LATVIEŠI PADOMJU SAVIENĪBĀ -  KOMUNISTISKĀ GENOCĪDA UPURI  1929 - 1939
AIVARS BEIKA

Fragmenti

Impēriju sabrukšana un jaunu valstu dzimšana Pirmā pasaules kara izskaņā aizsāka radikālas pārmaiņas daudzu Eiropas tautu vēsturē. Latvijas vēsturiskās attīstības gaitā plašajā Krievijā nonākusi latviešu tautas daļa, kas nepaguva vai dažādu iemeslu dēļ nevarēja atgriezties Latvijā un palika uz dzīvi Padomju Savienībā, ar laiku tika pakļauta nežēlīgam totalitāram genocīdam. Dokumenti par šīm norisēm, daļēji vai kopumā, vēsturniekiem kļuvuši pieejami tikai 20. gs. 90. gados. Pirms tam genocīda upuru skaitliskie aprēķini un šo notikumu analīze tika veikta galvenokārt aptuvenu pieļāvumu veidā.

Pirmā plašākā informācija par komunistiskajā genocīdā cietušajiem latviešiem Padomju Savienībā parādījās 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā. Tie bija Krievijas represēto organizācijas "Memoriāls" biedru savāktie un publicētie upuru saraksti vietējā presē vai atsevišķā izdevumā. Tajos bija uzrādīti arestēto dzimšanas dati un vieta, dzīvesvieta un nodarbošanās arestēšanas bridi un piespriestais sods. Šajos izdevumos pēc minētajiem datiem varēja meklēt represētos latviešus. Piemēram, avīze "Krasnojarskij Komsomoļec", represēto saraksti "Boļ ļudskaja" četros sējumos par Tomskas apgabalā cietušajiem, kas 1991. gadā sāka iznākt Tomskā, un citi izdevumi. 1989. gadā žurnāla "Daugava" (krievu val.) deviņos numuros Maskavas pētnieks Dmitrijs Jurasovs publicēja vairāk nekā 800 PSRS represēto latviešu sarakstus.

Maskavas grupa politiski represēto piemiņas iemūžināšanai 1997. gadā publicēja "Martirolog rasstreļannih i zahoroņennih na poļigoņe NKVD "Objekt Butovo" 08.08.193719.10.1938". Tajā it 20765 cilvēku vārdi; viņi nošauti NKVD Butovo poligonā Maskavā. Minētās grupas dalībnieks P Ozols it apzinājis 1529 Butovo poligonā noslepkavotos latviešus un šo sarakstu nodevis Latvijas 50 gadu Okupācijas muzejam (turpmāk saīsināti - Okupācijas muzejs). Visi šie izdevumi bija krievu valodā.

Pirmais lielākais izdevums latviešu valodā par šo tēmu it 1998. gadā izdotais rakstu, dokumentu un atmiņu krājums "Latviešu saraksti", kura sagatavošanā lielu darbu ieguldījis jurists un žurnālists Arvīds Auns-Urālietis un vēsturniece Dzintra Vīksna.

Vērtīgi dokumenti par komunistiskā genocīda politiku PSRS 30. gadu beigās publicēti Latvijas Valsts arhīva veidotajā un 1999. gadā izdotajā dokumentu krājumā "Okupācijas varu politika Latvijā, 1939-1991"; krājums sagatavots vēsturnieka Elmāra Pelkaua vadībā.
Periodikā publicēti vairāki raksti, kuros ieskanas konkrētas aplūkojamā sižeta līnijas, taču galvenā loma satura atklāsmē bija arhīvos un Okupācijas muzeja fondos iegūtajiem materiāliem.

I. KĀPĒC LATVIEŠI PALIKA KRIEVIJĀ?

1920. gads atnesa būtiskas pārmaiņas daudzcietušajai latviešu tautai. 12. jūnijā noslēgtais "Bēgļu reevakuācijas līgums starp Latviju un Krievijas SFPR" pavēra iespēju Pirmā pasaules kara laikā Latviju atstājušiem bēgļiem un šī kara gūstekņiem atgriezties Latvijā. 11. augustā parakstītais "Miera līgums starp Latviju un Krievijas SFPR 1 paredzēja ari Latvijas pavalstniecības optācijas iespēju tiem, kuri Latviju atstājuši līdz 1914. gada I. augustam. 1921. gadā divās reizēs pa daļām noslēgtais "Nolīgums starp Latviju un Krievijas SFPR par pilsonības optācijas kārtību, atgriešanos dzimtenē, par abu nolīguma slēdzēju pilsoņu īpašumu izvešanu un likvidēšanu 2 precizēja nosaukumā ietvertās darbības. Minētie trīs līgumi veidoja galveno tiesisko bāzi, lai plašajā Krievijā esošie izsūtītie, izceļojušie, armijās mobilizētie un Pirmajā pasaules karā aizbēgušie latvieši un cittautieši no Latvijas varētu atgriezties savā dzimtenē.

Latvijas valsts izveidošanās, tās militārie panākumi, zemes reforma cēla Krievijā nonākušo latviešu lielākās daļas nacionālo pašapziņu un vēlmi atgriezties Latvijā. Šo vēlmi pastiprināja arī Krievijas politisko spēku savstarpējā bruņotā cīņa un politiskais un ekonomiskais terors.

Latvijas ģenerālkonsula Maskavā vietas izpildītājs A. Puriņš atskaitē par 1920. gada pēdējā ceturkšņa darbu norādīja: "No Sibīrijas un citām Krievijas daļām ieradās delegāti no latviešu lielākām un mazākām nometnēm un kolonijām, kas visi "vienā vilcienā" un ar visu savu mantību vēlējās braukt uz dzimteni." 3 Bēgļiem, kuriem bija vieglāk pierādīt savu statusu, lai atgrieztos, galvenokārt vajadzēja fiziski izturēt bada, aukstuma un Krievijas birokrātisko ierēdņu radītās grūtības, turpretī daudziem optantiem pēc ilgstošām pūlēm ceļš uz Latviju tomēr palika slēgts. To konstatēja arī Latvijas prese. "Veselas kolonijas, kuras dibinātas jau 19. gs. sešdesmitajos gados, bija ar mieru visu iedzīvi likvidēt un doties kā kādreiz jūdi uz "apsolīto tēvu zemi" - Latviju. Šī apņemšanās pastāv šur tur arī vēl tagad, bet diemžēl viņa atduras uz nepārvaramiem šķēršļiem."4 Tos radīja Latvijas piekāpība iepriekš minēto Latvijas un Padomju Krievijas noslēgto līgumu atsevišķos punktos vai iespēja tos dažādi interpretēt, Krievijas varas iestāžu vēršanās pret latviešu izceļošanu un Latvijas valdības rezervētā attieksme pret bezzemnieku ievērojama skaita ieceļošanu no Krievijas.

Dokumentu studijas pārliecina, ka galvenais iemesls, kas noteica šķēršļu likšanu un nepārtraukti jaunu problēmu radīšanu Latvijas pavalstniecības optēšanai un kavēja latviešu bēgļu izbraukšanu no Krievijas, bija komunistu vēlme izmantot latviešus kā kvalificētu darbaspēku Padomju Krievijas ekonomikas atjaunošanai. Šī atziņa fiksēta 1921. gada 16. septembrī Latvijai piesūtītajā notā, kurā Krievijas ārlietu tautas komisārs G. Čičerins (1872-1936) faktiski atzina, ka bez saimnieciskiem sarežģījumiem neesot iespējams atbrīvot kvalificētus darbiniekus. To pašu pauda ari latviešu lielinieki, kuri KK(b)P uzdevumā aģitēja par latviešu palikšanu Krievijā un kuru vairums arī paši palika, lai celtu sociālismu un gatavotos Latvijas "atbrīvošanai no kapitālisma važām".

Padomju Krievijas birokrātiskās varas institūcijas kavēja atgriešanos ar dažādu nodevu noteikšanu repatriantiem vajadzīgo dokumentu saņemšanai, to palielināšanu, ar draudiem un repatriantu aktīvistu apcietināšanu un tiesāšanu, formāli izvirzot apsūdzību
par pretpadomju darbību, tendenciozi interpretējot un nepildot parakstītos līgumus; tā  visa pārvarēšanai daudziem nepietika līdzekļu un zināšanu.

Daļai latviešu nepārvarams šķērslis bija vajadzīgo dokumentu trūkums, lai pierādītu savu agrāko piederību Latvijai. Tos vajadzēja pieprasīt no Latvijas, bet ari tur kara gados daļa pagastu arhīvu bija iznīcināta, tāpēc pieprasījumus nevarēja apmierināt.

Latviešu strēlnieku vēstures pētnieks Valdis Bērziņš norāda, ka lielāks skaits strēlnieku dažādu cēloņu dēļ palika Padomju Krievijā. Dramatiska situācija veidojās tiem, kuriem vairs nebija tuvinieku Latvijā. Līdz ar to viņi nevarēja saņemt vajadzīgos galvojumus un bija spiesti pret savu gribu palikt Krievijā. Tā viņiem bija smaga vilšanās. 5 

Objektivitāte prasa atzīt, ka arī Latvijas valdība un tās diplomātiskās pārstāvniecības Krievijā neizdarīja visu iespējamo, lai atbalstītu latviešu, sevišķi kolonistu, atgriešanos. Tam pamatā bija kļūdaina Krievijas turpmākās politiskās un ekonomiskās attīstības perspektīvas novērtēšana un cenšanās novērst lielu bezzemnieku masu ieplūšanu Latvijā, lai nepaplašinātu komunistu sociālo bāzi. Latvijas vēstniecība Maskavā informēja, ka ne vairāk kā viena ceturtā daļa no kolonistiem var atgriezties no Krievijas ar kaut kādiem ietaupījumiem, jo pēc tur notikušajiem politiskajiem un ekonomiskajiem satricinājumiem latviešu īpašumiem laukos nebija maksātspējīgu pircēju.

Ģenerālkonsula Maskavā vietas izpildītājs A. Puriņš 1921. gada 2. janvārī rakstīja: "Astotais padomju kongress ir beidzies ar lielinieku labā spārna pilnīgu uzvaru, kas nozīmēja, ka Krievija pamazām zem dažāda apsega un nosaukuma, ja ne pilnīgi, tad pa  daļai, lēnām virzīsies atpakaļ pie agrākās iekārtas."6 Turpinājumā ziņojuma autors norāda, ka latviešu kolonisti, kas kopumā bija labi iedzīvojušies, tādējādi daudzviet izraisot vietējo zemnieku skaudību un vietām pat grautiņus, tagad cenšas tikt atpakaļ uz tēvzemi. Bet "Latvijā ar zemi varēs apgādāt tikai vienu daļu pārbraukušo, tādēļ mums nopietni būtu jārūpējas par to, lai uzņēmīgākajiem zemkopjiem dotu iespēju samērā labi dzīvot ari Krievijā." Kā piemēru minot vāciešus Pievolgā, A. Puriņš iesaka koncesiju veidā Krievijā dibināt latviešu zemkopju kolonijas, kur varētu attīstīties priekšzīmīga lauksaimniecība.

Šī Krievijas attīstības prognoze noteica rekomendācijas, kuras optantiem sniedza Latvijas diplomāti Maskavā.

"Arī mēs," 1921. gada martā rakstīja A. Puriņš, "no savas puses ieteicam tiem optantiem, sevišķi zemkopjiem, kam Krievijā ir kaut maza iedzīve un saimnieciska iekārta, uz Latviju nebraukt, bet vēl paciesties, jo, pēc mūsu pārliecības, kārtība Krievijā drīz grozīsies, bet mūsu Latvija it daudz par mazu un ļoti izpostīta, lai drīzumā varētu uzņemt lielu daudzumu mazturīgu pilsoņu."7

Latvijas diplomāti Krievijā latviešu palikšanai šajā zemē saskatīja ari citu virsuzdevumu, ko izsaka A. Puriņš: "Vispārīgi mēs turamies pie ieskata, ka Latvijai jāizmanto, cik iespējams, Krievijas dabas bagātības, un par "pumpi" mums dažā labā ziņā noderēs arī šeit paliekošie latvji."  Bet uz Latviju viņi centās virzīt tikai tādus Latvijas pilsoņus, ".. kuri tur pašlaik ir noderīgi, kuru spēks un spējas ir izmantojami un kuri nepavairotu turienes bezdarbnieku skaitu".8

Šādas taktikas īstenošanu vēlāk apstiprināja ari laikraksts "Jaunākās Ziņas". Tas norādīja, ka Latvijas diplomāti latviešus atgriezties nevilināja, bet tikai informēja par reālo stāvokli Latvijā un "pat deva padomus neatstāt nekustamos īpašumus, kas kādreiz Krievijā skaitījās par priekšzīmīgiem".9 

Latviešu diplomātu nostāja bija loģiska un Latvijas tā laika politiskajām un ekonomiskajām interesēm atbilstoša. Bez vēsturiskās pieredzes par vēlākā sociālistiskā monstra izveidošanos jaunajiem Latvijas diplomātiem, tāpat kā daudz pieredzējušākiem citvalstu politiķiem, citādi spriest nebija pamatojuma. 

Krievijā paliekošie latvieši cerēja uzturēt sakarus ar Latviju, tāpat kā tas bija līdz Pirmajam pasaules karam. Viņi izteica vēlēšanos Latvijā pasūtīt mācību grāmatas, žurnālus, kalendārus un citu literatūru. 

Latvijas prese pozitīvi vērtēja svešumā palikušo latviešu perspektīvo sakaru attīstību ar dzimteni, jo viņi bija izteikuši vēlēšanos sūtīt bērnus Latvijas augstskolās un uzturēt tirdznieciskus sakarus.10 Bet tie bija iepriekšējā civilizētajā pasaulē dzīvojušu cilvēku spriedumi un nākotnes plāni, kuru praktiskā iemiesošana netika pieļauta. 

Pavisam līdz 1926. gada 1. janvārim no PSRS bija atgriezušies 215 874 dažādu tautību bijušie Latvijas iedzivotāji.11 

Iepriekš minētās Krievijā paliekošo latviešu cerības par regulārajiem sakariem ar Latviju, kā arī ekonomikas liberalizācija Krievijā un latviešu kultūras un izglītības reālās izpausmes iespējas, daudziem repatriēties gribētājiem ļāva vieglāk pārdzīvot palikšanu un ar jaunu sparu mesties ikdienas darba dzīvē. Pēc 1926. gada 27. decembrī notikušās Vissavienības tautas skaitīšanas PSRS bija saskaitīti 151 410 latvieši, to vidū 9707 latgalieši.12 Latvijas okupācijas (1940-1991) pēdējās desmitgades nozīmīgākajos izdevumos nostiprinājies skaitlis ap 200 000 latviešu 13 atsaucoties uz 1926. gada Vissavienības tautas skaitīšanu. Diemžēl nav paskaidrojuma, kā iegūti apmēram 50 000 mūsu tautiešu virs oficiālās statistikas. Pēc oficiālajiem datiem, 90 177 latvieši dzīvoja laukos, bet 61 233 - pilsētās.14 Viskompaktāk latvieši dzīvoja Ļeņingradas guberņā - 18346, Pleskavas guberņā - 10 583, Baltkrievijā - 14 061, Sibīrijā - 35 069. No pilsētām: Ļeņingradā - 12 046, Maskavā - 10 167, Omskā - 849, Smoļenskā - 739 un pārējās vēl mazāk.15 79, I % latviešu par dzimto valodu atzina latviešu valodu, 73,4 % prata rakstīt un lasīt, bet atsevišķi uzskaitītajiem Latgales latviešiem nosauktie rādītāji bija 81,5 % un 36,9 %. Tātad - augstāka nacionālā pašapziņa, bet zemāks izglītības līmenis. 

Vēsturniece Dz. Vīksna, skaidrojot 1926. gada Vissavienības tautskaitē iegūtos datus, norāda, ka vēlāk latviešu skaits varēja pat palielināties sakarā ar labvēlīgo demogrāfisko situāciju, jauktajām laulībām, jo latviešu kolonijās ienākušie cittautieši tieši pārņēma latviešu paražas un bērnus audzināja latviskā garā. 

No Latvijas Padomju Krievijā ieradās arī atsevišķi politiskie emigranti un pagrīdnieki. Tomēr notika arī visai straujš asimilācijas process.16 Laikā no 1920. līdz 1931. gadam PSRS no Latvijas kā politemigrants ieradās vai izsūtīts 1301 cilvēks.17

Pēc vēsturnieka K. Šķiltera (1891-1940) veiktās nepilnīgās uzskaites, kuru 1928. gadā publicēja Padomju Savienībā, tur bija 372 lielākas latviešu kolonijas ar apmēram 12 000 saimniecībām.18 Pilsētās latvieši galvenokārt bija nodarbināti garīgā darbā un apkalpojošā sfērā; strādnieku īpatsvars relatīvi bija neliels.

2. KOLONIJU SAIMNIECISKĀ ATTĪSTĪBA

Pirmais pasaules un pilsoņu karš, gatavošanās optācijai un aizbraukšanai, pārtikas repartīcija un tai "sekojošais" pārtikas nodoklis, kas sākumā bija apvienots ar daudzveidīgām klaušām, valsts un vietējiem nodokļiem, kopumā nobremzēja pirms kara sasniegto latviešu koloniju ekonomisko attīstību. Tikai ar PSRS Tautas Komisāru Padomes (turpmāk-TKP) 1923. gada 10. maija dekrētu, ieviešot vienoto lauksaimniecības nodokli, kas pakāpeniski likvidēja daudzveidīgo zemnieku aplikšanu un deva atvieglojumus trūcīgajiem zemniekiem, sākās jūtama lauksaimniecības attīstība. Latviešu kolonijās pamatā saglabājās viensētu sistēma, tikai norisa lielsaimniecību zemes platības piespiedu samazināšana. Pieprasījums pēc lauksaimniecības produkcijas nodrošināja tās noietu. Lai gan pastāvēja rūpniecības un lauksaimniecības preču produkcijas cenu ievērojama disproporcija, kolonijās bija vērojama strauja kara gados nolietotās lauksaimniecības tehnikas atjaunošana. Toms kas apvidus VK(b)P komitejas ziņojumā 1927. gadā bija rakstīts, ka ".. esošajos igauņu un latviešu ciemos 80 % mašīnas (bet viņu ir samērā daudz) iegādātas pēdējos 3 gados".19

Krasnojarskas apvidus Ujāru rajona izpildu komiteja par 1927. gadu sniedz šādus datus: rajonā no 5 262 saimniecībām 637 bija latviešu saimniecības, un tām piederēja 125 no 126 rajonā esošajiem piena separatoriem, visas sešas diska ecēšas, 176 no 281 zāles pļāvējiem, 172 no 266 zirgu grābekļiem. Latviešiem kopā ar igauņiem bija 88,3 % no rajonā esošajiem sētajiem ilggadējiem zālājiem.
Lauksaimniecības attīstību latviešu kolonijās sekmēja arī ienākumi no dažādu palīgnozaru izmantošanas: amatniecības, dārzkopības, biškopības, medībām, alus brūvēšanas un citiem veidiem. Prasme apstrādāt pašaudzētos linus, vilnu un ādas plaša patēriņa preču deficīta apstākļos nodrošināja kolonistus ar vietējiem izstrādājumiem un sniedza papildienākumus.

Pozitīvi latviešu koloniju attīstību ietekmēja dažāda veida kooperatīvu un biedrību atjaunošana, jaunu organizēšana un to darbības izvēršana. Ar plašu vērienu 1922. gada februāri darbu uzsāka Dienvidaustrumu apgabalā izveidotais "Latkoops". Tā organizētas, sāka darboties pienotavas, siernīcas, ķieģeļu cepļi, dzirnavas; Donas un Kubaņas stepēs esošajās latviešu kolonijās ierīkoja dzīvnieku vaislas stacijas. Rostovā atvēra trīs veikalus latviešu kooperatīvu produkcijas realizācijai, vīna ražotni ar jaudu 1500 spaiņu mēnesi, bet pie Stepnaja stacijas ierīkoja noliktavu, kurai bija jāsekmē koloniju apgāde ar rūpniecības produkciju. 1924. gadā lauku apstrādei iegādājās divus amerikāņu tipa traktorus. Divdesmito gadu vidū Ziemeļrietumu apgabala Novgorodas guberņas latviešu kolonijās pastāvēja 31, bet Pleskavas guberņas latviešu kolonijās - 11 dažāda veida kooperatīvi, tostarp kredītsabiedrības, patērētāju, meliorācijas, cūkkopības, liellopu sugas uzlabošanas kooperatīvi un citi kooperācijas veidi.20

Latviešu kooperatīvi darbojās ari citviet, gūstot panākumus PSRS mērogā. 1923. gadā lauksaimniecības izstādē Maskavā Ziemeļkaukāza Taurupes-Zvaigznītes latviešu kolonijas sarkanās vācu sugas govis ieguva pirmās godalgas. 1924. gadā Krasnojarskas apriņķa zemes pārvalde kā labākās apbalvoja divas latviešu saimniecības par uzlabojumiem zemkopībā un lopkopībā, par jaunākās lauksaimniecības tehnikas izmantošanu.

1926. gadā lauksaimniecības konkursā Baltkrievijā par priekšzīmīgu un kulturālu saimniekošanu, par laukkopības kultūru pētniecisku izmēģināšanu I. šķiras diplomu piešķīra piecām saimniecībām. Četras no tām bija latviešu saimniecības Polockas un Vitebskas apvidū.21

Latviešu kolonijās visizplatītākie bija piensaimniecības kooperācijas veidi. To noteica lopkopība kā daudzviet dominējošā lauksaimniecības nozare. Daļa no kooperatīviem pēc neilga laika dažādu iemeslu dēļ darbību pārtrauca, bet daļa turpināja darbu līdz kolektivizācijai.

Tirgus ekonomika, kooperācija, darba kultūra un strādīgums sekmēja lauksaimniecības attīstību, latviešu saimniecību ekonomiskā potenciāla pieaugumu un zemnieku materiālā stāvokļa uzlabošanos, kas caurmērā bija augstāks nekā vietējiem iedzīvotājiem. To atzina daudzu administratīvo iedalījumu vadošie padomju vai kompartijas orgāni. Pleskavas guberņas izpildu komiteja 1926. gada 13. marta atskaitē par nacionālās politikas realizāciju norādīja, ka latviešu un igauņu saimniecību vairākums kulturāli saimnieko, ievieš daudzlauku sistēmu, sēj ilggadīgos zālājus un linus, tur sugas piena lopus, ar mašīnām apstrādā laukus, un tādēļ tās it ekonomiski varenākas un var būt paraugs apkārtējai zemniecībai. Holmas apriņķa Gruhovkas kolonijā latviešu un igauņu saimniecības ar pieciem un vairāk liellopiem un zirgiem bija 60 % no visām kolonijas saimniecībām.22 Vissavienības Centrālās izpildkomitejas (turpmāk-VCIK) tautību nodaļa, novērtējot mazākumtautību ekonomisko stāvokli PSRS, tās iedalīja trīs grupās. Latviešus kopā ar vāciešiem, igauņiem un dažām citām tautām iedalīja pirmajā grupā, kas tika vērtēta kā paraugs visām saimniecībām.23

Lai gan padomju vara veica lielsaimniecību zemes samazināšanu, daudz masveidīgākā intensīvā saimniekošana latviešu kolonijās nostiprināja esošo atšķirību latviešu un krievu zemnieku sociālajā struktūrā. Pēc 1927. gadā PSRS izdarītās daļējās zemnieku apsekošanas, 3,2 % no visiem zemniekiem bija turīgie,24 bet 26,1 %-trūcīgie.25

Latviešu kolonijās būtiski lielāks bija turīgo zemnieku slānis - 10-15 %, mazāks trūcīgo: ap 20 %. Dažās kolonijās turīgo bija vairāk, bet trūcīgo - tikai nedaudzi vai pat nemaz. Baltkrievijas latviešu kolonijās 15 % bija trūcīgie, 20 % turīgie, 65 % vidēji turīgie.

Smoļenskas guberņas latviešu kolonijās attiecīgi: 20 %, 10 % un 70 %;26 Novgorodas guberņas latviešu kolonijās: 20 %, 20 % un 60 %.27 Niecīgais trūcīgās zemniecības slānis latviešu kolonijās apkārtējā zemniecībā un lielā daļā administratīvo institūciju vadošo darbinieku bija izveidojis priekšstatu, ka visi latvieši dzīvo krietni labāk, ēd ievērojami labāk nekā krievi un visi it turīgi (budži). Šāds uzskats īpaši izpaudās nodokļu politikā pret latviešu kolonijām. Arī nodokļu izpildi bieži neuztvēra kā latviešu zemnieku lielāku disciplinētību, bet gan kā kļūdu nodokļu noteikšanā, un tādēļ tie tika vēl paaugstināti.

Divdesmito gadu vidū lielākajās latviešu kolonijās ar sajūsmu uzņēma iespēju dibināt nacionālās ciema padomes, uzskatot to par vienīgo iespēju panākt faktisko vienlīdzību ar apkārtējiem iedzīvotājiem. Kā rakstīja avīze "Latviešu Zemnieks", tās guva visu slāņu zemniecības atbalstu, lai panāktu, ka ".. visi latvju iedzīvotāji netiktu skaitīti par kulakiem un padomju varas ienaidniekiem, lai uz šī pamata latvju iedzīvotāji netiktu netaisni aplikti ar nodokļiem, lai latvju zemniecības nabadzīgiem slāņiem netiktu liegtas visas tās pašas tiesības, priekšrocības un atvieglojumi, kas tiek piešķirtas krievu nabadzīgajiem zemniekiem, lai tiktu attīstītas nacionālās skolas un tā tālāk".28 Latviešu ciemu padomēm vairumā gadījumu izdevās minētās netaisnības samazināt vai novērst, bet 1927. gada sākumā šādas padomes bija tikai 30.29

Sarežģītajā un dažādi traktētajā jautājumā par turīgo zemnieku noteikšanas kritērijiem savu skaidrojumu sniedza ari Zemkopības Tautas komisariāta kolēģijas loceklis M. Lācis (Sudrabs) (1888-1938). Viņš publicēja rakstu "Ko padomju valdība uzlūko par kulaku", kurā izteica atziņu, ka ".. bieži vien uz laukiem par kulaku uzlūko vienkārši centīgu un taupīgu saimnieku". Par galveno kritēriju lielinieku politiskajai attieksmei pret turīgajiem zemniekiem viņš izvirzīja turības iegūšanas veidu - ar algotu darbaspēku vai ģimenes pūlēm. Raksts nobeidzās šādi: "Kas par to, ka man daudz dzīvā un nekustamā inventāra. Ja tie mana pūliņa augļi .. es esmu priekšzīmīgs saimnieks. Šādiem jācenšas būt visiem."30 Algota darbaspēka izmantošanas noliegšana reāli nozīmēja saimniecības izaugsmes ierobežošanu. Daudzviet latviešiem kā priekšzīmīgiem saimniekiem deva iespēju iegādāties selekcijas sēklas, sugas lopus un pārbaudīt to lietošanas iespēju konkrētajā klimatiskajā un augšņu zonā.

Būtiskas pārmaiņas latviešu zemnieku dzīvē, tāpat kā visai PSRS zemniecībai, sākās 1928. gadā, kad forsētas rūpniecības attīstības vajadzību apmierināšanai laukos lielinieki veica pārtikas repartīciju un uzsāka galvenā politiskā un ekonomiskā pretspēka turīgās zemniecības - likvidēšanu. Tās izolēšanai mākslīgi kultivēja arī trūcīgās un vidēji turīgās zemniecības savienības ideju.

1928. gada sākumā, nepildoties labības valsts iepirkuma plānam par noteiktajām simboliskajām iepirkuma cenām, pēc VK(b)PCK lēmuma noteica kriminālatbildību un graudu konfiskāciju turīgajiem zemniekiem, kuri atsacījās nodot valstij labības pārpalikumus. Uz laukiem nosūtīja pilsētu komunistu un strādnieku brigādes labības atņemšanai, noteica individuālo "cieto" nodokli turīgajiem zemniekiem, kura nenomaksāšanu noteiktajos termiņos pavadīja tiesa un īpašuma konfiskācija. Obligāta bija sēklas labības nodošana valsts glabāšanā, atjaunoja "brīvprātīgu" pašaplikšanās nodokli, organizēja parakstīšanos uz lauksaimniecības aizņēmumiem, noteica obligāto apdrošināšanu.

Jau 1928. gada janvāri valstī sākās aresti un tiesu "paraugprocesi" pret turīgiem zemniekiem. Ari nodokļu nomaksa negarantēja zemniekiem mieru, jo tika rīkotas papildu labības sagādes kampaņas, lai ievāktu virsplāna labību. Latviešu zemnieki pretojās šai nepamatoti lielajai labības sagādei. Ar draudiem ieskaitīt kontrrevolucionāros, slēdzot ciema veikalu un neatļaujot apkārtnē iegādāties preces, apcietinot aktīvākos pretestības organizatorus, kampaņas tomēr deva valstij papildus labības ievākumu.

3. KOLEKTIVIZĀCIJA

Varmācīgais process, kas padomju dokumentos tika dēvēts par vienlaidus kolektivizāciju un turīgās zemniecības kā šķiras likvidāciju, iesākās ar 1928. gadā veiktajiem ekonomiskajiem un administratīvajiem pasākumiem, pieauga 1929. gadā, bet kulmināciju sasniedza 1930. un 1931. gadā, kad notika masveida turīgās zemniecības deportācijas. Kolektivizācijas process bija saistīts ar plānveidīgu represīvo iestāžu, soda un labošanas darba nometņu, nometināšanas vietu iekārtošanu un paplašināšanu. Radās GULAGa arhipelāgs.
Kolektivizācijas idejiskajā sagatavošanā pastiprināti propagandēja šķiriskuma principa prioritāti pār visu pārējo. Sevišķa loma tam tika ierādīta rietumtautu nacionālo grupu vienotības deformēšanai. Padomju valdības pārstāvji atzina, ka ".. uzdevums ir, neraugoties uz to, ko tas maksātu, diferencēt Rietumu mazākumtautību lauku iedzīvotājus, jo tur mums it ļoti bīstams moments - vienota nacionālā fronte".31 Tāpēc visos latviešu laikrakstos PSRS parādījās rakstu sērijas par šķiriskuma izpausmēm latviešu kolonijās. Pastiprinātu uzmanību pievērsa kalpu un trūcīgās zemniecības grupu izveidei. Bet latviešu kolonijās šādu grupu darbība plašāku rezonansi neieguva; tas izskaidrojams ar viendabīgāku koloniju sociālo sastāvu, lielinieku un komjauniešu šūniņu autoritātes trūkumu, nacionālajām jūtām un administratīvās sistēmas pasākumu nepopularitāti.

Turīgās zemniecības diferencēšanā problēmas izraisīja vienotu kritēriju trūkums. Ari 1929. gada sākumā KPFSR TKP pieņemtais lēmums par turīgo saimnieku noteikšanas kritērijiem, tāpat kā pirms tā pieņemšanas, "deva" plašas iespējas subjektīvismam. Dokumenti apliecina, ka daudzviet rajonu izpildu komitejas (turpmāk - RIK) ciemu padomēm nosūtīja plānoto turīgo saimniecību kontrolskaitļus, un, ja ciemu padomes to neizpildīja, zemnieku ieskaitīšanu turīgajos veica no augšas rajonā.32

Uz turīgajām saimniecībām gūlās arvien lielāka nodokļu nasta ierobežotākos termiņos. Nodokļu un nodevu savlaicīgas neizpildes gadījumā saimnieku tiesāja, mantu konfiscēja un nodeva tuvumā esošai kopsaimniecībai, kur tāda jau bija, vai izpārdeva. Tikai latviešu kolonijās šādai mantai bieži vien nebija pircēju. Avīze "Sibīrijas Ciņa" izteica izbrīnu, ka Krasnojarskas apvidū Ribkovas kolonijas "... trūcīgie nav ar mieru izmantot pat Taimenskas budžu iekoptos tīrumus".33 Bet centīgie konfiscētāji no rajona atņēma visu līdz pat pēdējai karotei. Taras rajonā latviešu kolonijās atņēma ari skābētos gurķus un kāpostus.34 Borisovas kolonijā notiesāja deviņus saimniekus uz laiku no trim līdz 10 gadiem, starp tiem Andreju Avotiņu, kura sievu ar trim maziem bērniem un māti ar tēvu, abus 88 gadus vecus, izdzina no mājas bez pārtikas.35

Nodokļu izpilde samazināja saimniecību ekonomisko potenciālu. Redzot bēdīgo perspektīvu, daļa turīgo zemnieku veica saimniecību slepenu samazināšanu. Daļa klusībā mēģināja izpārdot savu mantību, daļa vienkārši to iznīcināja, daļa noslēpa, lai tikai
neizsūtītu, un bēga vai centās iestāties kopsaimniecībās kā vidējie vai trūcīgie zemnieki. Tas notika, lai gan vienlaidus kolektivizācijas rajonos bija aizliegts pārdot gan kustamo, gan nekustamo īpašumu; to neattiecināja tikai uz ārvalstu pilsoņiem. Par lopu likvidēšanu
un nenodošanu zemniekam draudēja visbargākais sods - līdz pat nāves sodam nošaujot, par inventāra slēpšanu vai pārdošanu -sods no trim līdz pieciem gadiem ar daļēju vai pilnīgu mantas konfiskāciju, bet ciemu padomju un sabiedrisko organizāciju darbiniekiem
"par tūļību un dažādām ļaunprātībām -cietums līdz trim gadiem un izņēmuma gadījumā pat augstākais soda mērs ar īpašuma konfiskāciju".36

1929. gada 25.-26. novembrī Minskā Baltkrievijas Centrālās izpildu komitejas nacionālā komisija sasauca Baltkrievijas Otro latvju strādnieku un zemnieku kongresu, kurā latviešu lielinieki un komjaunieši solīja padomju varai veikt simtprocentīgu latviešu
zemnieku kolektivizāciju gada laikā.37 Cik ļoti tas neatbilda tur esošo latviešu zemnieku patiesajām interesēm, liecina uz Latviju sūtīta vēstulē rakstītais. Tajā teikts, ka tos, kuri nestājas kopsaimniecībās, apvaino spiegošanā Latvijas labā un administratīvā kārtā izsūta nometināšanā no diviem līdz sešiem gadiem uz Solovecu salām, kaut gan parasti spiegus tiesā. Izsūtīšanai izraudzīti visi turīgākie latvju zemkopji, kuri tikuši pie turības neatlaidīgā darbā. Viņu īpašumi nodoti kopsaimniecībai vai izpārdoti. Lūgumi VCIK, tāpat kā citos gadījumos, palikuši bez ievēribas.38

Kubaņas apgabalā latviešu saimniecības, kuras pirms gada vēl reklamēja kā paraugu vietējiem iedzīvotājiem, tika likvidētas, īpašums konfiscēts, paši padzīti. "Lai kolonisti nevarētu atgriezties mājās, tām izsit logus, izceļ durvis un sadauza krāsnis. Kolonisti pret šo neprātu nevar uzstāties, jo viņi it niecīgs mazākums."39

1928. un 1929. gadā pirmais represiju vilnis izrāva visnepakļāvīgākos latviešu saimniekus un nesa pirmos zaudējumus. Nākošie gadi tos ievērojami palielināja.

Dažādos līmeņos gan ar lēmumiem, gan ar darbiem un rakstiem presē sabiedriskā doma tika gatavota turīgo zemnieku deportācijai. 1930. gada sākumā visās latviešu avīzēs katrā numurā bija raksti par cīņu pret turīgajiem zemniekiem, viņu atmaskošanu un likvidēšanu. Pirmā turīgo zemnieku masveida deportācija sākās 1930. gada februāra beigās un turpinājās līdz 15. aprīlim. To realizēja, pamatojoties uz 1930. gada 30. janvāra VK(b)P CK Politbiroja lēmumu par ekspropriējamo kulaku izsūtīšanu. Tā pielikumā bija sniegta represējamo zemnieku klasifikācija trīs grupās. Pirmajā grupā bija iedalāmi kolektivizācijas pretošanās lielākie aktīvisti, kurus vajadzēja nekavējoši iznīcināt vai ieslodzīt koncentrācijas nometnēs. Otrajā - pārējie kolektivizācijas pretinieki, kuri bija izsūtāmi nometināšanai PSRS Ziemeļos, Urālos un Kazahijā. Bet trešajā grupā - kulaki, kuri izvietojami nometnēs rajona robežās. VCIK un TKP precizēja, ka nometnes drīkst ierīkot ne tuvāk kā 35 - 50 verstis no apdzīvotām vietām. VK(b)P CK Politbirojs, vadoties no vietējām informācijām, noteica apgabaliem koncentrācijas nometnēs ieslogāmo un izsūtāmo kontrolskaitļus. Balstoties uz minēto partijas lēmumu, Vissavienības Apvienotā valsts politiskā pārvalde (turpmāk - AVPP)40

1930. gada 2. februārī izdeva pavēli Nr. 44/21, kurā precizēja uzdevumus savām struktūrvienībām, "lai veiktu budžu likvidēšanu kā šķiru".41 Bija norādīts, ka pirmās kategorijas personu lietu izskatīšanai pie AVPP nodaļām jāizveido "troikas", kurās jābūt VK(b)P novada komitejas, Prokuratūras un AVPP pārstāvim. Deportācijām juridisko bāzi veidoja 1930. gada 4. februāra VCIK un TKP kopīgais lēmums "Par praktiskiem pasākumiem kulaku saimniecību likvidēšanai vienlaidus kolektīvo saimniecību izveidošanas rajonos". Tas noteica, ka turīgo zemnieku likvidācija jāveic vienīgi organizētā ceļā, RIK jāizveido turīgo zemnieku saimniecību saraksti un personāli jāpārbauda, lai tajos ieslēgtu visus, kas dažādu iemeslu dēļ palikuši neuzskaitīti. Šai pirmajai deportācijai 1931. gada jūlijā sekoja atkārtota aktīvākās un turīgākās zemniecības izsūtīšana.

Slepenā VK(b)P Sibīrijas novada komitejas cirkulārā rajonu partijas komiteju sekretāriem norādīts: 1931. gada jūlija sākumā uz rajonu nosūtīs piecu čekistu brigādi, kas tieši ".. vadīs kulaku izsūtīšanas operāciju". Tās pārstāvim jāinstruē rajona aktīvs, kas piedalīsies deportācijā, ka nav pieļaujamas 1930. gada deportācijā notikušās negatīvās parādības: "Novada partijas komitejas komisijas apstiprināto izsūtāmo kulaku sarakstu patvaļīga paplašināšana ar pretpadomju elementiem, kas nav kulaki; mantas konfiskācija, ko neparedz instrukcija: apģērbu, sīkas vērtslietas u. c., konfiscēto mantu izlaupīšana; ņirgāšanās par izsūtāmiem (rupjība, piekaušana utt.)."43  Dokuments lieliski bez komentāriem raksturo 1930. gada deportāciju praktisko norisi. Lai gan bija minētais cirkulārs, 1931. gada deportācijā vardarbība un patvaļa turpinājās, jo tie, kas latviešus ekspropriēja un izsūtīja, galvenokārt bija sveštautieši kopā ar vietējiem kangariem.

1930. un 1931. gada AVPP priekšsēdētāja vietnieks N. Jagoda (1891-1938) ziņoja 1. Staļinam, ka pavisam izsūtīja 1 158 986 cilvēkus, tai skaitā 454 916 bērnus. Kopā ar nometinājumā jau esošajiem represēto skaits bija apmēram 1,5 miljoni. 90 % no viņiem bija izvietoti Ziemeļu rajonos. Zemnīcās un barakās katram izsūtītajam pienācās divi kvadrātmetri apdzīvojamās platības. VCIK priekšsēdētājs M. Kaļiņins (1875-1946) norādīja: "Cietsirdīgi tas tikai šķiet. Šāds solis mums jāsper, lai kolhozi augtu un stiprinātos pilnasinīgi un veseli."44

Politiskajā leksikā parādījās jēdziens "specpereseļeņec" (piespiedu nometinātais), kas būtībā nozīmēja: valsts vergs. Bez jebkādām tiesībām, par trūcīgu iztiku viņi bija spiesti vergot meža izstrādē, derīgo izrakteņu ieguvēs, bezstatūtu lauksaimniecības arteļos vai citos darbos. Pat VK(b)P CK Politbiroja "specnometināto" komisija 1932. gala 26. janvārī atzina, ka izsūtījuma vietās bez pirtīm, akām, ārstniecības iestādēm, citām elementārām sadzīves un darba ēkām un apstākļiem deportēto kontingents nespēja pielāgoties neapdzīvoto rajonu bargajiem klimatiskajiem apstākļiem, daudzviet bija augsta saslimstība un mirstība, sevišķi bērniem līdz astoņu gadu vecumam. Šajā vecuma grupā tā mēnesi sasniedza pat 10 procentus. Komisija lēmuma konstatējošās daļas noslēgumā norādīja, ka lielās mirstības cēlonis bija ari nepietiekamā un nekvalitatīvā pārtika.44 Tātad enerģiskākās un turīgākās zemniecības daļas iznīcināšana bija sākusies, un šajā procesā, tāpat kā citos komunistu organizētajos masveida cilvēku iznīcināšanas notikumos, saudzēti netika arī bērni.

Abu deportāciju dēļ latviešu zemnieki no PSRS Eiropas daļas rietumiem nonāca ne tikai Solovecu salās un Komi, bet arī Sibīrijā.

Represiju un deportāciju rezultātā latviešu kolonijās iznīcināja lielumlielo daļu saimniecību. Nav pieejama visa zaudējumu uzskaite,45 bet arī zināmā it pārliecinoša. Kubaņas un Donas apvidos kā turīgās likvidēja 27 % latviešu zemnieku saimniecību (Zubovas-Balkas kolonijā pat 80 %), Vitebskas apvida kolonijās-apmēram 25 %.46

Turīgās zemniecības represēšana un sekojošā izsūtīšana iebaidīja daļu latviešu zemnieku, un līdz 1930. gada jūnijam PSRS Eiropas daļā bija kolektivizēti apmēram 14% no visa latviešu kolonistu saimniecību skaita."' Bet tanī pašā laikā laikraksts "Latviešu Zemnieks" bija spiests atzīt: "Nav noliedzams, ka starp latvju kolonistiem netrūkst tādu, kas padomju valdību ienīst ar zvērisku naidu un kuriem nav nekas pretīgāks kā saimniecību kolektivizēšana."48 Latišovas kolonijā Kuzņeckas apvidū "vārds kolektivizācija priekš daudziem izliekas vēl briesmīgāks nekā mēris."49.

Kolektivizācijas ekonomiskās un administratīvi represīvās metodes lielā daļā latviešu zemnieku no jauna izraisīja vēlēšanos atstāt PSRS un atgriezties Latvijā. Konkrētās latviešu kolonijās šī tieksme bija atjaunojusies jau 1927. un 1928. gadā, bet tā strauji pieauga, sākoties vienlaidus kolektivizācijai.

Latvijas diplomātiskās pārstāvniecības ziņoja Ārlietu ministrijai par to latviešu apmeklējumiem, kuri izteica vēlēšanos atgriezties Latvijā, interesējās, kā to izdarīt, un lūdza palīdzēt. Daļu no Novgorodas guberņas latviešu pārstāvjiem pēc Ģenerālkonsula apmeklēšanas Ļeņingradā apcietināja un ievietoja cietumā.50 No Kubaņas latvieši ".. ar visu krūti laužas uz Latviju", rakstīja avīze "Latvis".51 Lūgumi atļaut izbraukt uz Latviju no Baltkrievijas noraidīti, ziņojot par represijām pret turīgajiem latviešiem, vēstulē raksta kāda koloniste.52 Latvijas konsuls Vitebskā informē Ārlietu ministriju, ka ".. pēdējā laikā konsulātu apmeklēja diezgan liels skaits Sibīrijas latviešu, lūgdami palīdzēt atgriezties: dzimtenē".53 Tā kā latviešu kolonisti automātiski bija kļuvuši par PSRS pilsoņiem, Latvijas valdība starpvalstu līmenī šo jautājumu neizvirzīja. Latvijas presē vairākkārt izskanēja jautājums, ko darīt, ja sāksies latviešu kolonistu nelegāla bēgšana pāri robežai uz Latviju. Ministru prezidents un ārlietu ministrs Hugo Celmiņš (1877-1941) noteikti paziņoja, ka ".. nekādi nelegāli robežas pārbēdzēji netiks ielaisti, tie būs jāsūta atpakaļ. Zināms, būtu ļoti sāpīgi pārraidīt atpakaļ latviešu kolonistus, kuri pārnāktu robežu. Valdība nevar iejaukties padomju Krievijas iekšējās lietās. Tiem latviešu kolonistiem, kurus padomju Krievija izraidīs, tiks izrādīta pretimnākšana un Latvijā gādāts darbs un maize".54 Latvijas prese aizrunājās pat līdz tam, ka ".. jāšaubās, vai tie, kas 12 gadus pavadījuši komunisma valstī, mums būs derīgi iedzīvotāji".55 Bet tajā pašā laikā Sibīrijas novada padomes izpildu komitejas (turpmāk SnIK) pilnvarotais Aleksandrs Eisulis pēc pārbaudes brauciena 1930. gada martā pa Minusinskas apvidus Abakanas rajona vācu un latviešu kolonijām savā atskaites ziņojumā rakstīja: "Latgaliešu un vācu ciemos visdrūmākais noskaņojums.

No emigrācijas uz Ameriku, Latviju vai Vāciju viņus attur tikai mūsu administratīvie pasākumi un ārzemju pasu trūkums."56 

Ziņojuma nobeigumā A. Eisulis norāda, ka visos apmeklētajos latgaliešu un vāciešu ciemos valdošo noskaņojumu var izteikt šādi: pie pirmā izdevīgā gadījuma visi latgalieši un vācieši ir gatavi kļūt par emigrantiem un bēgļiem, pametot pat savu īpašumu likteņa varā. Tomēr bēga tikai nedaudzi, pārējie bija neapmierināti, bet palika uz vietas. Oficiāli izlaist ar KPFSR iekšlietu tautas komisariāta 1928. gada 19. decembra cirkulāru bija noliegts. Tas noteica, ka emigrēt gribētāju dokumenti apvidus izpildu komiteju administratīvajām nodaļām jāpieņem, pēc tam jāizsniedz atteikumi, bet iesniegtie dokumenti jānosūta glabāšanai apvidus Valsts politiskajai pārvaldei (čekai). Bet tos, kuri nodarbojās ar emigrēšanas organizēšanu, nodeva tiesai, piespriežot brīvības atņemšanu līdz pieciem gadiem, ar formulējumu par darbību latviešu kontrrevolucionāru grupā. 

Kopsaimniecību tiešajā organizēšanā galvenā loma bija rajonu IK pilnvaroto institūtam, kas daudzos gadījumos aizstāja ciema padomes, un rajonu partijas komiteju instruktoriem, kuri praktiski darbojās nesodīti, administratīvi represīvās sistēmas ietvaros. 
Visizplatītākā metode bija zemnieku daļas represēšana ar sekojošiem draudiem pārējiem. Krasnojarskas apvidus rajonu pilnvaroto apkopotajā ziņojumā 1930. gada 13. februāri rakstīts, ka Ujāru rajona Balajas ciemā pēc pilnvarotā ierašanās ".. atrada 20 kulakus, bet pēc neilga laika vēl 15 un dažus iesēdināja. Pēc tam zemnieki rindā steidzās ierakstīties kolhozā".57 Teremecas latviešu ciemā Novgorodas apvidū no 43 saimniecībām 23 atņēma vēlēšanu tiesības, kas bija pirmais solis tālākai represēšanai. Vitebskas apvidū Glodņikas kolonijā turīgo rindās ieskaitīja vidēji turīgos zemniekus, kuriem atņēma visu dzīvo un nedzīvo inventāru, bet pašus izsūtīja. Spēcīgu iespaidu uz zemniekiem atstāja masveida deportācijas.

Šajos represiju apstākļos kā mazāko ļaunumu lielākā latviešu daļa saskatīja nacionālo kopsaimniecību izveidi pretēji komunistu proponētajām internacionālajām kopsaimniecibām, cerot saglabāt latviešu koloniju ekonomisko potenciālu, darba tikumu un nacionālo identitāti. Par noskaņojumiem latviešu ciemos rakstīja SnIK pilnvarotais A. Eisulis pēc brauciena pa Abakanas un Minusinskas rajoniem 1930.gada martā: ".. starp latgaļiem un vāciem izplatīta ideja par pārcelšanos pie savējiem, t. i., uz latgaļu un vācu kompakti apdzīvotiem rajoniem. .. Tur, saka latgaļu un vācu vidējie un trūcīgie zemnieki, ja vajadzēs, mēs iesim arī kolektīvā, bet apvienosimies tikai ar savējiem, katrā gadījumā ne ar krieviem, jo viņi ir slinki, slikti lauksaimnieki utt."58 

SnIK slepenā ziņojumā VCIK 1930. gada 12. jūnijā teikts, ka Barabinskas apvidus Spaskas rajona Timofejevkas ciemā kolektivizētas visas 125 latviešu saimniecības. Lai pretotos rajona IK spiedienam apvienoties ar kaimiņos esošo krievu kopsaimniecību, Timofejevkas 
ciema sapulcē pieņemts vienprātīgs lēmums, ko visi iedzīvotāji apstiprinājuši ar saviem parakstiem. Tajā prasīts saglabāt Timofejevkas kopsaimniecības patstāvību. Lai to nosargātu, viņi atsūtījuši savu pilnvaroto uz Sibīrijas IK. Prasības neapmierināšanas gadījumā 
pilnvarotajam pārstāvim bija uzdevums braukt uz Maskavu. Ciema sapulces lēmuma nobeigumā rakstīts: "Mirsim visi kā viens, bet ar Miņino ciema kolhozu neapvienosimies."59 

Internacionāla sastāva kopsaimniecībās, kur tādas izveidojās vai kur rajonu IK izdevās uzspiest apvienošanos, bieža parādība bija nacionālās nesaskaņas, kas balstījās uz otras tautības atšķirīgu vērtējumu: krievi latviešus uzskatīja par budžiem, bet latvieši krievus par sliņķiem, sliktiem saimniekotājiem. Maskavas apgabalā jauktajās kopsaimniecībās "Pamats", "Darba rūķis' un citās latvieši sevi uzskatīja par čaklākiem, kulturālākiem nekā krievi un - "lieta nogājusi pat līdz delegācijas sūtīšanai uz Maskavu, lai atbrīvotos no "krieviem - liekēžiem"", rakstīja avīze "Latviešu Zemnieks".60 Tanī pašā laikā bija vietas, kur "visi latvieši atzīti par budžiem, viņu manta konfiscēta un paši no kolektīviem izslēgti".61 Vairākās jauktajās kopsaimniecībās krievu vairākums pieņēma lēmumu, ko atbalstīja ciemu
padomes. Lēmums aizliedza veikt kultūras darbu latviešu valodā un pat runāt šajā valodā. Ari pēc oficiālas nesaskaņu novēršanas iekšējā spriedze šādās kopsaimniecībās saglabājās un latviešu īpatsvars samazinājās, viņiem aizejot uz pilsētu vai nacionāli viendabīgākām kopsaimniecībām, bet vecajās kādu laiku saglabājās tikai latviskais nosaukums. Palikušie latvieši bija pakļauti asimilācijas procesam.

Dažviet piespiedu kolektivizācija izraisīja ari bruņotu pretestību, dedzināšanas. Krasnojarskas apvidū Manas rajonā Krūmiņa vadīto latviešu un igauņu pretošanos kolektivizācijai paši aizmanieši pat nosauca par mazo Aizmanas karu. 1932. gadā šo pretestību
padomju vara salauza ar bruņotu spēku. Neveiksmei bija lemta ari latviešu cīņa Baltkrievijā un Pleskavas apvidū, kur vairākiem cilvēkiem piesprieda augstāko soda mēru nošaujot un pārējiem dažāda ilguma cietumsodu.62

Šādi pakāpeniski, pārvarot zemnieku pretestību, padomju vara ar represīvām metodēm realizēja vienlaidus kolektivizāciju. PSRS Eiropas daļā pamatā tā bija veikta līdz 1932. gadam, Sibīrijā nedaudz vēlāk. Latviešu kolonijās sociālisms ātrāk uzvarēja turīgākajās
kopsaimniecībās. Mazāk turīgās kolonijās kolektivizācija svinēja uzvaru tikai 1935. gadā, bet atsevišķi viensētnieki, kuri turpināja nepakļauties, bija nākamo represiju pirmie upuri. Avīze "Komunāru Ciņa" 1936. gada 26. marta numurā bija spiesta atzīt, ka latviešu kolonijās ".. kolektivizācija un budžu kā šķiras likvidācija noritēja smagāk nekā caurmērā visā Savienībā, jo budžu procents un viņu iespaids uz latvju koloniju saimniecisko un sabiedrisko dzīvi bija sevišķi liels".

Kolektivizācijas laikā pēc komunistiskās partijas direktīvām realizēto turīgākās zemniecības deportāciju var vērtēt kā pirmo sociālistisko genocīdu pēc šķiriskas pazīmes. Ar nežēlīgi represīvu metožu palīdzību uzvarējušajā kolhozu iekārtā strauji samazinājās
kura dēj nomira vairāki miljoni cilvēku.

4. UVERTĪRA LATVIEŠU BOJĀEJAI

No VK(b)P un tās izpildinstitūciju turpmākajiem lēmumiem un rīcības it redzams, ka sociālistiskās sistēmas ekonomiskā neefektivitāte tika kompensēta ar milzīgu masu pārvēršanu par neapmaksājamu vergu darbaspēku. Komunistiskā sistēma 1930. gadu pirmajā pusē nemitīgi veidoja faunas apcietināto nometnes, lai nodrošinātu brīvu darbaspēku sociālisma triecienceltnēm un pie viena - vietu esošajiem, potenciālajiem vai iedomātajiem sāncenšiem valsts augstākajai politiskajai vadībai ar Staļinu priekšgalā. Šo situāciju izmantoja ari varas hierarhijas zemākajos līmeņos, lai nostiprinātu vai uzlabotu savu vietu varas piramidālajā celtnē. Tas bija iespējams, jo PSRS konstitūcija kalpoja tikai formālai lietošanai un tajā ierakstītās pilsoņu sabiedriski politiskās tiesībās un brīvības faktiski nedarbojās. Reāli trīsdesmito gadu sākumā sociālisma valstī bija vērojamas feodālā absolūtisma iezīmes. Valsts priekšgalā bija neierobežotu varu ieguvušais un fetišizētais komunistiskās partijas un tautas "vadonis" Staļins. Viņam stingri hierarhiskā kārtībā bija pakļautas pārējās partijas un valsts amatpersonas. Katra vieta varas hierarhijā bija nodrošināta ar konkrētām privilēģijām, kuras zuda vai palielinājās reizē ar pārvietošanos pa varas kāpnēm.

Bet vienlaidus kolektivizācijas rezultātā daudzviet valdošais bads un valsts rūpniecības hroniskā nespēja nodrošināt iedzīvotāju vajadzības ar plaša patēriņa precēm priviliģēto amatu vērtību vēl nostiprināja, un daudzi kļuva par paklausīgiem augstāk stāvošo jeb oficiālajā toreizējā terminoloģijā - "partijas gribas" izpildītājiem, ieskaitot politiskos noziegumus. VK(b)P nomenklatūras mērķu sasniegšanai, upuru piegādei masu represiju mašīnai kalpoja vietējās komunistu organizācijas, kuru rindas pārsvarā papildināja ar strādniekiem un trūcīgiem zemniekiem, t. i., mazizglītotiem un, bieži vien, strādāt mazgribošiem cilvēkiem. Viņu ideoloģiskā apstrāde, privilēģijas un disciplīna bija tie komponenti, kas ierindas komunistus veidoja par idejiskiem fanātiķiem, ar kuriem varēja manipulēt idejas vārdā, vai paklausīgiem izpildītājiem, kuriem ideju aizstāja varas apziņa un mantiski labumi. Lai partijā nebūtu "šķiriski un ideoloģiski sveši cilvēki" jeb, izsakoties bez komunistiskās terminoloģijas, cilvēki, kas spēja saskatīt VK(b)P politikas būtību un negāja uz kompromisu ar savu sirdsapziņu, regulāri rīkoja partijas "tīrīšanas". To liecina Ujāru rajona VK(b)P dokumentos fiksētie izslēgšanas motīvi. Albertu Krieviņu no partijas izslēdza "par šķiru politikas izkropļošanu, par kulaku slēpšanu",63 Pēteri Gailīti - "par VK(b)P ģenerālās līnijas neatzīšanu, padomju varas politikas neatbalstīšanu, reliģisko ceremoniju ievērošanu 64, Olgu Āboltiņu - "par atteikšanos izpildīt partijas lēmumus".65 Viņi, protams, rajonā un valstī nebija vienīgie.

Pieaugošajām represijām bija nepieciešama ari attiecīga juridiskā bāze, tādēļ minētajā laika posmā notika atbilstoša tās tālākā veidošana. 1932. un 1933. gadā PSRS izveidoja pasu sistēmu un tādējādi novērsa zemnieku bēgšanu no kopsaimniecībām un bada, jo viņiem pases neizsniedza. Bez tām zemnieki bija piesaistīti kopsaimniecībām un faktiski kļuva par dzimtcilvēkiem. Darba klaušas izdzīvošanu nenodrošināja, samaksa pārsvarā bija niecīga, un tādēļ par galveno iztikas avotu kļuva nelielā piemājas zeme, kuras lielums bija reglamentēts un kura bija aplikta ar nodokļiem un nodevām.

Izmantojot Ļeņingradas (tag. Sankt-Pēterburgas) pilsētas VK(b)P pirmā sekretāra S. Kirova (1886-1934) nošaušanu 1934.gada 1.decembrī, jo viņš bija reāls Staļina sāncensis, tajā pašā dienā VCIK priekšsēdētājs M. Kaļiņins parakstīja likumu par izmaiņām PSRS kriminālprocesuālajā kodeksā. Tas noteica:
- teroristisko organizāciju lietas izskatīt ne ilgāk par desmit dienām; - tiesā apsūdzības izskatīt bez prokurora un advokāta piedalīšanās;
- kasācijas sūdzibas par spriedumu, kā arī apžēlošanas lūgumus nepieņemt;
- augstāko soda mēru - nošaušanu - izpildīt nekavējoši tūlīt pēc sprieduma pasludināšanas.66

1935. gada 18. janvāri VK(b)P CK slēgtajā vēstulē brīdināja komunistus, ka jādara gals oportūnistiskajai labsirdībai, ka vajadzīga īsti lielinieciska revolucionāra modrība. 1935. gadā tika samazināts vecuma cenzs saukšanai pie kriminālatbildības. Bērnus varēja sodīt no 12 gadu vecuma, bet nāvessodu nošaujot izpildīt no 18 gadiem.67 

1936. gada 29. jūlija VK(b)P CK slēgtajā vēstulē partijas vadība vēlreiz norāda, ka ikvienam lieliniekam jāprot atklāt ienaidnieku, lai arī cik labi tas nebūtu nomaskējies.

Tātad gan politiski, gan juridiski tika metodiski gatavota bāze vēl plašākam masu politiskajam teroram, kas kulmināciju sasniedza 1937. un 1938. gadā pēc VK(b)P CK plēnuma 1937. gada martā. Tajā Staļins 3. martā uzstājās ar ziņojumu "Par partijas darba trūkumiem un trockistisko un citu divkošu likvidēšanas līdzekļiem". Viņš apgalvoja, ka:

I ) ārzemju aģenti, kuru vidū diezgan aktīva loma ir trockistiem, veic diversijas, kaitniecību, spiegošanu un ka vienā vai otrā pakāpē tas it skāris visas vai gandrīz visas PSRS organizācijas, gan saimnieciskās, gan administratīvās, gan partijas;
2) ārvalstu aģenti, to vidū trockisti, it iekļuvuši ne tikai zemākajās organizācijās, bet arī dažos vadošos amatos;
3) daži mūsu vadošie biedri gan centrā, gan uz vietām ne tikai nespēja saskatīt šo kaitnieku, diversantu, spiegu un slepkavu īsto seju, bet izrādījās tik nevērīgi, labsirdīgi un naivi, ka nereti paši sekmēja ārzemju aģentu izvirzīšanu vienā vai otrā atbildīgā amatā.

Noslēgumā Staļins norādīja, ka PSRS iekšējo ienaidnieku spēks it partijas biedra grāmatiņa. Tā rada politisku uzticamību, ar to iekļūst visās PSRS iestādēs un organizācijās un spiego.68 Protams, šāda runa pastāvošajā neuzticības un represiju gaisotnē bija draudoša. Maskavā jau bija notikuši divi lieli politiskie procesi - 1936. gada augustā un 1937. gada janvārī; tajos tiesāja bijušos VK(b)P līderus  Zinovjevu (1883-1936), Kameņevu (1883-1936) un citus, apsūdzot trockismā, zinovjevismā. 1. Staļina apgalvojums, ka ienaidnieks it visos valsts un partijas līmeņos, bija signāls masu terora lavīnveida attīstībai. Tas pakāpeniski sākās arī latviešu komunistu politiskajā virsotnē.

Jau 1937. gada 22. maijā apcietināja bijušo M. Frunzes kara akadēmijas priekšnieku un komisāru, Padomju militārās enciklopēdijas galveno redaktoru, no 1932. gada PSRS "Osoaviahima" Centrālās padomes un Latviešu rakstnieku centrālā biroja priekšsēdētāju Robertu Eidemani (1895-1937). No I I. līdz 15. janvārim notikušajā latvju rakstnieku konferencē Maskavā R. Eidemanis bija slavēts par jauno dzejoļu krājumu "Ar paceltu galvu"; viņš vēl kritizēja kolēģus, jo "daudziem rakstniekiem ir tādi noskaņojumi, ka šeit, padomju apstākļos, latvju literatūra nevar uzzelt".69 R. Eidemanis izteica ari konkrēti adresētu kritiku: "Ķikutam trūkst politiskās skaidrības jautājumu uztverē", bet "Jokuma (1894-1941 - A. B.) uzstāšanās bija politiski nepareiza", jo ".. pilnīgi nepareizi teikt, ka vienalga ar kādu citātu sākt rakstu: ar Marksa, Ļeņina, Staļina vai arī Viksnes (1894-1938 -A. B.). Nē, nav vis vienalga, jo Marksa, Engelsa, Ļeņina, Staļina lielie vārdi mums it svēti, viņi ir mūsu karogs."70 R. Eidemanis tiek tiesāts I I. jūnijā militāro sazvērnieku prāvā.

Tajā ieskanas nacionālais akcents, ka Eidemanim, tāpat kā V. Putnam (1893-1932), I. Uborevičam (1896-1937) un J. Jakiram (1896-1937), nav dziļu sakņu PSRS, ir otra Dzimtene. Nākamajā dienā, izpildot spriedumu, visus nošāva. Pēc līķu kremācijas pelnus sabēra Donas krematorijas kapsētā, t. s. "nepieprasīto pīšļu kopīgajā kapā Nr. I".

1937. gada 24, maijā PSRS Tautas Komisāru Padomes priekšsēdētāja vietnieks, PSRS CIK Prezidija locekļa kandidāts un VK(b)P CK Politbiroja locekļa kandidāts Jānis Rudzutaks (1887-1938), pie brokasta galda iepazinies ar rīta laikrakstu, nobrīnījās par žurnālista paviršību, jo starp polārās ekspedīcijas dalībnieku apsveicējiem nebija viņa paraksta, lai gan iepriekšējā dienā viņš to bija parakstījis. Vēlāk noskaidrojās, ka jau tad bija paspēts I. Rudzutaku izslēgt no partijas. Sākās viņa personīgā iepazīšanās ar IeTK darba metodēm un noslēdzās 1938. gada 29. jūlijā ar nāves sprieduma izpildi.

22. jūnijā apcietināja VK(b)P CK propagandas un aģitācijas nodaļas vadītāja vietnieku, žurnāla "Boļševik" redakcijas kolēģijas locekli Vilhelmu Vili Knoriņu (1890- 1938). Viņam, tāpat kā Rudzutakam, piesprieda augstāko soda mēru, un dzīves ceļš arī aprāvās 1938. gada 29. jūlijā.

Vienlaicīgi ar augstāko latviešu komunistu rindu retināšanas sākumu 1937. gada 30. jūlijā PSRS iekšlietu tautas komisārs un Valsts drošības ģenerālkomisārs N. Ježovs izdeva operatīvu pavēli Nr. 00447 "Par bijušo kulaku, kriminālnoziedznieku un citu pretpadomju elementu represēšanas operāciju"71 Pavēlē bija norādīts: izmeklēšanas materiāli apliecina, ka ievērojams skaits pretpadomju elementu saplūdis laukos un daļa no tiem devusies uz pilsētām. Tādēļ no 5. augusta visā valstī jāsāk represijas pret bijušajiem kulakiem, aktīviem pretpadomju un krimināliem elementiem. Desmit dienas vēlāk procesam bija jāsākas Vidusāzijā, Austrumsibīrijā un Tālajos Austrumos.
Represējams bija ļoti plašs kontingents: pretpadomju aktīvisti, bijušo pretpadomju partiju biedri un citi, kurus izmeklēšanas orgāni vai pārbaudīti aģentūras materiāli atmaskoja kā sacelšanās organizāciju, fašistisku, teroristisku, spiegu un diversiju kontrrevolucionāro organizāciju dalībniekus. Visi sodāmie bija iedalāmi divās kategorijās. Pirmajā ieskaitāmi visnaidīgāk noskaņotie. Tie nekavējoties jāapcietina un pēc lietas "izskatīšanas "troikās"" - jānošauj. Otrajā kategorijā iekļaujami visi padomju varai mazāk naidīgie, kas arestējami un ieslogāmi lēģeros vai cietumos uz 8 - 10 gadiem.

Vadoties no IeTK vietējo pārvalžu iesniegumiem, pavēlē noteikti ari Krievijas Federācijas autonomajām republikām, novadiem un apgabaliem represējamo kontrolskaitļi katrā kategorijā. Represēto ģimenes locekļi, ja viņi spējīgi uz aktīvu pretpadomju darbību, ievietojami specnometnēs vai darba ciematos. Pirmajā kategorijā ieskaitīto ģimenes locekļiem bija jāatstāj pierobežas zona un septiņas lielās pilsētas, kā arī Melnās jūras atpūtas zona no Sočiem līdz Suhumi. Visu represēto ģimenes locekļi bija jāņem uzskaitē un sistemātiski jānovēro.

Pavēles 3. daļa "Operācijas veikšanas kārtība" reglamentēja operācijas norisi, kas bija jāveic četros mēnešos. Vispirms bija "jātiek galā" ar nošaujamajiem ( I. kategorija), un tikai tad varēja uzsākt 2. kategorijā iekļauto apcietināšanu. Personīgi bija jāziņo N. Ježovam (1895-1939) par nometnēs un cietumos notiesāto skaitu un soda laiku, lai saņemtu viņa norādes, kā un uz kādām nometnēm tos nosūtīt. Operācijas norisei republikas, novadi un apgabali jāsadala sektoros, un katrā tajā jāizveido operatīvā grupa, kurai pēc vajadzības jāpievieno karaspēka vai milicijas apakšvienības.

Komunistiskās sistēmas realizētā genocīda politika pret latviešiem PSRS tika turpināta Latvijā pēc valsts okupācijas 1940. gadā. Masu deportācijas 1941. un 1949. gadā, atklātās masu slepkavību vietas Latvijā, iedzīvotāju pakļaušana nemitīgām represijām, garīgais genocīds prasa vēsturisku un juridisku novērtējumu, neraugoties uz to, ka daudzi ārzemēs un Latvijā to labprāt noklusētu. ANO dokumentu iedzīvināšana būs viens no priekšnoteikumiem straujākai Latvijas attīstībai, demokrātijas nostiprināšanai sabiedrības garīgajā, politiskajā un materiālajā sfērā.