Varēja dabūt dzelzs vai koka krustu
Viesturs Sprūde

Stāsts par karu bez izskaistinājumiem

Neviens nevar īsti pateikt, cik Latvijā palicis Otro pasaules karu pārdzīvojušo latviešu leģionāru. Zināms vien tik daudz, ka viņu ir vairāki simti. Daudzi vada savas vecumdienas, neapmeklējot nekādas sanāksmes, nedarbojoties nekādās organizācijās. Bet katram no viņiem ir savas atmiņas, savi stāsti par pieredzēto.

Birzgalē dzīvojošais Herberts Baumgartens tika iesaukts leģionā 24 gadu vecumā no Bauskas puses, no Svitenes. Tas bijis ap Jāņiem. Kā pats saka, salīdzinot ar citiem tolaik iesauktajiem 16 – 18 gadu vecajiem puišiem, viņam bijis cienījamāks vecums – 24 gadi.

Līdz rudenim puisis apmācīts Liepājā, bet rudenī nosūtīts uz fronti – Volhovas purviem, kur tobrīd cīnījās latviešu SS brīvprātīgo brigāde. Varētu teikt, ka Herbertam Baumgartenam paveicās, jo viņš tika par brigādes, vēlāk – leģiona 15. divīzijas štāba šoferi un kā šoferis arī pavadīja visu karu. Birzgalē dzīvojošajam sirmajam kungam dzīvē tomēr ir stipri veicies – kara gados vairākas reizes izdevies izsprukt nāvei no ķetnām, arī pēc kara, salīdzinot ar citiem leģionāriem, dzīve bijusi krietni mierīgāka. Sibīrija un 1949. gads viņam gājuši secen. Atkal jau laimējies.

Dokumentu vadātājs

Herberta Baumgartena "darba zirgs" Volhovā bija vācu armijas "Volkswagen" apvidus auto, kas kara tehnikas pazinējiem zināms kā "Volkswagen KŅbelwagen". Uz jautājumu, kāda tad frontē bijusi sadzīvošana ar vadājamajiem "priekšniekiem" – štāba virsniekiem, vecais leģionārs atbild: "Nu, ar latviešiem laba, bet vācietis kā jau vācietis. Sadzīvot varēja. Kad divatā braucām, tad nekas, bet, ja vairāki, tad jau vajadzēja ij roku mētāt, ij lēkt no mašīnas ārā, skriet apkārt un durvis atvērt."

H. Baumgartenam bijusi tā izdevība vadāt 15. divīzijas štāba dokumentus, ļoti iespējams, to pašu cinkotā metāla kasti, kas tik neparastā veidā, pabijusi pie Nīderlandes kolekcionāra un pateicoties valdības samaksātajiem 46 tūkstošiem latu, nu nonākusi Latvijas vēsturnieku rokās. Vecais vīrs atceras, ka 1944. gada vasarā, kad leģionāri vācu armijas sastāvā ar aizstāvēšanās kaujām atkāpās no Krievijas caur Madonu uz Rīgu, viņš vedis štāba dokumentus līdz kuģim Rīgas ostā: "Tur tūlīt pavēle: lādēties uz kuģi. No Rīgas uz Dancigu divīzijas papildināšanai." Tas bija 1944. gada vasaras beigās. Vācieši tad bijuši "švaki karotāji, tikai mukuši un mukuši", bet aizstāvēties lāgā neesot gribējuši, spriež bijušais leģionārs. Dokumenti izlādēti Dancigā un nodoti tālāk štāba sakarniekiem. Kaste bijusi satīta brezentā. Par savādo situāciju, ka 15. divīzijas arhīvs noslēpts Berlīnē, kamēr divīzijas štābs padošanās brīdī 1945. gada maija sākumā atradās no tās krietni tālāk – Buhholcas mežā netālu no Šverīnes pilsētas –, stāstītājs pieļauj, ka dokumenti kaut kad pirms tam droši vien bijuši atdoti vāciešiem.

Gadījums ar konserviem

Šoferis Baumgartens kā "tanku mednieks" sašāvis četrus padomju tankus. Diviem tankiem ķēdes sašautas, divi sadedzināti. Volhovā automašīnā "tanku dūre" vadāta līdzi. Ar "dūri" jeb faustpatronu precīzi varēts trāpīt 100 metru attālumā. Jautāts, kā tad bruņumašīnas "medītas", leģionārs parausta plecus: "Gadījās." Viena reize pašam gandrīz bijusi liktenīga: "Iebraucu ar savu vāģīti mežā, skatos – tanks. Un griež stobru uz manu pusi. Bet priekšā bija resns koks, ka nevarēja līdz galam pagriezt. Nu jā, tad to saspridzināju. Nepatika jau, bet ko tu darīsi? Ja nebūtu tas koks bijis, tīra vieta no manis paliktu." Par tanku sašaušanu varēja dabūt dzelzs krustu, bet tikpat labi arī bērza krustu.

Tā nav bijusi vienīgā reize, kad Herbertam Baumgartenam Laimes māte līdzās stāvējusi. Pie Idricas upes Volhovā karavīrs nokļuvis mīnmetēju apšaudē, kas pārsteigusi kādā sādžā. Mīna gan automašīnai sasitusi motoru, taču viņu nav ievainojusi. "Citā reizē siltā vasarā Volhovā aizvedu komandieri uz pozīcijām, pats domāju – paēdīšu. Attaisīju konservus, turu to bundžu, te pēkšņi blakus sprāgst mīna. Šķemba izgāja bundžai pa iekšpusi tieši gar dibenu. Izsita man no rokām, bet pašam nekas. Tik nedabūju paēst. Vēl viennakt, kolonnai atkāpjoties, netālu no Latvijas robežas atpūtas laikā mūs pēkšņi sāka bombardēt. Droši vien kāds bija aizpīpējis un to no gaisa ievēroja. Bumba sprāga kādus 50 metrus no manis. Apgāza mašīnu, bet atkal nekas – ne man, ne mašīnai. Atsvēra atpakaļ. Tikmēr ievainotie tur bļāva, šur bļāva, bet man tā bumba bija vistuvāk nokritusi."

Karā kā jau karā. Reiz vasarā pie kāda ezera bijusi situācija, kad vienā krastā atrodas leģionāri, bet otrā – sarkanarmieši. Katrs savā krastā peldējušies un neviens nav šāvis. Tie no otra krasta pat pārpeldējuši pāri parunāties. "Otrā rītā atkal gājām turp. Bet no turienes sāka šaut un daudzus mūsu pusē sašāva. Tad to otru krastu riktīgi nopletēja ar lielgabaliem un mīnmetējiem. Vēlāk izrādījās, ka tur pirms tam bijis soda bataljons, kas pa nakti nomainīts. Jaunatnākušie šāva virsū," stāsta leģionārs.

– Saka, jūs esot arī ar Otomāru Oškalnu uz meža ceļa saskrējies?

– Tas bija Ostrovā tajā bargajā, laikam 1943./1944. gada ziemā. Braucu pa mežu. Bija jauka diena. Vedu pārtiku dzelzceļa tilta sardzei. Te skatos – sniegs sāk tā smuki no krūmiem birt. Izlien viens ārā. Partizāns. Baltā kažokā, bārdains. Es jau nodomāju: nu tad man arī laikam pietiks braukt. Sākumā uzrunāja mani vāciski: uz kurieni braucot. Es pastāstīju, cik nu vāciski mācēju. Šis saka: "Ā, nu tad runāsim latviski." Sacīja, ka drīz beigšoties karš un ka tiem tur pie tilta arī drīz "pietikšot sargāt". Beidzot pateica: "Drīz vien Rīgā tēju iedzersim. Satiksimies. Nu tad brauciet ar." Padomju laikā vienā grāmatā bija rakstīts par Oškalna sarunu ar "sarāvušos šoferi". Bet man uz to tiltu nācās vēl vienu reizi braukt. Tad to uzspridzināja. Droši vien ar visiem sargiem.

– Kāds noskaņojums latviešu karavīriem bija Vācijā?

– Kāds gan tur noskaņojums…Ka tik ātrāk karš beigtos un dzīvi paliktu… Kamēr nebijām Vācijā, doma bija cīnīties par brīvu Latviju, bet pēc tam, kad atkāpās, – ka tikai karš beigtos. Tur nekāda lielā karošana neiznāca. Bijām Hamburgā. Tur, kur pilsēta, tur viss tīri nobombardēts. Līdzens, drupas vien. Bet tūlīt aiz Hamburgas arī karš it kā beidzās.

– Kur tad jums karš beidzās?

– Meža vidū kaut kur aiz Hamburgas. Komandieri sarunāja, ka pārejam angļu gūstā. Pie angļiem paliku pāris mēnešus. Tad tie nostādīja ierindā un noprasīja: "Kurš ir skroderis? Kurš kurpnieks? Kurš šoferis?" Es uzreiz uz priekšu. Tā es nonācu šoferos pie angļiem. Nēsāju angļu formu bez zīmotnēm. Kravas mašīnā vedu pārtiku uz nometnēm un lidlauku. Pabraucu kādu gadu. Tad varēja izvēlēties – braukt uz Ameriku vai kur. Es izvēlējos braukt uz mājām, uz Latviju. Man gan teica labi apdomāties. Aģitēt neviens neaģitēja. Krieviem bija pieteikšanās vietas. Tur sludināja, ka neaiztiks un neko nedarīs. Nodomāju un braucu. Baiļu nebija. Rīgā vajadzēja it kā pieteikties, bet es nepieteicos – uzreiz prom uz mājām.

– Pēc tam jūs neviens vairs nemeklēja?

– 1949. gadā jau gatavojāmies. Bet par mani Bauskā galvoja Valdis Pakuls. Viņš bija kāds priekšnieks apriņķī. Abi bijām kopā skolā gājuši. Viņš teica: "Herbert, es jau tevi pazīstu, nebaidies. Aizsargs tu bijis neesi. Nekas nebūs." Galvoja arī ciema padomes priekšsēdētājs Švītiņš. Viņš teica, ka vajagot strādniekus, bet es strādāju par traktoristu. Man jau laimējās. Citiem gāja dikti smagi.

– Vai pēc tam vēlāk jums pagātnes "grēkus" nepārmeta? Darbā tas netraucēja?

– Es jau tik vienā darbā visu laiku biju. Kolhozā par traktoristu. Jādzīvo vien bija. Vien kad pienācās pirkt valsts aizņēmuma obligācijas, tad šie teica: tu biji vācu armijā, tev vairāk jāpērk.

***

Vecos biedrus H. Baumgartenam pēc kara nav gadījies sastapt tikpat kā nevienu. Arī jautāts par to, vai 16. marts būtu atzīmējams, vecais vīrs ar atbildi ir atturīgs. Kas karu pārdzīvojis, tas par to runā nelabprāt.