Televīzijas filma "Nevienādmalu trijstūris" ir stāsts par Latvijas vēsturi un tās sāpīgākajiem momentiem. Piecās stundās un 15 sērijās, dodot vārdu Latvijas vēsturniekiem, mūsu valsts vēsturi izdzīvot un skaidrot centies Latvijā dzīvojošais Krievijas televīzijas žurnālists Vladislavs Andrejevs


Vēsturiskais seriāls tapis pēc Krievijas televīzijas kanāla "NTV-Mir" pasūtījuma ar Pareksa bankas atbalstu. Pēc ieceres tā auditorija ir pasaulē dzīvojošie krievi un vairākās rietumvalstīs tas jau atradis ceļu pie skatītāja. Diemžēl Krievijā to demonstrēt tā arī nav paredzēts...

— Šķiet, latvieši paši par savu vēsturi līdz šim nav uzņēmuši tik pamatīgu, aptverošu filmu kā jūsējā. Kā un kāpēc tā tapa?

Vladislavs Andrejevs: — Kā man radās doma krieviski veidot filmu par Latvijas vēsturi? Arī tāpēc, ka aizvien biežāk nācās dzirdēt runas, ka Krievijas un ārzemju televīzijas, runājot par Latvijas vēsturi un šodienu, sagroza vai nepilnīgi atspoguļo faktus. Mēs gribējām, lai krievu auditorijai par Latvijas vēsturi stāstītu Latvijas vēsturnieki.
>Uzrakstīju projektu un to Maskavā pieņēma telekanāls "NTV-Mir", jau zinot, ka tas būs objektīvs stāstījums, nevis propagandas raidījums. "NTV-Mir" ir Krievijas telekanāla "NTV" ārzemju versija un domāta galvenokārt krievu skatītājiem rietumu valstīs.

No idejas dzimšanai līdz brīdim, kad nodevām filmu, pagāja aptuveni gads. Pusgadu filmējām, ap divus līdz trīs mēnešus pētījām arhīvu kadrus. Ļoti daudz palīdzēja Kara muzejs, arī Okupācijas muzejs un vairāki vēsturnieki, kas gan sniedza televīzijas intervijas, gan mums izlīdzēja ar vēsturiskajiem materiāliem. Vislielākais paldies jāsaka Aivaram Strangam, kurš mūs konsultēja arī kā eksperts, Ilgai Kreitusei, Kara muzeja vēsturniekiem.

— Vai pirmās atsauksmes par filmu esat jau saņēmuši?

— Jā, internetā, un pienāk arī vēstules.

Zinu, ka Maskavā mani gaida pamatīga vēstuļu kaudze. Protams, atzinība silda. Bet, atklāti sakot, daudz ir arī negatīvu atsauksmju. Piemēram, kāds komentārs internetā: filmas titros vajadzējis rakstīt nevis "NTV-Mir piedāvā", bet — "Latvijas Ārlietu ministrija piedāvā". Tātad, filmu uztver kā Latvijas labējo politiķu un valdības propagandu. Turklāt tā raksta skatītāji nevis no Krievijas, kur ir visai grūti iegūt objektīvu informāciju par to, kas notiek Latvijā, bet krievi, kas dzīvo Izraēlā vai Vācijā...

— Tātad arī tiem krieviem, kas emigrējuši uz rietumu valstīm, nav īstas izpratnes par to, kas notiek Latvijā?

— Vairumam, kā man šķiet, nav ne izpratnes, ne arī vēlmes uzklausīt jaunus faktus vai viedokli, kas atšķiras no sen zināmā. Vispirms paklausies, paskaties un tad, lūdzu, izsakies, komentē! Bet jau pēc pirmās un otrās sērijas pienāca komentāri, ka filmu nav vērts skatīties, ka "šo veco dziesmu mēs jau esam dzirdējuši"...

Mēs ļoti gribam, lai šo filmu noskatītos arī iedzīvotāji Krievijā. Bet nez vai pārskatāmā nākotnē tas būs iespējams. Zinu, ka ap 90 procentu Krievijas skatītāju attieksme pret filmu būs visai asa: gan vēsturniekus, kas sniedza intervijas, gan mūs, filmas veidotājus, saukās par fašistiem.

— Vai, filmu veidojot, jums pašam arī bija kāds pārsteigums?

— Godīgi sakot, nē. Jo, pirms ķērāmies pie darba, mums bija gan laiks arhīvos pasēdēt, paskatīties dokumentālos kadrus, gan arī daudz ko no grāmatām izlobīt un saprast. Filma tapa lēni un īpašu pārsteigumu nebija.

Varbūt pārsteidza, ka sērijas par salīdzinoši neseno vēsturi — atmodu un neatkarības atgūšanu — veidot izrādījās visgrūtāk. Vairāki cilvēki, ko vēlējāmies parādīt kā Latvijas neatkarības simbolus, intervijas mums atteica: sak, nezinām, kas jūs īsti esat un ko tur beigās uztaisīsiet. Prieks, ka par atmodas laiku piekrita stāstīt Marina Kosteņecka, Ivars Godmanis, Romualds Ražuks.

— Bija arī otra puse — intefronte. Vai, tavuprāt, šodien, vērojot krievvalodīgo piketus pret skolu reformu un citus izlēcienus, kas vērsti pret Latviju un latviskajām vērtībām, ir pamats runāt par interfrontes atmodu?

— Es teiktu: arī šodien Latvijā valda saspringta gaisotne. Par to, ka pret Latvijas valsti ir naidīgs noskaņojums, "paldies" var teikt dažiem politiķiem. Kad, filmējot ziņu sižetos piketus pret skolu reformu, centos aprunāties ar klaigājošajiem 12 un 13 gadus vecajiem pusaudžiem, "piketētāji" par savas "cīņas" mērķiem neko saprātīgu mums pateikt nevarēja. Uzkrītoši gan, ka šajos piketos Plinera kungs un citi kungi un dāmas no politiķu aprindām staigā laimīgām sejām. Žēl, ka viņiem tiek tas prieks, jo krievvalodīgo jaunatnei kopš Latvijas neatkarības atgūšanas bija diezgan daudz laika, lai saprastu, kādi procesi valstī notiek, kurp tā virzās.

Skaidrs, bērnus izvilināt no skolām nav grūts darbs. Manuprāt, sliktāk, ka joprojām liela daļa iedzīvotāju Latvijā nejūtas kā savās mājās. No otras puses, ne viņi visi ir vajadzīgi Krievijai, ne Krievija vajadzīga viņiem. Viņi atrodas kaut kur pusceļā starp Latviju un Krieviju. Un paši nesaprot, ko īsti grib: dzīvot Latvijā un mācīties krievu valodā? Manuprāt, jaunais Izglītības likums taču to atļauj!

40 procenti mācību krievu valodā — tas ir pat ļoti pieņemami. Tā ka, runājot par piketējošajiem skolēniem, kas sauc, ka gribot mācīties dzimtajā valodā, es te nesaskatu nekādas problēmas: mācieties, lūdzu!

Bet, ja vecāki saviem bērniem kopš mazotnes potējuši: tu dzīvo naidīgā vidē, kur tevi neviens negrib redzēt, tad, saprotams, kāpēc viņiem ir tik naidpilns noskaņojums. Tam acīmredzot kādreiz vajadzēja izlauzties. Labi, ka tas noticis salīdzinoši mierīgi — bez lieliem kautiņiem un asins izliešanas.

Katram jaunam cilvēkam, vai viņam ir 12 vai 17 gadu, ir izvēle: vai nu mācīties, iegūt vidusskolas atestātu, studēt un pēc tam sākt pelnīt, vai arī pakļauties kūdītājiem. Un to pašu politisko lozungu, ko nesis piketos pret skolu reformu, nēsāt tālāk augstskolas diploma vietā. Lai nu paši izvēlas!

Arī Latvijas valdībai, Izglītības ministrijai daudz pamatīgāk bija jādomā, kā krievu jauniešiem izskaidrot reformu. Ja skolēniem būtu izskaidrojuši, ko un kā viņi mācīsies, ja parādītu, kādas būs viņu mācību grāmatas, tad no tiem, kas šodien skrien piketēt, ap 20 līdz 30 procenti būtu valsts pusē.

Var jau teikt: "Sīkums — mācību grāmata!" Bet, kad gatavojām sižetus par Latvijas okupāciju, vēstures skolotāji sūrojās: jau ceturto gadu viņi nezinot, pēc kādām grāmatām mācīt... Piemēram, jautājums: kā skaidrot Latvijas okupāciju? Viens no skolotājiem man stāsta, ka klasē viņš runājot par Latvijas pievienošanu PSRS, cits — par inkorporāciju... Tā ka vienprātības nav.

Bet, ja jau šodien bērniem nemācīs Latvijas vēsturi — visu, kā bijis, pilnīgi objektīvi, tad jārēķinās, ka 2015. gadā atkal sāksies mītiņi. Un šodienas situācija vēlreiz atkārtosies: paaudze, kurai būs 15 un 16 gadi, "sapratīs", ka nekādas Latvijas okupācijas vai inkorporācijas Padomju Savienībā nav bijis, turklāt šo pozīciju stiprinās viņu vecvecāki un citi radinieki.

— Vai jūsu filmu varēs noskatīties arī Latvijas televīzijā?

— Es savulaik filmas veidošanā piedāvāju sadarbību Latvijas televīzijai. Domāju — kāpēc gan ne? Viņiem ir bagātīgs dokumentālo kadru arhīvs; paralēli demonstrācijai "NTV-Mir" varbūt filmu varētu rādīt arī Latvijas televīzija. Bet — es te runāju par bijušo televīzijas vadību — pretimnākšanas nebija. Man vienīgi nosauca palielu summu: 20 vai 25 latus, kas jāmaksā par katru arhīva kadru minūti. Un arī tā, kā man teica, bija salīdzinoši pieticīga summa...

Nevarējām atļauties tādus tēriņus un iztikām bez Latvijas televīzijas kadriem.

Taču es ļoti gribētu filmu parādīt arī Latvijā. Filmas autortiesības pieder mums un vēl domāsim, kā tās izmantot. Ir arī doma televīzijā demonstrēt pāris filmas sērijas un pēc to noskatīšanās rīkot diskusijas. Tad pie apaļā galda nosēstos politiķi, vēsturnieki, sabiedrības pārstāvji un sāktu atklāti runāt — par vēsturi un šodienas situāciju.

Vēl gan jāpaskatās, vai cilvēki mūsu filmu vispār gribēs skatīties, kāda būs interese Latvijā. Citādi iznāk: Latvijas televīzijai mums teju vai nākas lūgties, lai filmu parādītu... Tiesa, ar televīzijas jauno vadību pārrunas vēl nav bijušas.

— Jūsu filma par Latvijas vēsturi apraujas ar atmodas laiku. Kā jūs, Latvijā dzīvojošs krievs, izjūtat šodienu? Daudzas asas šodienas problēmas sakņojas tieši vēstures izpratnē. Piemēram, vai krievi Latvijā jāuzskata par minoritāti.

— Tas ir sarežģīts jautājums. Kad ārlietu ministrs Rihards Pīks izteicās, ka krievi Latvijā nav minoritāte, man vēl nebija laika šo domu kārtīgi apsvērt.

Man šķiet, ka jēdzienu "minoritāte" attiecībā uz krieviem lieto un staipa, kā kuro reizi un kā kuram izdevīgāk...

Lozungi "Latviju latviešiem!", no vienas puses, un "Krievi nāk!", no otras, nav pareizi un neved mūs uz ideālu pasauli.

— Pirms kara Latvijā bija 7,5 procenti krievu, šobrīd — ap 28 procenti.

— Bet kā jūs nosauksiet, piemēram, mani? Mans vectēvs un tēvs dzimuši Latvijā un Latvijas pilsonību es mantoju no tēva. Mana māte Latvijas teritorijā iebrauca padomju laikā. Iznāk: mans tēvs Latvijā bija minoritāte, māte, kā daži apgalvo, ne. Tad man jājautā: vai un kurai minoritātei tad šie dažādie skaitītāji pieskaitītu mani?

Tiesa, tiem, kas iebrauca padomju laikā, ir tendence sevi uzskatīt par "atbrīvotājiem", "gaismas nesējiem". Viņiem jāsaka: "Jūs tie neesat!" Un, patiesību sakot, mēs visi to lieliski zinām.

— Teicāt, ka jums ir daudz paziņu un draugu latviešu un krievu vidū. Vai par politiku, teiksim, Tatjanas Ždanokas un citu štābistu kurināto "krievu lietu" un prasībām arī apspriežaties?

— Protams. Jāsaka: mūsu viedokļi sakrīt, par šodienu mēs nediskutējam. Par vēsturi gan dažreiz pastrīdamies. Bet tad ar maniem paziņām vairāk diskutē latvieši. Vai man, piemēram, ar baltkrievu būtu jārunā par leģionāriem?

— Un kāpēc gan ne? Arī krievi, kas Latvijā dzīvojuši paaudzēm, aktīvi pielikuši roku vēstures veidošanā. Nacionālajos partizānos, starp citu, procentuāli krievu nebūt nebija maz.

— Es par savu uzdevumu uzskatu vai nu dot vārdu vēsturniekiem kā filmas projektā, vai vienkārši izklāstīt faktus — lai skatītāji paši domā un analizē. Es nevienam negribu uzspiest savu viedokli.

— Jūs darba darīšanās bieži braucat uz Krieviju. Krievu inteliģence Latvijā noraizējusies, ka Krievijā par mūsu valsti veidojas greizs priekšstats, jo tur pieejama tikai vienpusēja informācija.

— Inteliģence Krievijā ir ļoti dažāda. Cilvēki, kas pēc Mavrika Vulfsona padzīšanas no tribīnes, kad viņš pirmo reizi runāja par padomju okupāciju, lūdza Marinai Kosteņeckai kā sveicienu no viņiem pie Brīvības pieminekļa naktī atstāt ziedus, pieder vienai inteliģences daļai. Tie, kas raksta atklātās vēstules pret izglītības reformu Latvijā, ir pavisam cita inteliģences daļa. Tāda, kas iet kopā ar varu.

Par Latvijā notiekošo Krievijas iedzīvotājiem objektīvi stāstīt nav izdevīgi un, kā Krievijā uzskata, nav vajadzīgs. Bēdīgāk, ka daudziem iedzīvotājiem informācija, kas atšķiras no oficiālās propagandas, pat neinteresē.

Ar lielu interesi Maskavā skatījos raidījumu par Latviju. Televīzijas studijā it kā ar nolūku kaut ko pastāstīt par Latviju bija uzaicināts mūsu valsts vēstnieks Krievijā Normunds Penke. Viņam nācās izturēt pamatīgu spiedienu no raidījuma vadītāja puses. Tikko vēstnieks sāka ko skaidrot, vadītājs viņu pārtrauca: "Ko jūs atkal par leģionāriem, nacistiem... "

Pirms filmas demonstrēšanas mums bija diskusija ar Krievijā dzīvojošu rakstnieci Jeļenu Sjanovu, kas raksta par trešo reihu.

Viņa sacīja: "Jūs man neiestāstīsiet, ka Latvija pati negribēja pievienoties trešajam reiham vācu okupācijas laikā!"

Es pārvaicāju: "Kurš to gribēja? Nosauciet kaut vienu uzvārdu!"

Jo zināms, kur pēc Baigā gada bija Latvijas valsts vadība, amatpersonas... Vai viens to gribēja, vai kāds simts cilvēku? Arī šodienas Latvijā atradīsies kāds simts, kas pateiks, ka vēlas, lai Latvija pievienotos NVS.

Manuprāt, rēķinoties ar iedzīvotāju noskaņojumu Krievijā, uz okupācijas atzīšanu no Krievijas puses nez vai tik drīz varam cerēt. Cita lieta: pienācis laiks starpvalstu sarunas sākt risināt vienlīdzīgā līmenī. Kamēr Krievija Latviju neuzrunās uz jūs, bet no spēka pozīcijām — kā "lielākā, varenākā māsa", līdzvērtīga saruna nebūs iespējama.

30. jūnijs, 2004