Par Otrā pasaules kara sākumu 
«Visu Konstantīna Rokosovska dzīvi laime ar viņu bija darījusi nedarbus».

Izdevniecība Atēna laidusi klajā divas grāmatas par Otrā pasaules kara sākumu. Pērn gada beigās iznāca Deivida Mērfija grāmata Ko zināja Staļins: Operācijas "Barbarossa" mīkla. Savukārt šomēnes iznāca Konstantīna Pļešakova Staļina neprātība; Vācu iebrukums Padomju Savienībā 1941. gada jūnijā – nezināmās lappuses.

Abas grāmatas skar 1941. gada PSRS militārās katastrofas cēloņus, un, jāsaka, salīdzinoši nesenā pagātnē pētījumi par PSRS un Vācijas kara sākumu piedzīvojuši divus pastiprinātas intereses pieauguma viļņus. Viens no tiem saistīts ar atmodas laika debatēm par Molotova un Ribentropa pakta slepeno protokolu. Savukārt pilnīgi citu dimensiju un skatījumu uz 1941. gada notikumiem pavēra Viktora Suvorova kaismīgi aizstāvētā tēze par Staļina plāniem sākt karu pret Vāciju 1941. gada vasarā. V. Suvorova argumenti no publicistikas pārcēlušies uz zinātnisko literatūru, un tagad, rakstot populārus apskatus par kara vēsturi, katrs sevi par objektīvu uzskatošs pētnieks iekļauj un analizē arī alternatīvas hipotēzes. Deivida Mērfija grāmata Ko zināja Staļins: Operācijas "Barbarossa mīkla" apskata kara notikumus no izlūkdienestu viedokļa. Šī grāmata piedāvā korektu stāstījumu, tajā ietverti un analizēti līdz šim nezināmi dokumenti, sarakste. Salīdzinājumā ar minētā V. Suvorova kaislīgajiem argumentiem D. Mērfija grāmata tomēr ir ļoti piesardzīga. Secinājumi nav sensacionāli. Ievadā autors norāda, ka viņam tikusi liegta pieejai vairākiem slepeniem arhīviem, tāpēc konkrētus secinājumus veikt būtu pārsteidzīgi.

Pavisam citā stilā ieturēts K. Pļešakova darbs Staļina neprātība; Vācu iebrukums Padomju Savienībā 1941. gada jūnijā – nezināmās lappuses. D. Mērfijs ir pētnieks, kas ievēro zinātniskās literatūras stilistisku un neatļaujas emocionālus epitetus, ļaujot lasītājam pie secinājumiem nonākt pašiem. K. Pļešakova attieksme tiek demonstrēta vai katrā lappusē. Visai savdabīgi lasīt, kā no Amerikas krasta skatu punkta tiek aprakstīti 1941. gada notikumi. Lai gan grāmatas autors dzimis Ukrainā, taču tā vairāk atgādina amerikāņu filmas par Krieviju un krieviem.

Amerikāņiem, gatavojot filmu vai grāmatu tirgum, nav būtiska un svarīga vēsturiskā precizitāte. Ja filma ir par Krieviju, tad tajā jābūt tiem vizuālajiem un skaņas elementiem, ar kuriem šī valsts amerikāņu skatītājiem asociējas. Štrunts par laikmetu neatbilstību! Visi krievi dzied Katjušu, un amerikāņu Jevgeņijā Oņeginā aristokrātes korī uzrauj Katjušu. Filmas Prezidenta lidmašīnas visdramatiskākajā mirklī, kad no cietuma tiek atbrīvots nacionālistu līderis, cietumnieki, caur restēm izbāzuši tetovētās dūres, korī skanīgi dzied internacionāli. Šo kinodarbu savulaik skatījos kinoteātrī Palladium, tās auditorijas lielāko daļu veidoja Rīgas krievi, un tādus histēriskus smieklus, kādus skatītājos izraisīja cietuma skats, vēl nebiju dzirdējis. Ar Pļešakova grāmatu, neraugoties uz autora sovjetisko izcelsmi, ir kaut kas līdzīgs. Kā jūs domājat, kādu motīvu dēļ Gavrila Princips nošāva erchercogu Ferdinandu (ar šo atentātu aizsākās Pirmais pasaules karš)? Varbūt tāpēc, ka Gavrila bija serbu fanātiķis? Nē, viņš bija "dusmu pārņemts jauneklis" (34. lpp.).

Kad izlasīju, ka Ļeņins pa Maskavu pārvietojās "joņojošās mašīnās" (31. lpp.), ka "Markss bija viens no sava laika ražīgākajiem rakstniekiem, bet viņš diez vai bija politiskās filozofijas Stīvens Kings, jo viņam pietrūka Kinga skaidrības" (41. lpp.), tad es izveidoju kaut ko līdzīgu Pļešakova katehismam, ņemot par pamatu viņa grāmatu. Jautājumi – mani, atbildes – citāti no teksta.

Kāpēc Ivanam III radās vajadzība būvēt Kremli? – Lai "varētu izturēt visus nāvējošus uzbrukumus" (30. lpp.).

Kāpēc Ļeņina idejas guva panākums? – Jo "krievi bija izsalkuši" (74. lpp.).

Kā vislabāk raksturot 1941. gada jūniju? "Kvieši un rudzi togad bija izauguši ļoti gari" (157. lpp.).

Kurš bija Pilsoņu kara "vislieliskākais komandieris"? – "Semjons Budjonnijs" (51. lpp.).

Kurš no PSRS maršaliem bija "sakumpis punduris ar skābu ģīmi"? – "Grigorijs Kuļiks" (51. lpp.).

Kā sauca "pirmo padomju raķeti"? – BM-13, saukta katjuša (65. lpp.).

Ko maršals Timošenko vislabprātāk darīja savā darba laikā? – "Timošenko dzēra kā lops" (157. lpp.).

Kurp devās padomju ļaudis 22. jūnijā, noklausījušies Molotova uzrunu? – "Uz spontānām patriotiskām manifestācijām vietējās universitātēs" (111. lpp.).

Ar ko cīnījās ģenerālis Konstantīns Rokosovskis? – "Viņš cīnījās ar jauniesauktajiem un jaunajiem virsniekiem" (168. lpp.).

Kā vislabāk raksturot Lietuvas galvaspilsētu no 1920. līdz 1939. gadam? – "Kauņa bija neliela pilsēta" (141. lpp.).

Cik liels kapitāls piederēja maršalam Georgijam Žukovam? – "Viņam atšķirībā no Vorošilova, Budjonnija un Šapošņikova nebija sava kapitāla" (177. lpp.).

Kā visvairāk alka Hitlers? – "Hitlers alka Ukrainas" (153. lpp.).

Arī grāmatas tulkojums vedina uz domu, ka latviešu valoda ir dzīva, ka tā attīstās un nevēlas būt iespiesta Mīlenbaha un Endzelīna klasiskajā rāmī. Lai to pierādītu, lūk, tikai daži skaistākie aforismi no grāmatas Staļina neprātība; Vācu iebrukums Padomju Savienībā 1941. gada jūnijā – nezināmās lappuses.

"Devīgi izmantojot vergu darbu" (36. lpp.), "Sarkanās armijas nāvējošās katastrofas" (66. lpp.), "Satriecošs klusums" (73. lpp.), "Staļins aizvien vēl aizgūtnēm gaidīja Hitlera reakciju" (49. lpp.), "Panākums ziemeļos tika plānots pieticīgākā mērogā" (77. lpp.), "Satracinātais Hitlers viņu likuma priekšā pasludināja par vājprātīgu" (79. lpp.), "Cilvēkus uzmodināja nerimstoši, neganti, apdullinoši sprādzieni" (101. lpp.), "Cilvēki savos kabinetos tvēra pēc gaisa" (91. lpp.), "Karavīri ar piepūli augšup kalnos stiepa pretgaisa artilērijas iekārtas" (112. lpp.), "Novārgušie franči sāka lēnu atkāpšanos uz rietumiem, salcietīgajiem krieviem kožot viņiem papēžos" (116. lpp.), "Visu Konstantīna Rokosovska dzīvi laime ar viņu bija darījusi nedarbus" (167. lpp.), "Karstajā laikā daudzi purvi bija izžuvuši, apgādājot kareivjus ar šaurām taciņām" (188. lpp.), "Tagad viņus veda prom no frontes līnijas bez konkrēta galamērķa padomā" (190. lpp.), "Sarkanie gaisa spēki pretstāvē Luftwaffe zaudēja astoņdesmit astoņas lidmašīnas" (209. lpp.), "Viņi cerēja pievienoties Dienvidrietumu frontes galvenajiem spēkiem, taču nepagāja ilgs laiks, līdz viņi saprata, ka ir iemesti katlā" (241. lpp.).

Grāmata tiek pabeigta ar jautājumu lasītājiem:

"Tāpēc ir svarīgi atvilkt elpu un padomāt par jautājumiem, kas joprojām paliek. Kā pietrūkst šajā stāstījumā?" (251. lpp.). Konstantīns Pļešakovs pats arī atbild: "Mēs arvien pārāk maz zinām.

2006.06.29