|
Jēkabpils
rajona politiski represētie pulcējās pie piemiņas akmens
Pēteris Drivinieks
Komunistiskā terora upuru piemiņas dienā notika mītiņi
Daugavas stacijā un Jēkabpilī.
Te pie politiski represēto piemiņas akmens
pulcējās apmēram 200 cilvēku. Daugavas stacijā pasākumā piedalījās
Sēlpils pagasta pašvaldības pārstāvji un pamatskolas skolēni.
Rajona padomes pirmās personas piedalījās abos mītiņos. Jēkabpilī
maz bija gados jaunu cilvēku un skolēnu.
Klātesošie dalījās atmiņās un pārdomās. Tajās jaušama vilšanās
par šodienas dzīves norisēm.
"Melnas dienas ir visa mana dzīve. Esmu dzimis dažas dienas pēc
Latvijas neatkarības zaudēšanas, un viss mans mūžs ir viena gara
represija. Desmit gadus pēc neatkarības atgūšanas redzam, ka daudz
kas nav, kā vajadzētu, kā bija cerēts. Pakļaujoties spiedienam, mēs
nespējām iztaisnot muguru un nostāties uz kājām," uzrunājot
klātesošos, sacīja Jēkabpils politiski represēto kluba valdes priekšsēdētājs
Oļģerts Liepiņš.
"Ar katru gadu mūsu rindas paliek retākas. Jaunatne nav pasīva,
taču tā nezina tautas vēsturi. Skolās to nemāca. Dažādas ir vēstures
grāmatas, un ir skolotāji, kas nezina, vai pēdējais bija pasaules
vai tēvijas karš," laikrakstam "Jēkabpils Ziņas" stāsta
Jānis Boļšaks.
"Šajā dienā aizveda manu tēvu, Latvijas armijas virsnieku. To
nevar aizmirst. Varbūt iespējams piedot... bet to šodien neviens
neprasa," saka mītiņa dalībniece Marga Ķiršberga.
Kopumā runas beidzās optimistiskā tonī. Runātāji paši atzīst, ka
čīkstēšana ir visiem apnikusi.
Dzirkstele, 2001.
gada 26. marts
Jēkabpilī atklāj
izstādi kā piemiņu, atgādinājumu un brīdinājumu
Agita Pleiko
"14.jūnijs ir liela kļūda, skatoties gan
politiskā, gan cilvēciskā aspektā," vakar izstādes "Padomju
varas okupācijas politika Jēkabpils rajonā" atklāšanā Jēkabpils
pilsētas bibliotēkā teica represētais Aleksandrs Pauniņš.
Vēsturi nedrīkst aizmirst! - bija kopīgs klātesošo
atzinums. Diemžēl nav tāda papīra, kas spētu paciest pieredzētā sāpes
un šausmas, kad bezspēcībā jānoskatās, kā sievietes dzemdē lopu
vagonā, bet vecos izmet stepē "vilkiem par barību". Tie ir reāli
fakti, kas sāp sirmajiem latviešiem, jo tās ir viņu atmiņas, bet ar
katru gadu izbālē, ne vienmēr liekot aizdomāties jauniešiem skolas
solos.
Lai izstādi varētu aplūkot arī skolēni, bibliotēkas telpās tā atradīsies
līdz septembra beigām. Zonālā valsts arhīva materiāli papildināti ar
Jēkabpils pilsētas bibliotēkas grāmatām.
Aplūkotas sešas tēmas: padomju varas ideoloģija, attiecības ar baznīcu,
represijas pēckara laikā, lauksaimniecības "sociālā" pārveidošana
pēckara gados, komunistiskās varas ietekme uz kultūru, PSRS militāristu
nodarītie zaudējumi apkārtējai videi. Minimāli izmantotas fotogrāfijas
no Latvijas Valsts kino un foto dokumentu arhīva fondiem.
"Jēkabpils Zonālajā valsts arhīvā glabājas dokumenti kopš
1945.gada," skaidro arhīva darbinieks Pēteris Klišs. "Pirms četriem
gadiem līdzīgā ekspozīcijā aptvērām laika posmu no 1944.līdz
1949.gadam. Šodien loks paplašināts līdz pat 1991.gadam."
Sāktas kustināt, atdzīvojās ne tikai atmiņas par izsūtīšanas dienu -
14.jūniju. Filtrācijas nometņu šausmas, kad no ierindas nošaušanai varēja
paņemt jebkuru, atmiņas par Albertu Strautu, kas, ticis virtuvē, "pēc
grafika" ik dienas atdeva maizi kādam latvietim, leģiona izveidošana
kā izsūtījumu turpinājums un vēl, un vēl ... "Visu nekad nevar
izstāstīt," domā A. Pauniņš. "Tās ir sekas tam
nesaprotamajam, kas Latvijā aizsākās šai vasaras dienā."
Visskumjāk viņš juties, kad Sibīrijā satikušies ar 25.martā izsūtītajiem
latviešiem. "Tobrīd mēs spilgti apzinājāmies mūsu tautas neapskaužamo
likteni - tikt iznīcinātiem."
Dzirkstele,
2001.
gada 14. jūnijs
|