26. un 28.maijā "Latvijas Vēstnesis" publicēja profesora Antonija Zundas apcerējumu "Otrais pasaules karš. Joprojām vēsturnieku viedokļu krustugunīs". Domāju, ka cienījamā profesora vērtējums prasa papildinājumu. Joprojām latviešu pētniekiem un lasītājiem latviešu valodā nav pieejams plašāks vērtējums par Otro pasaules karu. Tas arī novedis pie tā, ka pat vidusskolas vēstures mācību kursā nevar atrast to, kas īstenībā notika mūsu zemē divu lielvalstu savstarpējā grandiozā, reti asiņainā sadursmē par savām izteikti impēriskajām ambīcijām.

Tuvojas nobeigumam darbs pie mazo valstu karamākslas vēstures un notikumiem tieši Latvijas teritorijā, kas arī ļauj dalīties dažos secinājumos.

Profesors nav minējis apstākli, ka visu noteica karaspēka (armijas) lielums, bruņojums, kaujas gatavība un kaujas spējas. Jāatzīmē, ka tas prasīja plašu kvalificētu plānošanu un vadību, spēku veidošanu (formēšanu) un to sagatavošanu todienu kara apstākļiem.
Turklāt visu mērogu operāciju militārā gatavība tika noteikta ar nelielu laika rezervi, parasti nedēļu, jo izejas pozīcijas ieņēmušais karaspēks nav noslēpjams. Tika attiecīgi novērtēti gadalaika un laika apstākļi, kas arī viss laikus tika ieplānots. Ja kaut viens no šiem apstākļiem netika ievērots, visu veidu un apjomu politisko plānotāju sarunas un apspriedes bija tikai propagandas triks pretinieka dezinformācijai un "viedokļu aizstāvēšana" ir tikai tukša laika tērēšana, ja ne sliktāk. Tas nekādi nespēja iespaidot īstenos notikumus, to gaitu un attīstību. Spilgts piemērs tam ir vācu - krievu kara plānošana, kad abu pušu iebrukuma plāni bija gatavi jau 1940.gada oktobrī. Taču to realizēšanā vācu puse ievērojami apsteidza pretinieku, kaut arī tā bruņotie spēki miera laika formējumā jau pārsniedza 5 700 000 karotāju.

Karu vienlaikus sāka abi

Kritiski vērtējot, jau raksta ievaddaļā ir ieviesusies kļūda, secinot, ka karā uzvarēja Sarkanā armija. Otrajā pasaules karā uzvarēja sabiedroto valstu un tajā skaitā (!) Sarkanarmijas karaspēks, izveidojot ar kopējiem resursiem pieckārtīgu pārspēku kā cilvēku, tā bruņojuma ziņā. Pēc pazīstamiem karamākslas likumiem, lai sagrautu pretinieku, vajadzīgs divkārtīgs līdz trīskārtīgs pārspēks. Tādējādi šeit jau bija garantēta uzvara, pat pastāvot sliktai karotmākai. Kas attiecas uz pašu karotmāku, tad tiešām vācu zibenskarš būtībā jau bija zaudēts 1941.gada oktobrī, jo tā plāni netika izpildīti. Taču tas ir tikai virspusīgs secinājums. Ja piekrītam minētajam, tad - kāda bija vajadzīga karotmāka, lai gandrīz četrus gadus zaudētāji vēl spētu cīnīties pret visas pasaules armijām...

Vērtējot kara sākuma apstākļus jau no 1938.gada notikumiem, aiz kuriem slēpās ārkārtēji plāni, pamatoti var secināt, ka ar impēriskām ambīcijām karu sāka vienlaikus abi galvenie pretinieki. Vācu pavēlniecība vienkārši visos notikumos vienmēr, kaut nedaudz, apsteidza savus pretiniekus, pārtverot stratēģisko iniciatīvu un ar mazākiem spēkiem veiksmīgi graujot savus pretiniekus, un, tikai galīgi izsīkstot saviem spēkiem, bija spiesta iekļauties klasiskās karamākslas nežēlīgajos likumos.

Sākot ar 1939.gada augustu, abas puses, kā hitlerieši, tā staļinisti, vienlaikus realizēja savu iepriekš plānoto. Kas attiecas uz savstarpējas sadursmes sākumu, kur viena no pirmajām cieta arī mūsu tauta, tagad jau ir pilnīgi dokumentāri apstiprināts, ka abu galveno pretinieku uzbrukuma plāni bija gatavi jau 1940.gada oktobrī. Taču tālākajā darbībā vācu puse atkal apsteidza savus pretiniekus. Plānoto karadarbību (pasākums "Barbarosa") vācu ģenerālštābā pārbaudīja štābu treniņā uz kartēm no 29.novembra līdz 7.decembrim. Padomju pusē plāna pārbaude (pazīstama ar segvārdu "Negaiss") arī bija ieplānota decembrī, bet tika pārcelta uz janvāri un pārbaudīta no 2. līdz 11.janvārim, kas krievu presē kļuvusi pazīstama ar nosaukumu "Katastrofas repetīcija". Vācu vadība visiem saviem karadarbībai plānotajiem karavīriem no janvāra līdz martam deva atvaļinājumus pie ģimenēm, pēc tam visi komandieri un speciālisti vēlreiz tika apmācīti īpašos kursos. Armijas pilnīga kaujas gatavība bija noteikta, beidzoties pavasara šķīdonim, t.i., 15.maijā.

Taču šajā dienā vācu armija kaujas pavēli nesaņēma. Vispārējā eiforijā sācis itāļu iebrukumu Dienvidslāvijā, Benito Musolīni smagi izgāzās. Vācu puse bija spiesta palīdzēt, bet tas prasīja laiku. Tādējādi kaujas pavēli iebrukumam Krievijā vērmahta štābi saņēma 12.jūnijā, t.i., desmit dienas pirms uzbrukuma. Protams, katrs karavīrs to saņēma vajadzīgā dienā un stundā, bet stunda un minūte ar speciālu signālu štābiem tika dota tikai 24 stundas iepriekš.

Padomju pusē Staļina uzbrukumplāna "Negaiss" pamatvariants tika galīgi apstiprināts 1941.gada martā, bet pēdējās detaļas precizētas 15.maijā. Sarkanarmijas skaitliskais sastāvs šajā laikā jau bija 5 700 000 vīru. Kaujas izkārtojumā bija izvērsts ne tikai pirmais stratēģiskais ešelons, kuru līdz 1937.gadam sauca par intervences armijām. Uz izejas rajoniem, kā plānā paredzēts, jau virzījās otrais ešelons un rezerves. Gatavošanās karam sasniedza tādus apjomus, ka tas bija saredzams pat katram valsts iedzīvotājam, un, kaut arī bija stingri aizliegts, par to vairāk vai mazāk atklāti runāja visi. Šādā situācijā pretinieka dezinformācijai ar Staļina norādījumiem politpārvalde sagatavoja un Telegrāfa aģentūra 14.jūnijā visos preses izdevumos publicēja paziņojumu, ka ne vācu, ne padomju puse karot netaisās. Šis bēdīgi slavenais paziņojums īstenībā nekādi nevarēja iespaidot vācu pusi, ja atcerēsimies, ka tās štābos jau bija kaujas pavēles, taču galīgi dezinformēja pašu sabiedrību un pat iespaidoja bruņoto spēku kaujas gatavību!

Krustugunīs nonāca latviešu tauta

Tāds arī tad būtu papildinājums efektīgajam virsrakstam par krustugunīm. Tomēr šķiet, ka A.Zundas kungs par daudz asi izteicies. Krustugunīs īstenībā nonāca ne vēsturnieki, bet latviešu karavīri un būtībā visa latviešu tauta, jo tādus zaudējumus, kā cieta mūsu tauta, pasaulē nez vai kur var atrast. Mūsu tautas un tās karavīru loma šajos notikumos ir īpaša. Un tieši to mūsu vēsturniekiem jau sen vajadzēja pateikt. Viss iepriekš minētais nepārprotami apstiprina faktu, ka mūsu militāri politiskajā un ģeogrāfiski stratēģiskajā situācijā visu noteica tikai un vienīgi ieroču spēks un nekāda spriedelēšana mums nekad un neko nav devusi. Tikai tā tauta, kura cīnīsies, saglabās savu neatkarību. Šo vienkāršo dzīves likumu apstiprināja somu tauta, savu vēstures grāmatu padarot par mācību līdzekli kaimiņtautām. Jautājums joprojām ir aktuāls: vai aizstāvēsim savu tēvu zemi vai atkal iesim padoties?

Protams, šajā īsajā komentārā nav atbildes uz visiem jautājumiem. Taču drīzumā Latvijas Vēstures institūts gatavo izdošanai kapitālu pētījumu par to laiku notikumiem, bet varbūt dažus plašākus pētījumus mēs ieraudzīsim jau visā drīzumā.

Kādi patlaban ir pasaulē plašāk pazīstamie pētījumi šajā jomā?

Daudzkārtējas diskusijas ar kaimiņvalstu kara mākslas un militārās vēstures speciālistiem liek secināt, ka visplašāk pazīstamas un visvairāk atzītas ir vācu ģenerāļa praktiķa Kurta Tipelskirha un angļu teorētiķa Beizila Lidla Hārta darbi "Otrais pasaules karš". Taču uzreiz jāatzīmē, pirmkārt, ka šie abi autori burtiski izlaipo cauri pirmskara notikumiem un, otrkārt, abi pētījumi ir izteikti lielvalstu skatījumā un notikumu vērtējumā, ar ko dažas mazās valstis ne vien izkrīt no šā lielā eposa, bet to vēsture pat tiek ievērojami kropļota!

Sevišķu vietu ieņem krievu vēsturnieku pētījumi, tieši pēdējā pasaules kara notikumos. Šeit burtiski duras acīs fakts, ka Krievijā vispār nav Otrā pasaules kara vēstures. Tā tiek aizvietota ar Lielā Tēvijas kara vēsturi, kas savā būtībā ir tikai daļa no šā kara un īstenībā slēpj visus kara sākuma notikumus. Var saprast krievu vēstures rakstītāju smago problēmu, jo - kam var būt patīkami savas vēstures sākumā atzīt un ierakstīt, ka Padomju Krievija (savienība) īstenībā bija vienīgā lielvalsts, kura jau 1939.gada 14.decembrī, pēc pirmā iebrukuma Somijā, Tautu Savienības (ANO priekšteces) asamblejā tika atzīta par agresoru un ar kaunu izslēgta no Tautu Savienības.

Jāatzīmē, ka padomju varas pēdējos gados, kārtējo reizi pēc kompartijas pasūtījuma, Kara vēstures institūts mēģināja uzrakstīt jaunu desmitsējumu Lielā Tēvijas kara vēsturi. Kas no tā iznāca, visspilgtāk raksturo toreizējā aizsardzības ministra Dmitrija Jazova atzinums par tās pirmo sējumu slēgtā galvenās redakcijas komisijas sēdē Maskavā 1991.gada 7.martā: ""Demokrāti" patlaban mērķtiecīgi gatavojas realizēt "Nirnbergu II" pret PSKP. Šajā sējumā ir apsūdzības slēdziena koncepcija šajā procesā."

Taču joprojām dažās valstīs pēdējā pasaules kara notikumi Austrumeiropas karadarbības operatīvajā zonā (dažreiz sauktā par KDT - karadarbības teātri) tiek traktēti kā kādreizējos padomju avotos. Šeit jāpaskaidro, ka minētās Lielā Tēvijas kara vēstures pašā pirmajā lapaspusē teikts, ka tas ir PSKP materiāls.

Šo rindiņu autoram NATO koledžā demonstrēja deviņas pasaulē pazīstamas kara enciklopēdijas, un nevienā no tām nebija iepriekš minēto notikumu! Taisnības labad jāatzīmē, ka Padomju Savienībā arī tika izdota Otrā pasaules kara vēsture, kura tika tulkota un izplatīta visās sociālisma nometnes valstīs. Taču, kā lasītājs sapratīs, šis materiāls divpadsmit sējumos caurcaurēm bija PSKP CK propagandas auglis. Tāpat taisnības labad jāatzīmē, ka iespējami pilnīgākais dokumentārais pētījums ir 2000.gadā Maskavā izdevniecībā "Veče" krievu valodā izdotais Mihaila Meļtjuhova "Staļina zaudētās iespējas" ar atsaucēm uz vairākiem mums nozīmīgiem atslepenotiem arhīvu dokumentiem. Tajā pašā laikā šis arhīvu darbinieks atzīmē, ka joprojām daudzi ļoti nozīmīgi operatīvā mēroga dokumenti nav pieejami.

02.09.2004