavas pilsētas Žukovskas mēra vietnieks, taču pēc sava šefa vardarbīgās nāves šo amatu atstāja.

Viktors Alksnis apgalvo, ka jau ilgāku laiku viņš trīsdesmito gadu notikumu attīstību pētījis arhīvos un nācis pie secinājuma, ka pret Staļinu vērsta sazvērestība tomēr pastāvējusi. Jā, sazvērestība pret Staļinu tiešām bija! Tāpēc represiju rezultātā bojā gāja daudzi nevainīgi cilvēki, tomēr starp upuriem bija arī opozicionāri. Līdz piecdesmitajiem gadiem jau valdīja uzskats, ka visi notiesātie bija tautas ienaidnieki. Vēlāk domājām, ka visi bija nevainīgi. Taču patiesība ir droši vien kaut kur pa vidu, telefonintervijā Vakara Ziņām stāsta Jēkaba Alkšņa mazdēls.

Grūti gan teikt, vai pats Jēkabs Alksnis arī bijis sazvērnieks. Viņa mazdēls nesen komjūtertīklā Internet Hārvarda universitātes serverī atradis piecdesmitajos gados Londonā izdotu 1947. gadā uz Lielbritāniju aizbēgušā padomju komunista Baikova grāmatu. Tajā apgalvots, ka 1937. gada sazvērestība tiešām pastāvējusi un ka tieši Jēkabs Alksnis bijis viens no tās vadoņiem. Tomēr Viktors Alksnis šo versiju apšauba, jo, cik zināms, viņa vectēvs vienmēr dziļi cienījis Staļinu un, visticamakais, vienkārši kļuvis par politiskās cīņas upuri.
Latviešu un ebreju tīrīšana
Pēc Viktora Alkšņa domām, otrs represiju iemesls varētu būt Staļina vēlme izlīdzināt padomju vadības nacionālo sastāvu. Staļins instinktīvi nojauta liela kara neizbēgamību. Viņš saprata arī to, ka karā liela nozīme būs karavīru morālajam noskaņojumam. Viena lieta, ja karavīrus komandē Jukums Vācietis, pavisam cita - ja Georgijs Žukovs. Skaidrs taču, kā vadībā viņi cīnīsies labāk, spriež Viktors Alksnis. Mūsdienās gan tas izklausās necilvēcīgi, tomēr trīsdesmitie gadi bija pavisam citi laiki, un krieviskā elementa lomas pastiprināšanai tad bija liela loma. Tā gan notika, pateicoties tam, ka padomju valdībā pastāvēja pret ebrejiem un latviešiem noskaņoti grupējumi. Viktors Alksnis tomēr diezgan zemu vērtē latviešu lomu represīvo akciju veikšanā: lielākā daļa čekas vadības tolaik jau bija novākta, un pāri bija palikuši tikai sīki gariņi.

Vectēvs gan nav vienīgais Viktora Alkšņa priekštecis, kuru skāra represijas. Viņa vecmāmiņa Kristīne Medne 1937. gadā kopā ar māsu Martu arestētas, taču, atšķirībā no Jēkaba Alkšņa, tikušas cauri ar ilgstošu ieslodzījumu. 1947. gadā Kristīne  Medne atgriezusies Latvijā, taču jau pēc gada atkal apcietināta un aizsūtīta uz Sibīriju. Pēc otrā ieslodzījuma viņa dzimtenē atgriezās tikai 1955. gadā.

Nebrīves nometņu iemītnieki lielākoties nodarbojās ar zelta iegūšanu boļševiku valsts vajadzībām, taču dažos lēģeros no zemes laukā cēla urāna rūdu, ko turpat uz vietas rūpnīcā arī bagātināja. Šie darbi norisinājās slavenā zinātnieka Kurčatova uzraudzībā.

Vectēva bēdīgais gals mazdēla uzskatus nav mainījis
Jēkaba Alkšņa bojāeja staļinisko represiju laikā nav iespaidojusi viņa mazdēla vēlmi atjaunot Padomju Savienību. Nekādu pretrunu šeit nav. Vectēvs godīgi kalpoja Staļinam, bet pirms tam - Krievijas impērijai. Arī latviešu strēlnieki taču karoja par Krievijas impēriju, bet sarkanie strēlnieki Pilsoņu karā cīnījās par Padomju Krieviju. Es pats dienēju Padomju armijā un uzskatu, ka tajos laikos pozitīvā tomēr bija vairāk nekā negatīvā, domā Viktors Alksnis. Arī par Latviju viņam šis tas ir sakāms: Uzskatu, ka Latvija vienmēr bijusi starp diviem spēkiem: Krieviju un Vāciju. Ja Latvija nebūs kopā ar Maskavu, tad tā būs kopā ar Vāciju.

Sandris Metuzāls

Latvietis - "Daļstroj" priekšnieks

Trīsdesmitajos gados boļševiku vadoņi attapās, ka pirms tautas ienaidnieku fiziskas iznīcināšanas tie varētu vēl pastrādāt, tāpēc izveidoja labošanas darbu nometnes, kas kļuva par aizmetni vēlākajam Gulagam. Par šo lēģeru virspavēlnieku iecēla latviešu padomju aktīvistu Eduardu Bērziņu.

Krievijas ziemeļaustrumos izveidotās nometnes lielā mērā saistās ar valsts tresta Daļstroj radīšanu 1931. gada 13. novembrī. Daļstroj nav viena vai divas ieslodzīto nometnes. Tā ir 3 miljoni kvādrātkilometru (PSRS viena astotā daļa) plaša teritorija ar urāna ieguves šahtām, zelta ieguves iecirkņiem, kokzāģētavām utt. Lai Bērziņš varētu naski pārvietoties pa sev pakļauto teritoriju, viņa rīcībā bija kuģis Zvezda, lidmašīna un starptautiskas klases dzelzceļa vagons.

Divas dienas pirms Daļstroj nodibināšanas boļševiku centrālkomiteja pieņēma speciālu lēmumu, ko parakstīja Staļins. Tajā teikts: Lai forsētu zelta ieguvi Kolimas upes augštecē, izveidot speciālu trestu, kas pakļaujas tieši centrālkomitejai. 1932. gada 19. janvārī Jagoda parakstīja slepenu pavēli, kas paredzēja Daļstroj vajadzībām nākamajā gadā izveidot 40 tūkstošu cilvēku lielu ieslodzīto kontingentu. 1. aprīlī nodibināja Ziemeļaustrumu labošanas darbu nometni ar centru topošajā Magadanā. Arī šīs nometnes priekšnieks bija tieši pakļauts Bērziņam.

1935. gada 22. martā par pašaizliedzīgu darbu sociālisma druvā Bērziņam piešķīra Ļeņina ordeni, bet 1936. gadā laikraksts Pravda dižojās: Nekad, pat vislielākā kapitālistiskā zelta drudža laikos visa Aļaska nedeva tik daudz zelta, cik šajā gadā deva jaunais Kolimas zelta rajons. Bet deva tas ne mazāk par 33 tonnām ķīmiski tīra zelta. 1940. gadā zelta ieguve tika kāpināta jau līdz 80 tonnām zelta. Skarbajā novadā ieguva ne tikai zeltu, bet arī urānu, ogles, kokmateriālus un citas saimniecībā noderīgas lietas.

Daļstroj vergu skaits gadu no gada auga līdz pat Otrā pasaules kara sākumam. Tā 1933. gadā šis valsts trests nodarbināja 27 390 ieslodzītos, 1937. gadā –- 80 258 nelaimes putnu, bet 1940. gadā - jau 176 685 cilvēku. Ļoti liela bija ieslodzīto kontingenta mainība, jo daudzi, neizturējuši skarbos dabas un dzīves apstākļus, mira mokpilnā nāvē. Kolimas upes apvidū ziemās gaisa temperatūra pazeminās līdz mīnus 70 grādiem, un vēl šobaltdien iedzīvotāji mīl skaitīt ieslodzīto pantiņu: Kolima, ak, Kolima, dīvainā vieta. Divpadsmit mēnešus ziema, pārējais - vasara.

Bērziņš dzimis 1894. gadā Rīgā. 1915. gadā viņu iesauca armijā - 4. latviešu strēlnieku pulkā. 1918. gadā Bērziņš tika komandēts uz Maskavu apsargāt valdību. Viņš kļuva par apsardzes priekšnieku un palīdzēja novērst kreiso eseru dumpi, kā arī atklāt angļu aģenta Brūsa Lokarta nodomu iznīcināt boļševiku partijas vadību. Par šiem varoņdarbiem latvietim piešķīra pat zelta pistoli.

Atšķirībā no prastiem cilvēku šāvējiem Bērziņš bija labi izglītots. Šis latvietis, ko ārzemēs dēvēja par dzelzs boļševiku, mācījies Berlīnes Karaliskajā mākslas akadēmijā.

Līdz 1938. gadam valsts trests atradās tiešā PSRS Darba un aizsardzības padomes pakļautībā. Tad Daļstroj pārveidoja par Tālo Ziemeļu celtniecības galveno pārvaldi, kas pakļauta PSRS Iekšlietu tautas komisariātam. Tikai 1953. gadā Daļstroj tika pārspēlēts PSRS Metalurģiskās rūpniecības ministrijai.

1937. gadā Bērziņu izsauca uz Maskavu, un kopš tā laika cilvēku, kura vārdu vēl tagad dažādās toņkārtās loka no Latvijas tik tālajos Krievijas ziemeļaustrumos, ļaudis vairs nav redzējuši. Zināms, ka viņš tika arestēts 19. decembrī Aleksandrovas stacijā netālu no Maskavas. Viņam inkriminēja trockistu organizācijas vadību Kolimas novadā. Vēl kāds apsūdzības punkts - spiegošana par labu Japānai un Lielbritānijai. Nav pilnīgas skaidrības par to, kad viņš tika nošauts. Pēc vieniem datiem, eksekūcijas akts noticis 1938. gada 1. augustā, pēc citiem –- 1940. gada 3. septembrī. Viens gan ir zināms - bende nav bijis latvietis, bet gan kāds krievs, kurš vēlāk, jau pēc kara, pakāries.

Bērziņa biogrāfe Tamāra Sloņina, kas mitinās latvieša dibinātajā Magadanā, izsakās, ka pēc Latvijas atdalīšanās no PSRS par savulaik ļoti slaveno tautieti neviens latvietis neesot interesējies, pat vēsturnieki ne.

Tomēr par šo latviešu revulcionāru var teikt tāpat kā par Ļeņinu: Bērziņš mūžam dzīvs. Vismaz Krievijas tālajos austrumos. 1988. gadā Magadanas centrā uzstādīja Bērziņam veltītu pieminekli. Tieši šī piemiņas zīme kļuvusi par strīdus ābolu starp vietējiem komunistiem un tā saucamajiem demokrātiem. Pēdējie vēlas, lai to novāktu, bet komunistiski noskaņoti ļaudis, kas Magadanā ir vairākumā (prezidenta vēlēšanās Tālie Austrumi atbalstīja Genādiju Zjuganovu), šādu rīcību nepieļauj.

Dzintars Medenis

Bērziņš vairāk ir zināms kā kreiso eseru dumpja likvidētājs un cilvēks, kas novērsa angļu aģenta B.Lokarta sazvērestību pret boļševiku  vadību. Ne mazāk būtiska loma Bērziņam bija arī PSRS lēģeru sistēmas izveidē trīsdesmito gadu sākumā. Latvieša pārraudzībā atradās aptuveni 3 miljonus km² plaša teritorija, kur ieslodzītie raktuvēs ieguva zeltu. Bērziņš vēlāk pats tika represēts, nošauts un reabilitēts.

Eduards Bērziņš dzimis 1894.gada 7.februārī Rīgā. Viņš beidza Cēsu pilsētas skolu un Freiburgas mākslas skolu Vācijā, tad 1912.–1914.g. studēja Berlīnes Mākslas akadēmijā. 1914.gadā Bērziņš atgriezās Rīgā. 1915.gadā viņu iesauca armijā – 4.latviešu strēlnieku pulkā. Pēc Oktobra revolūcijas viņš bija latviešu strēlnieku divīzijas 1.vieglās artilērijas diviziona komandieris.

1918.gadā Bērziņš iestājās boļševiku partijā, un viņu nosūtīja uz Maskavu apsargāt valdību. Viņš kļuva par apsardzes priekšnieku un palīdzēja novērst kreiso eseru dumpi, kā arī atklāt angļu aģenta B.Lokarta nodomu iznīcināt boļševiku partijas vadību. Par šiem varoņdarbiem viņam piešķīra zelta pistoli. Rietumeiropā Bērziņu dēvēja par dzelzs boļševiku.

Pilsoņu kara laikā Bērziņš cīnījās pret baltgvardiem Rietumu, Dienvidrietumu un Austrumu frontē, kā arī strādāja valsts drošības orgānos. 30.gadu sākumā viņš vadīja Višeras celulozes un papīra kombināta celtniecību Ziemeļurālos. Bērziņa vadībā šo rūpniecības uzņēmumu uzcēla triecientempā – piecpadsmit mēnešos.

PSRS vēsturē Bērziņš ir pazīstams kā pirmais vadītājs Krievijas ziemeļaustrumos izveidotajam valsts trestam “Daļstroj”, kas bija aizmetnis PSRS ieviestajai lēģeru sistēmai. “Daļstroj” tika nodibināts 1931.gada 13.novembrī. Divas dienas pirms tam boļševiku centrālkomiteja pieņēma īpašu lēmumu, ko parakstīja Staļins. Tajā bija teikts: “Lai forsētu zelta ieguvi Kolimas upes augštecē, izveidot īpašu trestu, kas pakļauts tieši centrālkomitejai”. 1932.gada 19.janvārī Jagoda parakstīja slepenu pavēli, kas paredzēja nākamajā gadā “Daļstroj” vajadzībām  izveidot kontingentu no 40 000 ieslodzītajiem. 1.aprīlī tika nodibināta Ziemeļaustrumu labošanas darbu nometne ar centru topošajā Magadanā. Arī šīs nometnes priekšnieks bija pakļauts tieši Bērziņam. Bērziņam tika piešķīrts kuģis “Zvezda”, lidmašīna un starptautiskas klases dzelzceļa vagons, lai viņš varētu operatīvi pārvietoties pa pakļauto teritoriju.

1935.gadā par pašaizliedzīgu darbu Kolimas novada apguvē Bērziņam piešķīra Ļeņina ordeni, bet 1936.gadā laikraksts “Pravda” dižojās: “Nekad, pat vislielākā kapitālistiskā zelta drudža laikos, visa Aļaska nedeva tik daudz zelta, cik šajā gadā deva jaunais Kolimas zelta zelta rajons. Bet deva tas ne mazāk par 33 tonnām ķīmiski tīra zelta.” 1940.gadā zelta ieguve palielinājās līdz 80 tonnām. Skarbajā novadā, kur ziemā gaisa temperatūra noslīd līdz –70°C, ieguva ne tikai zeltu, bet arī urānu, ogles, kokmateriālus un citas dabas veltes.

“Daļstroj” vergu skaits pieauga gadu no gada līdz pat Otrā pasaules kara sākumam. Tā 1993.gadā valsts trests nodarbināja 27 930 ieslodzīto, 1937.gadā – 80 258, bet 1940.gadā – jau 176 685 cilvēku.

Līdz 1938.gadam valsts trests atradās tiešā PSRS Darba un aizsardzības padomes pakļautībā. Tad “Daļstroj” pārveidoja par Tālo Ziemeļu celtniecības galveno pārvaldi, kas bija pakļauta PSRS Iekšlietu tautas komisariātam. Tikai 1953.gadā “Daļstroj” tika pakļauta PSRS Metalurģiskās rūpniecības ministrijai.

1937.gadā Bērziņu izsauca uz Maskavu un 19.decembrī Aleksandrovas stacijā netālu no Maskavas arestēja. Viņu apsūdzēja trockistu organizācijas vadībā Kolimas novadā. Vēl cits apsūdzības punkts – spiegošana par labu Japānai un Lielbritānijai. Pēc vieniem datiem, eksekūcijas akts noticis 1938.gada 1.augustā, pēc citiem – 1940.gada 3.septembrī. Zināms, ka bende bijis kāds krievs, kurš vēlāk, jau pēc kara, pakāries.

1988.gadā Magadanas centrā Bērziņam uzstādīja pieminekli. Sabrūkot PSRS, šis piemineklis kļuva par strīdus ābolu starp vietējiem komunistiem un tā saucamajiem demokrātiem. Pēdējie vēlējās, lai pieminekli novāktu, bet komunistiski noskaņoti ļaudis šādu rīcību nepieļāva.

LITERATŪRA:

1. Medenis Dz. Latvietis – «Daļstroj» priekšnieks. // Vakara Ziņas, 1997.10.04.
2. Костерин А. По таежным тропам. М., 1964.