"Mēs gaidām uz taisnības augšāmcelšanos!…"
Ilmārs Knaģis, politiski represētais

Šie Andreja Eglīša vārdi man skanēja ausīs, skanēja prātā un sirdī 27. septembrī Lestenes kapulaukā un nedod man mieru vēl šodien. Prāts atmiņu pilns, sirds pilna nožēlu par manai paaudzei nodarīto netaisnību. Man jādomā par to, ka Lestenē guļ mani vienaudži un arī es varēju gulēt tur vai kādā citā karalaukā. Nāca prātā "Baigais gads", kad mēs bijām sašutuma, rūgtuma un nicināšanas pilni. Mēs bijām uzvarētāju bērni. Veco strēlnieku, brīvības cīnītāju bērni. Mums krievu komunistu vara nebija pieņemama, un mēs gaidījām mūžsenos ienaidniekus, vāciešus kā atbrīvotājus, lai cik paradoksāli tas arī būtu. Vāciešus, bet ne fašistus.

Par ko cīnījās latviešu zēni, mani vienaudži, mani skolasbiedri un draugi, ar varu ietērpti vācu mundieros? Ar varu ietērpti? Bet ja arī brīvprātīgi? Kas viņus tagad drīkst tiesāt? Šādas atmiņas un domas man šaudījās prātā Lestenē, staigājot gar kapu plāksnēm ar tajās iegravētajiem kritušo leģionāru vārdiem. Pie kādas plāksnes ar uzrakstu "Nezināms" es noliku ziedus, domājot par savu bērnības draugu un klases biedru, bezvēsts pazudušo leģionāru Uldi Mūsiņu.

Krājās ziedu klēpji pieminekļa pakājē. Vainagi no ministriem, politiķiem un sabiedriskiem darbiniekiem. Skanēja labi, pareizi vārdi. Par to, ka jābeidzas meliem un netaisnībai! Par to, ka nedrīkst leģionārus vainot neizdarītajos noziegumos. Un arī par to, ka leģionāri pasargāja desmitiem, varbūt simtiem tūkstošus latviešu no Sibīrijas. Izskanot šiem bīskapa teiktajiem vārdiem, man prātā uz mirkli pavīdēja vīzija, ka mūsu visu cienītā prezidente stāv pieminekļa pakājē ar noliektu galvu, godinot to vīru piemiņu, kuriem viņai jāpateicas par savu laimīgo likteni, varbūt pat par dzīvību. Bet prezidentes tur nebija. Arī vainaga, ar kādu adjutantu sūtīta, nebija. Arī neviens šim notikumam veltīts prezidentes vārds, kaut vai kāda viņas kantora klerka teikts, Lestenē neizskanēja. Kā lai izskaidro šo kritušo piemiņas ignorēšanu? Es nevaru tam atrast nekāda attaisnojuma! Nekāda!

Mūsu tauta nekad nav izturējusies ar nicināšanu un naidu pret citu tautu karavīru mirstīgajām atliekām, pret viņu piemiņu. Manā bērnībā Latvija bija pilna ar labi uzkoptām kritušo ienaidnieku apbedījumu vietām. Tās izpostīja 1940. gadā iebrukušie barbari. Tagad to pašu barbaru pēcnācēji ņirgājas par mūsu kritušo varoņu piemiņu! Un mēs klusējam. Kur mūsu lepnums, kur mūsu gods?

Ko visus 12 mūsu valsts neatkarības gadus ir darījuši mūsu ārlietu kantori, ja vēl līdz šim pasaulei nav izskaidrots, kas bija mūsu leģionāri, par ko un pret ko viņi karoja? Ko šajā jomā ir darījis t. s. Latvijas institūts, vairākus gadus mūsu tagadējās prezidentes vadīts? Un ko ir darījusi prezidentes paspārnē funkcionējošā vēsturnieku komisija?

Un kam šodien, ja ne prezidentei, izmantojot visā pasaulē iegūto cieņu, izmantojot savas svešvalodu zināšanas, runasdāvanas un arī savu personīgo šarmu, censties parādīt pasaulei mūsu vēsturi pareizā gaismā? Vai godu kritušiem var parādīt tikai, vairs nebūdams valsts pirmās personas statūtā? Vai tam tā jābūt "pēc protokola"?

Bet ko lai domā tauta? Mūsu prezidente taču ir tik simpātiska, tik gudra — laikam viņai ir taisnība. Laikam jau tie leģionāri nav situši tos, kurus vajadzēja?

Katrai tautai savi varoņi. Tauta, kura neciena savus varoņus un atļauj viņu piemiņu ar kājām mīdīt, nav cienīga un nav spējīga veidot un vadīt savu valsti un nevar gaidīt arī citu tautu cieņu un atzinību.

Ilmārs Knaģis, politiski represētais, vairāku piemiņas vietu Krievijā bojāgājušiem Latvijas pilsoņiem ierīkotājs

Lauku Avīze, 2003. gada 25. oktobris