19. jūlijā Ikšķilē notika piektais Latvijas politiski represēto salidojums. Salīdzinot ar dažu iepriekšējo, šis salidojums izcēlās ar lielāku uzmanību no politiķu puses, kas tika visnotaļ ievērota un atzinīgi vērtēta. Salidojumā piedalījās Saeimas priekšsēdētāja biedrs Ēriks Jēkabsons, Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētaja Ina Druviete, nemaz neminot savu deputātu un runasvīru Pēteri Simsonu. Jēkabsona kungs uzsvēra: «Tauta, kas aizmirst pagātni, nesasniegs nākotni.» «Grūti runāt, stāvot parādnieka – valsts – pusē,» sacīja Ina Druviete.

Pēc oficiālās daļas, pļavā sēdēdami, represētie sprieda, ka deputātu runās paustā attieksme varētu beidzot kļūt par reālu politisku pamatu pērn decembrī represēto 14. konferences aicinājumos izteikto problēmu risinājumam un iespējai just gandarījumu par valsti: «Līdz šim neesam sagaidījuši nedz grēku nožēlu, nedz politisko gribu patiesi veidot tiesisku valsti ar taisnīgiem likumiem, kas, daudz vairāk nekā mums, vajadzīgs mūsu bērniem un mazbērniem, lai būtu garantija, ka ar viņiem nekad nenotiks tā, kā izrīkojās ar mums.» Saistībā ar līdzšinējo varas attieksmi (Sibīrijas bērnu statuss, iespējas saņemt kompensāciju par neatgūto mantu, apvainojošā varas nevēlēšanās uzskatīt represētos par sociālu grupu) skepse bija visai jūtama: «Pie varas sāniem mēs tagad varam pastāvēt pāris dienu gadā, kad visa tauta stāv ar noliektu galvu. Citās dienās mēs netiekam ne pilīs, ne avīzēs.»

Salidojums pieņēma LPRA paziņojumu Par tautas saskaņu un latviešu valodu, kurā nesenās ar 2004. gada izmaiņām izglītībā saistītās cittautiešu aktivitātes vērtētas kā komunistiskās ideoloģijas turpinājums un starpnacionālā naida sludināšana. Represētie atbalstīja igauņu ideju atzīt 14. jūniju par Eiropas mērogā atzīmējamu komunistiskā terora upuru piemiņas dienu. Par ilggadēju atbalstu represētajiem tika godināts Ikšķiles domes priekšsēdētājs Jānis Rudzītis.

No sirds uzstājās un sirsnīgu atsaucību guva visi salidojuma koncerta dalībnieki: Annas Mūrnieces vadītais Gulbenes represēto ansamblis Sarma, represētais dzejnieks Pāvils Neikšāns, Angelikas Ceplītes diriģētais Ventspils represēto koris Ziemeļzvaigzne, Kandavas vanadžu kopas ansamblis ar Ingrīdu Salaku priekšgalā un solistu Aleksandru Pētersonu, Balvu rajona sieviešu ansamblis Pārdomu vējš Ivetas Garaņinas vadībā, Ligitas Lērumas vadītā Ādažu pensionāru kluba Optimists deju grupa un Anetes Kalniņas vadītā bērnu vokālā grupa Putnu balle. Un arī pūtēju orķestris Ciemupe, kurš itin daudzus bijušos deportētos un lāgerniekus piecēla no pļavā paklātiem galdautiem pie kāda valša. Tur pļavā tika politikas kauliņi malti, atmiņas cilātas, krietni dziedāts, un, citam citu izsūtījuma vietas vai tikai likteņa tuvībā no dažādām Latvijas malām satiekot, veldzēta dvēsele ilgākam laikam.

Neatkarīgajai šķita vērā ņemamas represēto pārdomas par to, ka viņu liktenis, viņu dzīvei nodarītā cilvēcīgās un valstiskās sekas jaunākām paaudzēm vislabāk atklātos mākslas valodā. Izcili vērtējot atmiņu stāstus vai, piemēram, režisores Dzintras Gekas dokumentālās filmas, represētie teica, ka šos stāstus stāsta un, ja ne foto, tad dokumentālās filmās redzami veci ļaudis.

«Ar mums tas notika, kad bijām jauni, tādi paši kā mūsu mazbērni un vēl jaunāki. Tas bija bērnu, jaunu vai brieduma gadu cilvēku liktenis. Viena laba mākslas filma spētu vēstīt mūsu likteni jaunam cilvēkam atbilstošās sajūtās. Bet – kas to spēj izdarīt, kas rakstīs scenāriju?»