Pirms piecdesmit gadiem atausa saulains rīts - 1949. gada 25. marts. Un nemaz nelikās, ka šādā saulainā dienā varētu notikt kaut kas tik briesmīgs, ka pa sliežu ceļiem lopu vagonos uz Krievijas ziemeļu rajoniem - Sibīriju - tiks deportēti 43 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju, pārsvarā - aptuveni 52 procenti - zemnieki, kas centās savest kārtībā savas saimniecības pēc Otrā pasaules kara nodarītā posta, taču padomju vara viņus ieskaitīja kulaku kārtā.

   Cilvēkus paņēma nesagatavotus. Dažās mājās šajā dienā pat tika svinēti svētki, dzimšanas dienas. Jā, pārrūga iemīcītā pīrāgu mīkla, saskāba alus, jo tajā laikā, kas bija dots, lai sapostos nezināmajam ceļam, labi ja paspēja paķert kādu žāvēta speķa gabalu un maizes klaipu. Tagad šiem cilvēkiem 25. marts nav vis ģimenes svētku diena, bet gan Komunistiskā terora upuru piemiņas diena.
   1949. gads savā ziņā vairs nebija nekas ļoti pārsteidzošs, jo bija pieredze no šausmīgam murgam līdzīgajiem 1941. gada notikumiem. Taču daudzām ģimenēm 1949. gads tomēr bija pārsteigums, jo cilvēki godīgi strādāja savās saimniecībās, centās samaksāt nenormāli lielās nodevas, bet tik un tā tika ieskaitīti kulaku kārtā un ierakstīti izvedamo sarakstā.
   Nav noilguma noziegumiem pret cilvēci - tā tiek deklarēts visā civilizētajā pasaulē, taču neviens, kas veidoja šos sarakstus, nav līdz šim sodīts. Jāatceras, ka sarakstus veidoja vietējie, tie paši pagasta ļaudis. Nereti gan šo darbiņu izpildīja cilvēki, kuru senču saknes nav meklējamas attiecīgajā pagastā, taču vienalga tie bija vietējie, kas ļoti labi zināja, kas kam pieder, un pat pēc represijām piesavinājās jau iepriekš nolūkotās mantas un citus labumus (un varbūt dažas ģimenes izsūtāmo sarakstā tika iekļautas tikai tāpēc, ka kāds no sarakstu veidotājiem bija iekārojis kādu mantu vai vienkārši sarakstos tika iekļauti to sastādītājam nesimpatizējoši cilvēki). Tagad šie cilvēki vada savas vecumdienas šeit pat, starp tiem, kas cietuši viņu dēļ.
   Var jau atrunāties, ka pavēle nāca no augšas un jāizsūta bija noteikts skaits cilvēku. Taču, lai izpildītu plānu, netika smādēti nedz bērni, nedz sirmgalvji, pat ne akli cilvēki - ka tikai ir vajadzīgais skaits. Un, kaut gan no augšas šī izsūtīšana tika dēvēta par kulaku pārcelšanu uz dzīvi ārpus Latvijas teritorijas, daļu izsūtīto ne pēc kādiem kritērijiem nevarēja pieskaitīt tā sauktajiem kulakiem.
   Kopumā no Latvijas laikā no 1941. līdz 1953. gadam tika represēti aptuveni 190 tūkstoši cilvēku. Taču pilnīgi patiesus datus noskaidrot diez vai ir iespējams, kaut gan Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs ir veicis ļoti nozīmīgu darbu, apkopojot šo informāciju.
   Praktiski tika deportēta tautas strādīgākā daļa - tie, kas pirms okupācijas Latviju bija spējuši izveidot par agrāru valsti, kura daudzās jomās bija pirmajās vietās Eiropā. Šie cilvēki tika izvēlēti par Sibīrijas apguvējiem, jo paši krievi ir tik slinki, ka latviešiem tiešām bija ko brīnīties, jo vienā mājoklī dzīvoja gan cilvēki, gan arī vistas un sīkie mājlopi - aitas un kazas. Lai arī bija jāsāk praktiski tukšā vietā (kaut gan 1949. gadā izsūtīto apstākļus salīdzinoši var vērtēt kā mazliet labākus nekā 1941. gadā deportēto), jau pēc neilga laika latvieši pamanījās sakārtot savu dzīvi; sešos septiņos Sibīrijā pavadītajos gados bija uzkrājusies manta, ka visu nemaz nevarēja atgādāt uz dzimteni. Jā, tas norāda uz latviešu čaklumu un sīkstumu.
   Taču tagad, klausoties Saeimas ķīviņos, vai represētajiem izmaksāt naudā vismaz to daļu sertifikātu, kas piešķirti par izsūtījumā pavadītajiem gadiem, liekas, ka mūsu tautas ievēlētais likumdevējs nespēj izprast, ko piedzīvojuši šie cilvēki, kas lielākoties saņem niecīgas pensijas un, ja nekas nemainīsies, šā gada beigās par nožēlojamiem 1,5 latiem būs spiesti pārdot savus sertifikātus vai arī uzspraust uz nagliņas attiecīgajā vietā.
   Šodien pie Brīvības pieminekļa guls ziedi un par tautas saziedoto naudu veidotais vainags. Visi nespēs atbraukt uz Rīgu, taču lielākā daļa dosies uz vietām, kur sākās Golgātas ceļš uz Sibīriju.

NRA   Pārpublicējot un citējot norāde uz NEATKARĪGO obligāta