Berlīne kapitulē, Kurzeme turas
Viesturs RADOVICS 

Vēl vairākas dienas pēc tam, kad 1945. gada maijā padomju karavīri bija ielauzušies trešā reiha galvaspilsētā Berlīnē un uzkāpuši uz reihstāga jumta, Latvijā, Kurzemes pussalā, esošie vācu spēki nebija padevušies.

Vēl vairākas dienas pēc tam, kad 1945. gada maijā padomju karavīri bija ielauzušies trešā reiha galvaspilsētā Berlīnē un uzkāpuši uz reihstāga jumta, Latvijā, Kurzemes pussalā, esošie vācu spēki nebija padevušies. 9. maijā kapitulēja arī šie karotāji, pieliekot punktu Otrā pasaules kara cīņām Latvijā.

1945. gada 8. maijs Kurzemē bija saulaina diena. Pussalā, kuru no visām pusēm apņēma jūra un padomju karavīri, tobrīd atradās 42 trešā reiha vācu armijas ģenerāļi, 8028 virsnieki, 181 032 vērmahta kareivji, kā arī aptuveni 23 tūkstoši latviešu puiši, kuri bija mobilizēti gan latviešu leģionā, gan citās vācu armijas vienībās. Izcīnījušiem sešas grandiozas lielkaujas, nepievārētajiem Kurzemes placdarma aizstāvjiem bija jāpadodas.

Profesionāli karotāji

Īsi pirms kapitulācijas vācu karavīri tomēr nevēlējās ticēt, ka tagad viņi tik viegli nonāks padomju gūstā. "Klīda baumas, ka visu armiju grupu Kurzeme evakuēs. Daži uzskatīja, ka vācu vērmahta paliekas tiks pārformētas un sakoncentrētas, lai aizdzītu krievus līdz vecajām reiha robežām un izmēztu viņus no Eiropas sirds. Citi runāja par Lielbritānijas un ASV flotēm, kas jau dodas uz Kurzemes piekrasti, lai mūs no šejienes evakuētu. Tomēr mūsu cerības uz izglābšanos drīz pilnībā izdzisa," savā atmiņu grāmatā Nāvējošā cīņā raksta vērmahta 132. kājnieku divīzijas virsnieks Gotlībs Bīdermans. Kā prettanku vada komandieris viņš 1941. gada vasarā maršēja vācu karagājienā pret Krieviju, piedalījās cīņās pie Kijevas, Sevastopoles, Ļeņingradas, bet pašās kara beigās nonāca Kurzemē, kur tika ielenkta visa armiju grupa Ziemeļi.

No trim armiju grupām, kas 1941. gadā bija izveidotas uzbrukumam Padomju Savienībai, tieši Ziemeļi līdz kara beigām bija piedzīvojuši vismazāk sakāvju un saglabājuši ierindā pieredzes bagātākos virsniekus un karavīrus. "Tieši šim faktoram bija liela loma Kurzemes aizstāvēšanā. Armiju grupas Ziemeļi spēki bija piedalījušies uzbrukumā Ļeņingradai, cīnījušies pa Volhovas purviem, caur Igauniju un Latviju atkāpušies uz Kurzemi, pa ceļam nepiedzīvojot sagrāvi. Šīs armiju grupas karavīri tiešām zināja, kā karot," norāda Latvijas Kara muzeja Otrā pasaules kara vēstures nodaļas vadītājs Valdis Kuzmins.

Armiju grupas Ziemeļi sastāvā bija divas armijas, vairāk nekā 30 divīzijas, kā arī vairākas palīgvienības. 1944. gada rudenī šie spēki bija Latvijā un gatavojās atkāpties uz Vāciju. Tomēr 1944. oktobrī Sarkanās armijas 1. Baltkrievijas fronte cauri Lietuvas teritorijai sāka uzbrukumu Klaipēdai, kuru 16. oktobrī arī sasniedza. Tādējādi Kurzemē esošajām vācu armijas vienībām ceļš uz Vāciju tika atgriezts. Pieaugot Sarkanās armijas spiedienam, armiju grupa Ziemeļi nocietinājās Kurzemes pussalā, kur arī turpmākos astoņus mēnešus līdz pat Lielvācijas kapitulācijai noturējās nesakauta. 1945. gada sākumā armiju grupu Ziemeļi pārdēvēja par Kurzemi.

Katls, cietoksnis, placdarms

Runājot par terminoloģiju, V. Kuzmins tūlīt norāda, ka abi placdarma apzīmējumi – gan "Kurzemes cietoksnis", gan "Kurzemes katls" – ir neprecīzi. "Abi šie nosaukumi ir propagandas nolūkos pieņemti teritorijas apzīmējumi, kuriem nav sakara ar militāro situāciju. Viena vai otra apzīmējuma izmantošana ir atkarīga no autora viedokļa par armiju grupas Kurzeme lomu Otrā pasaules kara beigās. Ja autors uzskata, ka cīņas Kurzemē bija nevajadzīga spēku piesaistīšana otršķirīgā frontē, tad izmantots "katla" apzīmējumu, ja uzskatīts, ka kaujām bija nozīme, tad izmantots termins "cietoksnis"."

Vai cīņas Kurzemē ietekmēja kopējo Otrā pasaules kara gaitu un iznākumu? V. Kuzmins atbild: "Nē. Kurzeme abām pusēm bija otršķirīgs kaujas lauks. Galvenie Otrā pasaules kara notikumi norisinājās citās frontēs, un cīņas Kurzemē tos varēja tikai nedaudz ietekmēt, bet ne mainīt kopējo iznākumu."

Vēsturnieks kā mītu arī noraida minējumu, ka Latviešu leģiona 19. divīzija noturēja Kurzemi un tādējādi ļāva uz rietumvalstīm aizbēgt tūkstošiem latviešu. "Kurzemes frontē dažādos laika posmos cīnījās 20–30 vācu armijas divīzijas, no kurām tikai viena bija 19. divīzija. Kara beigu posmā uz Zviedriju pārbēga tikai daži tūkstoši latviešu, kas nav ievērojams skaits. Lielākā daļa bēgļu nokļuva Vācijā, uz kurieni tos evakuēja Vācijas jūras spēki. Un arī tas notika ne jau cēlu mērķu labad, bet pavisam pragmatiska iemesla dēļ – lai Kurzemē būtu mazāk ēdāju, kurus vajadzētu pabarot."

Mērķus nesasniedza

"Daudz neskaidrības pastāv ar Sarkanās armijas mērķiem Kurzemē. Nekādi nav pamatojams apgalvojums, ka līdz pat Otrā pasaules kara beigām vienīgais uzdevums bija armiju grupas Ziemeļi iznīcināšana. Sarkanās armijas virspavēlniecība uzdevumu iznīcināt armiju grupu Ziemeļi 1. un 2. Baltijas frontei noteica tikai pirmās (1944. gada 27. oktobris – 7. novembris) un otrās (1944. gada 19. novembris – 25. novembris) Kurzemes lielkaujas laikā," skaidro vēsturnieks.

Jau četrās nākamajās lielkaujās, sākot no 1944. gada decembra līdz pat 1945. gada martam, Sarkanā armija centās nepieļaut karaspēka vienību evakuāciju uz Vāciju no Liepājas un Ventspils ostām. Arī šis mērķis padomju spēkiem neizdevās. "Neraugoties uz Sarkanās armijas uzbrukumiem, no Kurzemes uz Vāciju pārveda divas tanku un divpadsmit kājnieku divīzijas, kā arī lielu skaitu dažādu palīgvienību, kas būtiski ietekmēja kauju darbību Vācijas teritorijā."

Karadarbība Kurzemē bija unikāla militāra operācija gan dabas apstākļu, gan karadarbības vešanas ziņā. "Kurzemē nav lielu kalnu, ir daudz meža puduru un lauku. Tādējādi uzbrūkošiem spēkiem starp šiem mežiņiem bija viegli apmaldīties. Kādā kaujā Kurzemes mežos bez pēdām pazuda pat vesels Sarkanās armijas pulks. Vēlāk gan tas atradās. Pulka komandieris bija paņēmis virzienu uz nepareizo meža stūri un tādējādi neatrada savas pozīcijas." Augstu kalnu trūkums neļāva Sarkanajai armijai pārredzēt kaujas lauku, kas arī nāca par labu aizstāvības pozīcijās esošajiem vāciešiem..

Arī pats kapitulācijas process atšķīrās no citur Austrumu frontē pieredzētā. "Kā redzam hronikās, piemēram, Berlīnē, padomju karavīri vāciešus velk laukā no pagrabiem, iesper pa dibenu un sakņupušus dzen kolonnās. Kurzemē bija citādi – parasti satikās abu pretējo pušu vienību komandieri, korekti vienojās par padošanos, un bieži vien Sarkanās armijas pārstāvji vācu virsniekam atļāva turpināt komandēt viņa vienību līdz nonākšanai gūstekņu nometnē," stāsta V. Kuzmins.

Pēdējie, kuri aizbēga

1945. gada 8. maijā no Norvēģijas Kurzemē, Grobiņas lidlaukā ieradās 35 Ju 52 lidmašīnas. G. Bīdermans atceras, ka katram bataljonam tika atļauts atlasīt 20 karavīrus – daudzbērnu tēvus, kurus ar šīm lidmašīnām evakuētu no ielenktā placdarma. Tajā pašā dienā lidmašīnas ar karavīriem devušās atceļā uz Norvēģiju. "Lidlauka personāls, sanitāri, un ievainotie, kuriem nepietika vietas, vēl ilgi noraudzījās uz sudrabotajām lidmašīnām, kas attālinājās no lidlauka. Viņi vēl nezināja, ka 32 no 35 notrieks krievu iznīcinātāji," grāmatā Kurzeme. Aizmirstā armiju grupa raksta vācu vēsturnieks Verners Haupts.

V. Kuzmins uz šo traģisko aprakstu tomēr raugās skeptiski. "Diezgan apšaubāmas ir dažādos avotos minētās ziņas, ka šajās lidmašīnās tika uzņemti daudzbērnu tēvi. Visticamāk, ar Ju 52 evakuējās vācu gaisa spēku lidlauku personāls. Tāpat ir zināms, ka pēdējās kapitulācijas dienās no Kurzemes karavīrus evakuēja arī citas lidmašīnas. Notriekto lidaparātu skaits precīzi nav zināms, avoti, kas min dažādus skaitļus, parasti pamatojas uz padomju gūstā dzirdētām baumām."

Vēl 8. maijā no Liepājas un Ventspils ostām vairākos kuģos izdevās evakuēties 11. kājnieku un 14. tanku divīzijas karavīriem. Tā kā šīs vienības kapitulācijas brīdī atradās frontes aizmugurē, tās organizēti devās uz ostām, sakāpa kuģos un nokļuva Vācijā, Rietumu sabiedroto gūstā. Kopumā 8. maijā pa jūras ceļiem no Kurzemes izdevās aizbēgt aptuveni 25 000 vācu armijas karavīru.

Pārējiem cerības uz evakuāciju vai nokļūšanu Rietumu sabiedroto gūstā pazuda naktī uz 8. maiju – Kurzemes placdarmā esošās vācu vienības saņēma pavēli, ka padomju karaspēka vadība ir piekritusi karadarbības izbeigšanai un kapitulācijai un 8. maijā no pulksten 14.00 ir jāizbeidz karadarbība, bet virs savām pozīcijām jāizkar baltie karogi.

Padomju spēki šo vienošanās ievēroja ļoti pedantiski. "8. maijā līdz kapitulācijas brīdim – plkst. 14.00 – Liepāja piedzīvoja smagu krievu gaisa uzbrukumu. Krievi bumboja kara ostu un tās apkārtni. Pilsētas centru tie apšaudīja ar klāja ieročiem," krājumā Latviešu karavīrs Otrā pasaules kara laikā raksta bijušais Latviešu leģiona pulkvežleitnants Rūdolfs Kociņš. Tobrīd Liepājas osta "bija pilna ar peldrīkiem, kas, kā milzu slotas slaucīti, devās ārā uz jūru."

"Kapitulācijas brīdī no mūsu ierakumiem pacēlās nonēsāti krekli, zeķes un apsēji, kas bija piesieti pie šauteņu stobriem. Pēc šī signāla no pretī esošā mežiņa sāka nākt krievu karavīri. Drīz vien viņi piepildīja mūsu pozīcijas. Krievu karavīrus neinteresēja ieroči vai tehnika, viņi skraidīja starp karavīriem un rāva nost apbalvojumus. No mūsu augšup paceltajām rokām viņi noņēma gredzenus un pulksteņus," padošanās brīdi atceras jau minētais prettanku vada komandieris G. Bīdermans, kura vienības pēdējās pozīcijas atradās netālu no Grobiņas.

Apbalvo pēc kara

Oficiālā kapitulācija sākas 8. maijā plkst. 24.00. Virspavēlniecība šo paziņojumu tūdaļ nodeva tālāk divīziju štābiem ar pavēli izlikt baltus karogus un izpildīt krievu pavēles. Latviešu 19. divīzijas komandieris Bruno Štrekenbahs par to informēja latviešu pulku un bataljonu komandierus, bet nekādas pavēles nedeva, atstādams latviešu karavīriem brīvu izvēli. Latvieši nekur baltus karogus neizlika, bet, kad krievi sāka pulciņos nākt uz ierakumiem un gūstīt latviešu karavīrus, ar visiem ieročiem atgāja uz aizmuguri. Pulku un bataljonu komandieri centās savus karavīrus saturēt vienkopus, bet karavīri sāka izklīst, lai meklētu radus, vai meklēt iespējas izvairīties no gūsta. Lielāko daļu karavīru krievi drīz sagūstīja, tomēr apmēram trešā daļa no latviešu karavīriem Kurzemē ar visiem ieročiem devās mežos, lai turpinātu cīņu partizānu rindās.

Jau pēc kapitulācijas latvietis Artūrs Celmiņš, iespējams, bija viens no pēdējiem vācu pusē karojošajiem, kurš saņēma apbalvojumu par cīņā parādītu varonību. 1927. gadā dzimušais A. Celmiņš bija iesaukts vācu gaisa spēku izpalīgos, un 9. maijā viņš kopā biedriem nokļuva uz kuģa, kas karavīrus evakuēja no Kurzemes. "Esot uz kuģa, viņš ar zenītlielgabalu notrieca četras krievu lidmašīnas, kas apšaudīja latviešu bēgļu laivas. Visticamāk, tajā pašā dienā viņam pasniedza 2. šķiras Dzelzs krustu. Pēc tam viņš nokļuva sabiedroto gūstā un aptuveni pirms 10 gadiem mira ASV," norādīja Udo Sietiņš, kas apkopo ziņas par visiem latviešu dzelzskrustniekiem.

Kurzemē palikušajiem karotājiem sākās vairākus gadus ilgais gūsta laiks. Iesākumā kapitulējušos vācu spēkus sadalīja pa gūstekņu nometnēm Latvijā, bet pēc tam nosūtīja uz nometnēm visā plašajā Padomju Savienības teritorijā. Pirmie karagūstekņi dzimtenē sāka atgriezties četrdesmito gadu nogalē, tomēr liela daļa uz mūžiem palika zemē, kuru devās iekarot.

Pēdējas lielā kara atskaņas Latvijā bija 1946. gada 3. februārī, kad Rīgā, Uzvaras laukumā, publiski pakāra septiņus vācu ģenerāļus. Tie gan nebija kaujas vienību komandieri, bet aizmugures darboņi, piemēram, augstākais SS un policijas vadītājs Ostlandē un Ziemeļkrievijā obergrupenfīrers Frīdrihs Jekelns, kā arī Igaunijas gebītskomisārs Aleksandrs Bekings. Tā bija pēdējā publiskā nāvessoda izpilde Latvijas teritorijā.

  06.05.2006