Pie čekas mājas uzstāda pieminekli okupācijas upuriem
Gunta SKREBELE. NRA, 11.jūnijs, 2003

Padomju okupācijas upuru piemiņai pie čekas jeb stūra mājas Rīgā, Stabu ielā, uzstādīts Melnais slieksnis – milzīgas puspavērtas tērauda durvis un piemiņas plāksne, kuru atklās komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā – 14. jūnijā, Neatkarīgo informēja Latvijas Okupācijas muzeja sabiedrisko lietu vadītāja Inese Misāne.

Stūra māja ir viens no baisākajiem Latvijas 50 gadu okupācijas lieciniekiem – čekas pagrabos tika spīdzināti un nogalināti vairāki simti cilvēku, daudziem tūkstošiem ar čekas spriedumu ilgus gadus nācās pavadīt izsūtījumā tālu prom no dzimtās Latvijas.

Piemiņas zīmi veidojis tēlnieks Gļebs Panteļejevs, kas savā darbā attēlojis čekas durvis, kuras atverot atduramies pret melnu sienu. Tas ir ciešanu monolīts, un neiespējami tajā iekļūt, jo nav tāda prāta, kas varētu to izzināt un aptvert. Nākamās paaudzes šo māju neuztvers kā čekas mītni. Tā būs vēsture. Mūsu uzdevums atstāt vēstījumu, kas nav pašmērķis. Tā ir pote imunitātei pret līdzīgu traģēdiju atkārtošanos. Mūsu pēcnācējiem tas ir ne tikai jāzina, bet arī jājūt, – atzinis G. Panteļejevs.

Pieminekļa izveidei bija nepieciešami 25 000 latu, taču pagaidām savākti 9300 lati. Līdzekļi kopš marta vākti ar Lattelekom ziedojumu tālruni 9006884. Piemiņas zīmes atklāšanā 14. jūnijā pulksten 15 piedalīsies Okupācijas muzeja pārstāvji, tēlnieks Gļebs Panteļejevs, represētie un oficiālas amatpersonas – Ēriks Jēkabsons, iespējams – arī premjerministrs Einars Repše, savukārt Valsts prezidente šo pasākumu tomēr neapmeklēs.

Šodien – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā – tiks atklāts Gļeba Panteļejeva veidotais piemineklis Durvis pie bijušās drošības komitejas mājas Stabu un Brīvības ielu stūrī.

Manuprāt, šis piemineklis precīzi atbilst mūsdienīgai izpratnei par traģisku notikumu piemiņas zīmi. Līdzšinējos – Paula Jaunzema veidotajā kompozīcijā pie Torņakalna stacijas un piemineklī represijās bojā gājušajiem bērniem Mežaparkā – vērojami centieni panākt alegorisku un pat tieši vēstošu iespaidu. Šķiet, šo pieminekļu neveiksmes cēlonis slēpjas tieši neatbilstošas valodas lietošanā, jo tēlnieki centušies gluži literārā veidā izstāstīt stāstu par ciešanām, bet neizmanto grūti definējamo, bet vizuālai mākslai piemītošo spēju ciešanas veldzēt. Protams, ne jau objekts tieši veldzē ciešanas kā kādas zāles, bet tā formālajā valodā ieliktā autora ideja liek cilvēkiem domāt (šeit izpaliek banāls skaidrojums par domu spēku).

Manuprāt, komunistiskā genocīda upuru piemiņa ir būtisks aspekts, kas veido nosacīta vidēja austrumeiropieša identitāti, jo ģimenes fotoalbumu stāsti ir ļoti līdzīgi – kādas vai vairāku personu attēlu klātbūtne kādu laiku iztrūkst vai apraujas pavisam.

Iespējams, galvenais piemiņas pasākums šajā dienā būtu pieminēt pašiem sevi, jo katrs no mums zināmā mērā ir uzskatāms par genocīda upuri. Taču ar šo nedomāju pieminēšanu kā tādu apstāvēšanu, bet gan sevis pieminēšanu kā sevis apskatīšanu tuvāku un vispārīgāku notikumu un sakarību kontekstā. Esam dzimuši mātēm, kas līdz pusaudžu vecumam nav redzējušas savus tēvus, mūsu vecvecāku dzīves pēkšņi un traģiski mainījušas iecerēto virzienu, mūsu vecāki bijuši spiesti sadzīvot ar Orvela romānu cienīgu situāciju. Arī manu paaudzi var uzskatīt par padomju dzīvesziņas un pedagoģijas upuriem.

Taču pirms nosaukt sevi par upuri, jānoskaidro, vai mūsdienīgajā prātā iespējams integrēt piedošanu kā piemiņas pasākumam nepieciešamu līdzsvarojošu elementu. Bez piedošanas pāridarījuma piemiņa var provocēt arī naidu uz kādiem vainīgajiem. Un naids savukārt rada kārtējā – vienalga, cik lokāla vai privāta – genocīda iespējamību.

Es nepiekrītu uzskatam, ka latviešiem jau patīk visādas sērīgas kapiņu būšanas un ka daudzās piemiņas dienas gluži terapeitiskos nolūkos vajadzētu kompensēt ar kādiem svētkiem. Kādu traģisku pagātnes notikumu piemiņa var izpausties dažādā intensitātē un dažādā tonalitātē – tumši gaišās iespējas ir bagātīgas. Domāju, ka Durvis Stūra mājā piedāvā spektra gaišo, proti, konstruktīvo un radošo, daļu.