"Māte Latgale raud" par visiem represijās cietušajiem
Inese Baranovska

- Kā radās raudošās Mātes Latgales tēls?

Sākotnēji bija dažādas idejas, kā varētu veidot pieminekli politiski represētajiem, bija arī netradicionāli risinājumi, piemēram, veidot to kā dzelzceļa vagonu, zvanu, kādu abstrakciju vai alegorisku tēlu, tomēr nolēmām pieturēties pie klasiskiem principiem, kuri nekad nepieviļ. Turklāt, Krāslava ir mazpilsēta, kur nav modernas arhitektūras, tāpēc klasika vairāk atbilst pilsētas tēlam.

Krāslavas represēto padomei bija nolūks nodēvēt pieminekli "Māte Latgale raud". Jāpiebilst, ka raudāšanu var parādīt ne tikai ar asarām vien, bet vispārinātā veidā. Tāpēc radās tēls - māte ar bērnu uz rokām. Šī māte ir trauksmē, neziņā par notiekošo un nākotni. Represiju laikā cilvēkus nakts vidū izrāva no mājām un lika ātri saposties tālā ceļā, tāpēc pirmais un dažreiz arī vienīgais, ko paguva paņemt, bija pats dārgākais - bērns, steigā ietīts plandošā lakatā.

Šis piemineklis vairāk atbilst aizejošajai un arī jaunajai paaudzei, kas pulcēsies pieminekļa pakājē atceres brīžos.

Man tas ir pirmais kapara kalums, taču tēvs ar to strādājis jau agrāk, piemēram Slavas skvērā atrodas viņa veidotais obelisks.

- Arī jūsu sievai Mairitai ir zināms nopelns skulptūras tapšanā, jo tieši viņa bija modelis.

Mums ar Mairitu ir teicama sadarbība. Viņa ir keramiķe un es tēlniecībā sāku izmantot keramikas materiālus, turpretī Mairitas veidojumi kļuvuši skulpturālāki. Strādājot ar mālu, man bija nepieciešams redzēt un saprast, kā uz auguma veidojas apģērba krokas. Tādēļ nācās lūgt Mairitai pozēt uz divus metrus augstām sastatnēm blakus topošajam piemineklim. Protams, gan tikai uz fotografēšanas brīdi. Tāpēc var teikt, ka Mairita patiesi bija modele skulptūras veidošanā. Nebija paredzēta portretiska līdzība, kaut arī viens otrs ko tādu tomēr pamanījis. Pamatā ir figūras uzbūve, iedomāts tēls. Figūras seja ir vispārināta, nedaudz ietekmējos no sievietes profila tēla, kas redzams uz vecajiem sudraba pieclatniekiem, tautā sauktās Mildas. Galvenā grūtība izrādījās tieši drapēriju veidošana, krokas, ieloces, lakats. Tās tika vairākas reizes pārveidotas.

- Kāds gala rezultātā izskatīsies piemineklis?

Ārēji tas nedaudz līdzināsies piemineklim Grīvā, tāds metālisks, tumši brūns kā lietošanā pabijis santīms. Taču Grīvas piemineklis ir liets bronzā. Krāslavā tas būs pirmais piemineklis, turklāt pašā centrā. Tam nav paredzēts atsevišķs postaments, bet pieminekļa laukumu iecerēts izlikt ar šķeltiem un plēstiem laukakmeņiem, tādējādi sievietes figūra simboliski atradīsies akmeņaina ceļa sākumā. Blakus skulptūrai atradīsies 1,8 m augsts iespaidīgs akmens, kurš nāk no kāda savulaik represēta saimnieka zemes. Ansamblī tiks iekļautas nelielas akmens plāksnītes ar lakonisku vēsturisku informāciju.

Septembrī kravas mašīnā skulptūru aizvedīsim uz Krāslavu, uzstādīsim un vēl būs šis tas jāpieslīpē. Jācer vienīgi, ka krāsainā metāla zagšanas bums ir pārgājis un piemineklis stāvēs neskarts.

- Cik noprotu, jums tas ir pirmais lielākais pasūtījums. Vai tēlnieka darbs mūsdienās ir pieprasīts?

Trešā gadu tūkstoša sākums iezīmējas kā jaunu iespēju un sadarbības projektu laiks. Man 34 gadu vecumā tas ir pirmais lielais darbs un esmu priecīgs, ka varu izpausties kā mākslinieks un pie viena apgūt kapara kalšanas tehniku. Jau desmit gadus, kopš pabeidzu Mākslas akadēmiju, veicu pedagoģisko darbu. Sākumā Mākslas skolā, tad Daugavpils Universitātē, kur pasniedzu zīmēšanu, veidošanu un anatomiju. Taču neesmu tikai teorētiķis. Strādāju galvenokārt ar dzelzs metināšanu un veidošanu šamotā. Šamots ir keramisks materiāls. Apdedzināts augstos grādos, tas iegūst akmens īpašības. Viens no maniem lielākajiem darbiem "Kamolā tinēji" (diplomdarbs veidots ģipsī) atrodas DU jaunā korpusa ziemas dārzā.

Aktīvi darbojos Daugavpils reģiona mākslinieku asociācijā, piedalos plenēros, kas saistīti ar mākslas objektu būvi, vidi, instalāciju, tēlniecību. Dzīve piedāvā daudzveidīgas iespējas. Nevar sūdzēties, ka man un maniem kolēģiem tagad trūktu izpausmes iespēju. Šobrīd pieprasījums pēc oriģinālām lietām pieaug, mākslinieki saņem gan publiskos, gan privātos pasūtījumus.

13.06.2003