|
Patiesību par leģionāriem meklējot Tuvojas 16. marts latviešu leģionāru atceres diena un atkal konstatējam, ka bieži vien diskusijās vieni uzsver tikai leģionāru cīņu par brīvu Latviju, citi, gluži pretēji, lamā tos par "fašistiem" un "esesiešiem". Jāatzīst, ka leģionam ir gan savas gaismas, gan ēnas puses. Izceļot vienu, noklusējot otru, mēs turpinām sekot padomju un nacistu propagandai un veidojam mītus. Noskaidrot realitāti vissvarīgāk pirmām kārtām ir mums pašiem. Tautas vēsturiskajā apziņā par latviešu leģionāriem, šķiet, tiek uzskatīti visi latviešu karavīri, kuri Otrā pasaules kara laikā cīnījās Vācijas pusē pret Padomju Savienību. Tomēr jānoraida viedoklis, ka latviešu leģions aptvēra visas latviešu bruņotās vienības, kuras vācu armijas rindās piedalījās Otrajā pasaules karā. Nereti dzirdēts arī apgalvojums, ka latviešu leģions kā militāra vienība vispār nav pastāvējis, bet bijuši tikai atsevišķi bataljoni, pulki un divīzijas. Tam piekrist var tikai daļēji, jo par pretējo liecina gan Hitlera pavēle par leģiona izveidošanu, gan leģiona ģenerālinspekcijas un citu institūciju funkcionēšana, nemaz nerunājot par šā apzīmējuma vispārēju lietošanu kara laika dokumentos. Leģiona jēdziens visprecīzāk izteikts SS reihsfīrera Heinriha Himlera 1943. gada 26. maija rīkojumā, saskaņā ar kuru "vārds "latviešu leģions" ir kopjēdziens visām latviešu vienībām, kas izveidotas SS ieroču un policijas ietvaros, 1) latviešu SS brigāde, 2) latviešu SS brīvprātīgo divīzija, 3) latviešu policijas bataljoni". Latviešu karavīru izlietās asinis kauju laukos tomēr jāmēra ar vienu un to pašu mērauklu, neatkarīgi no to piederības vācu vērmahtam, policijai vai ieroču-SS karaspēkam. Izņemot, protams, gadījumus, kad jārunā par nemilitāra rakstura darbībām. Gribēja būt karavīri Pēc jaunākajiem latviešu vēsturnieku pētījumiem, latviešu policijas bataljonu iesaistīšana vācu represīvajās akcijās ir droši apstiprināta, runājot par 20. bataljona līdzdalību Rīgas geto apsardzē 1941. 1942. gadā, 22. un 272. bataljona veikto Varšavas geto ārējo apsardzi un 22. bataljona vienas rotas līdzdalību ebreju transportu konvojēšanā uz Treblinkas koncentrācijas nometni 1942. gada augustā un septembrī, vairāku latviešu policijas bataljonu piedalīšanos lielajās partizānu apkarošanas akcijās "Purva drudzis" (Sumpffieber) un "Ziemas burvība" (Winterzauber) Baltkrievijā 1942. 1943. gadā. Vēl joprojām atklāts ir jautājums par 1961. un 1972. 1973. gada padomju paraugprāvu pret latviešu 18. un 21. bataljona dalībniekiem patiesumu, apsūdzot tos ebreju iznīcināšanā 1942. gada augustā Slonimā, Baltkrievijā un 1941. gada decembrī Šķēdes kāpās pie Liepājas. Kā nepamatoti jānoraida poļu historiogrāfijā bieži minētie apgalvojumi par "latviešu SS vienību nežēlību" pret gūstā saņemtajiem Polijas Tautas armijas karavīriem cīņās pie Fledebornas (Podgajes) 1945. gada februārī. Citas līdzīgas epizodes, arī Krievijas Ārlietu ministrijas interneta mājas lapā 2004. gada 12. februārī ievietotā informācija par latviešu leģionāru saistību ar kara noziegumiem http://www.un.int/russia/other/latv1941.htm līdz šim nav izturējušas nopietnu kritiku gan tajās izmantoto avotu izcelsmes, gan to satura ziņā. Pārāk vienkāršoti būtu atsevišķu latviešu policijas bataljonu darbību traktēt tikai no pēckara padomju propagandas un tiesu prakses viedokļa. Latviešu policistu iespējamā saistība ar kara noziegumiem ir nosodāma, vienlaikus saprotot, ka ne jau pēc savas gribas daļa šo bataljonu piederīgo veica policejiskus uzdevumus ārpus Latvijas teritorijas. Vervēšanas akcijās taču tika solīta cīņa Austrumu frontē pret "latviešu tautas nāvīgāko ienaidnieku boļševismu". Bet realitātē savervētie tika pakļauti vācu SS un policijas tiesai un par pavēļu nepildīšanu pēc kara laika likumiem viņi paši varēja nonākt koncentrācijas nometnē vai tikt nogalināti. Runājot par cīņām pret padomju partizāniem, atsevišķu Krievijas vēsturnieku pētījumi pierāda, ka Latvijas pierobežā mītošo vietējo krievu un baltkrievu iedzīvotāju liktenis bieži vien bija neapskaužams, civiliedzīvotāju eksistenci bargajos kara apstākļos vienlaikus apdraudēja gan vācu soda ekspedīciju, gan padomju partizānu zvērības. Latvijas gadījumā Vasilija Kononova lieta un notikumi Latgales Mazajos Batos 1944. gada vasarā ir tikai viens šāds piemērs. No vācu okupācijas laikā saformētajiem 42 latviešu policijas bataljoniem latviešu leģionā tika ieskaitīti tikai 11 bataljoni, kur to dalībnieki veica tikai militāra rakstura uzdevumus. Par spīti tam, ka Izraēlas kneseta spīkers Reuvens Rivlins 2003. gada 18. septembrī no Saeimas tribīnes Rīgā nosauca leģionārus par "slepkavām" un "SS nāves leģiona karavīriem", neviens latviešu leģionārs nevienā tiesā nekad nav bijis apvainots par noziegumiem, kas būtu izdarīti leģiona darbības kontekstā. Arāju nicināja Bijušajiem leģionāriem visvairāk pārmetumu sagādājusi bēdīgi slavenās vācu drošības policijas un SD latviešu palīgvienības "Arāja komandas" noziedzīgā darbība. Lai gan ir liecības, ka leģionāri pret šiem "karotājiem" izturējās noraidoši, mēs nevaram noliegt, ka aptuveni 600 bijušie latviešu SD dalībnieki kara beigās nēsāja latviešu leģionāru formas tērpu. Kara laikā slavenais leģiona virsnieks un vēlākais bruņinieka pakāpes Dzelzs krusta kavalieris kapteinis Miervaldis Ādamsons ("Marokas Baigais") studentu korporācijas "Lettonia" komeršā atteicās sēdēt pie viena galda ar Viktoru Arāju, nosaucot to par "mīksto", respektīvi, kolaborantu. Vēlāk, kad Ādamsons par spīti smagajiem ievainojumiem un pat daļējam redzes zudumam ar saviem vīriem neskaitāmās tuvcīņās un prettriecienos varonīgi cīnījās Kurzemes frontē, Arājs 1945. gada februāra beigās "pildīja" 15. latviešu divīzijas 34. pulka 1. bataljona komandiera pienākumus, ar baltu zirgu jādelēdams Rietumprūsijā. Par nekompetenci militārā vadībā viņu pēc nedēļas no šā amata nekavējoties atstādināja. Rakstot par latviešu leģionāru cīņu prasmi, bieži vien ir uzsvērts, ka 19. divīzija 14 reizes pieminēta Vācijas armijas augstākās virspavēlniecības ziņojumos, bet desmit tās karavīri un virsnieki (visvairāk no visām nevācu Waffen-SS divīzijām) saņēmuši augsto bruņinieka pakāpes Dzelzs krusta apbalvojumu. Kopumā ap 3000 vācu pusē karojošo latviešu karavīru apbalvoja ar 1. un 2. pakāpes Dzelzs krustiem, 9 latviešu vārdi ir ierakstīti Vācijas bruņoto spēku goda sarakstos, bet 16 latviešu karavīri saņēma Vācu krustu zeltā. Apbalvoto vidū bija arī latviešu divīziju vācu tautības augstākie komandieri, kuri, kā liecina pēckara leģiona virsnieku atmiņu stāsti, gan ar lepnumu nēsājuši sarkanbaltsarkano vairodziņu uz formas tērpa aproces, bet ar aizdomām skatījās uz latviešu nacionālo interešu izpausmēm leģionā. Vācu un latviešu attiecības frontē ne vienmēr bija tās labākās. Strīdā ar vācu virsnieku 1942. gada 28. maijā Krasnoje Selo rajonā nošāva pulkvedi Rūdolfu Kandi; 1942. gada augustā par pretvācisku darbību apcietināja un par kareivi degradēja kapteini Gustavu Praudiņu, kurš, neskatoties uz to, kara beigās tomēr spēja iegūt pat majora dienesta pakāpi; 1943. gada jūlijā cīņu laikā pie Opočkas karatiesai nodeva, bet vēlāk attaisnoja pulkvedi Aleksandru Plensneru. Leģionāri nezināja, ka pirms iecelšanas par 19. latviešu divīzijas komandieri 1944. gada martā SS brigādenfīrers un ieroču-SS un policijas ģenerālmajors (vēlāk ģenerālleitnants) Bruno Štrekenbahs bija vācu drošības policijas un SD operatīvās grupas I vadītājs un drošības policijas un SD komandieris Polijā, būdams tieši atbildīgs par vairāku tūkstošu poļu un ebreju iznīcināšanu. Ar "SS" apzīmogoti Līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu bijušie leģionāri pamatoti uzsvēra savu cīņu pret komunistisko režīmu, bet īpaši nesūdzējās par iesaistīšanu leģionā piespiedu kārtā, bet pēdējos gados, galvenokārt ārēju faktoru ietekmē, bieži vien tiek uzsvērts tieši mobilizācijas piespiedu raksturs Nenoliedzot starptautisko tiesību rupju pārkāpšanu, tomēr jāatzīst, ka konkrētajos vēsturiskajos apstākļos cīņa pret otrreizējo padomju okupāciju lielai daļai Latvijas sabiedrības likās vairāk vai mazāk pieņemama, it īpaši jau 1944. gada vasarā, kad sarkanā armija strauji tuvojās Latvijas teritorijai. Daļēja brīvprātība ar motivāciju "Kas gan vēl aizstāvēs mūsu dzimteni, ja ne mēs paši" saglabājās visu kara laiku. Parasti gan uzsver, ka latviešu karavīri cīnījās tikai Austrumu frontē pret padomju karaspēku, tomēr patiesības dēļ jāatzīst, ka neliels (precīzi nezināms) to skaits nonāca arī Rietumu frontē, pārsvarā kā vācu gaisa spēku izpalīgi. Viens no vairākiem simtiem latviešu, kuri 1944. gada rudenī nonāca Itālijā un tika iesaistīti vācu gaisa spēku nodrošināšanā pret Rietumu sabiedroto aviācijas uzlidojumiem, bija nacionālās pretošanās kustības dalībnieks Vilis Rutks. Paradoksāli, bet fakts Rutks divreiz pabija Dahavas koncentrācijas nometnē, sākotnēji kā nacistu ieslodzītais, pēc tam kā amerikāņu karagūsteknis. Tajā pašā laikā no 1946. līdz 1949. gadam vairāki simti bijušo leģionāru Rietumu sabiedroto sardžu vienību sastāvā bija nodarbināti "turpinājuma procesos" nacistisko kara noziedznieku apsardzē un eskortēšanā Nirnbergā. Par latviešu leģionāriem Nirnbergas tiesu pils un cietuma apsardzē Runājot par latviešu leģionāru saistību ar SS organizāciju, var piekrist vēsturniekam Kārlim Kangerim, kurš uzskata: ja pēc kara latviešu SS brīvprātīgo leģionu atzina par "mērķa, ideoloģijas, darbības un sastāva kvalifikācijas ziņā" atšķirīgu no vācu SS vienībām, tad pamatfakts palika negrozīts. Proti, latviešu divīzijas bijušas piederīgas SS struktūrām. Ja arī frontē latviešu SS divīzijas pakļāvās vērmahta virspavēlniecībai, tās tomēr nekļuva par regulārās armijas vienībām. Tāpat nevar apgalvot, ka latviešu ieroču SS divīzijas, kas cīnījās frontē kopā ar citām vācu divīzijām, nebūtu vienlaikus aizstāvējušas arī reiha kara mērķus. Ja kara beigās latviešu SS divīzijās no agrākajām latviešu SS (un SD) pakļautajām policijas struktūrām ieplūda arī personas, kas bija pastrādājušas kara noziegumus vai noziegušās pret cilvēcību, tad tas tomēr nepadara visu divīziju vai pat visu latviešu leģionu par noziedzīgu. Nirnbergas kara tribunāla spriedumā skaidri noteica to personu grupu, kura ieskaitāma noziedzīgās SS organizācijas kopumā, kā izņēmumu minot piespiedu kārtā mobilizētos, kuri nav pastrādājuši kara noziegumus. Šie Kangera minētie aspekti būtu jāņem vērā, izvērtējot latviešu leģiona vēsturi, mēģinot objektīvi izprast tā laika situāciju. Atskatoties uz latviešu leģionāru cīņām Otrajā pasaules karā, mēs nedrīkstam tām pieiet pārāk vienkāršoti, tās tikai glorificējot vai noniecinot. Mums jāsaprot, ko esam ieguvuši, bet vēl vairāk ko esam zaudējuši Otrā pasaules kara nežēlīgajās likteņdzirnās.
|
2004. gada 11. marts