Mēģinot norobežoties no politiskām kolīzijām, Latvijas Okupācijas muzejā tiks atklāta unikālu un līdz šim nerādītu kolekciju izstāde Latviešu leģions kara laika acīm, kuras apmeklētāji varēs iejusties tā laika situācijā, Neatkarīgajai atzina izstādes veidotājs Uldis Neiburgs.

Izstāde tapusi ņemot vērā to, ka šogad aprit 60 gadu kopš leģiona izveides. «Esam savākuši unikālas kolekcijas, kuras nevienā citā muzejā nav apskatāmas. Piemēram, kara ziņotāja Jāņa Tālava foto kolekciju par leģionāriem Volhovas frontē,» sacīja U. Neiburgs. Gandrīz 250 fotogrāfiju atspoguļo leģionāru ikdienu – attēlos fiksēti vēl tikko atbraukušie leģionāri, ievainoto karavīru transportēšana, arī tas, kā frontes aizmugurē audzē kāpostus.

Šī fotogrāfijās iemūžinātā leģionāru ikdiena līdz šim nav bijusi izstādīta plašākai apskatei, bet iegūta, sadarbojoties ar Fotogrāfijas muzeju. Apskatei tiks piedāvāta arī karavīru lietu kolekcija, kurā ir leģiona apbalvojumi, sadzīves priekšmeti. Visvairāk līdz šim neeksponēto priekšmetisko vienību, tostarp leģionāru vasaras un rudens tērpi, ir iegūts sadarbībā ar meklēšanas vienību Leģenda.

«Izstādē būs uzskatāmi parādīts, ko par leģionu vācieši un krievi domāja tolaik. Mums ir savākts arī daudz propagandas materiālu, kas līdz šim vienkopus nekur nav eksponēti. Kā pretstats propagandas materiāliem būs izliktas karavīru vēstules ar viņu izjūtām un pārdzīvojumiem, ilgām pēc tuviniekiem un tajā pašā laikā apņēmību cīnīties,» stāstīja U. Neiburgs.

Tiks demonstrētas arī kara laika kinohronikas, kurās redzams, ko karavīriem solīja tolaik. «Tās ir patosa pilnas rindas par to, ka leģionāri cīnās par savu bērnu nākotni, bet viņiem nebija iespējas šo cīņu izcīnīt. Kā zinām, Latvija palika okupēta, un tur var vilkt arī paralēles ar mūsdienām – kāda ir valsts attieksme pret leģionu šodien. Notiek norobežošanās – valsts vēl līdz mūsdienām nav formulējusi skaidru attieksmi, un iznāk, ka šie cilvēki tika iesaukti svešā armijā, padomju laikā viņus represēja un vēl šodien viņi ir spiesti saskarties ar politiskām spekulācijām,» teica U. Neiburgs.

Jāatgādina, ka asas diskusijas par nepieciešamību atteikties no 16. marta kā oficiālās svinamās atceres dienas notika 1999. gadā. Leģionāru gājienus politiskām spekulācijām pēdējo gadu laikā izmantojušas arī Krievijas televīzijas un Latvijā iznākošie krievu laikraksti. Tuvojoties 16. martam, šogad Latvijas Nacionālo karavīru biedrība izplatījusi paziņojumu, kurā piemin leģionāru cīņu pret padomju okupāciju, bet, «ievērojot iepriekšējo gadu pieredzi, kad naidīgas grupas centās melīgi piekārt 16. marta gājienam nacisma atceres birku», aicina arī šogad atturēties no gājiena, rodot citus piemiņas godināšanas veidus.

***

16. marta notikumi

2002. gads

Pie Brīvības pieminekļa izceļas incidents starp Drošības policijas darbiniekiem un vecāka gadagājuma cilvēku grupu. Policija palūdz cilvēkus paiet malā un aizrāda Aivaram Linkēvicam par aizsargu formas nēsāšanu, pēc tam nogādājot viņu policijas iecirknī.

Leģionārus piemin 200 cilvēki Brāļu kapos Rīgā, Lestenes kapos, Mores kapos, Torņakalna stacijā.

2001. gads

Leģionāru dienas atzīmēšana notikusi klusi – bez ekscesiem, jo Brīvības piemineklis esot slēgts. Noticis leģionāru piemiņas dievkalpojums Rīgas Domā, vainagu nolikšana Brāļu kapos un pie memoriāla Lestenē. Piemiņas dievkalpojumā leģionāriem Jānis Vanags aicina šim vārdam piešķirt pareizāku skanējumu. Sarīkotos leģionāru atceres pasākumus Rīgā vietējā ebreju kopiena uzskata par apvainojumu.

2000. gads

Simtiem SS Latviešu leģiona veterānu devās gadskārtējā gājienā cauri Rīgas centram, ziņoja aģentūra Reuters, atzīmējot, ka šo notikumu tā pretinieki uzskata par trešā reiha aizstāvju godināšanu. Izceļas incidents starp antinacistiski noskaņotajiem un leģionāru atceres dienas pasākuma dalībniekiem. Kāds garāmgājējs laukumā pie Brīvības pieminekļa norauj antinacistisku plakātu, un tas izraisa incidentu starp plakāta turētājiem un Latviešu leģiona atceres pasākuma dalībniekiem.

Latviešu leģionāru gājiens ir izaicinājums antihitleriskās koalīcijas valstīm, – atzīst Krievijas Valsts domes Aizsardzības komitejas priekšsēdētājs ģenerālis Eduards Vorobjovs. Viņš norāda: «Tas, kas Rīgā notiek ar bijušajiem esesiešiem, ir nedraudzīgs solis attiecībā pret Krieviju, kas Otrā pasaules kara laikā cieta pašus lielākos zaudējumus.»

Gunta SKREBELE.  Neatkarīgā Rīta Avīze, 13.03.2003

Partiju attieksme pret leģionāru dienu

Māris Grīnblats, TB/LNNK Saeimas frakcijas vadītājs:

– Šogad nekādas īpašas aktivitātes 16. martā neplānojam, bet viemēr šo dienu atzīmējam kā atceres dienu. Savulaik šī diena bez mūsu priekšlikuma tika atcelta no svētku un svinamo dienu saraksta, bet mēs turpinām atbalstīt Nacionālās karavīru biedrības aktivitātes.

Arturs Krišjānis Kariņš, Jaunā laika Saeimas frakcijas vadītājs:

– Jaunais laiks neplāno nekādas aktivitātes 16. martā. Partija vispār nav diskutējusi par 16. marta jautājumu. Būtībā partijas viedokli apstiprina Repšes sacītais, ka 16. martu vajadzētu pieminēt bez skaļiem pasākumiem.

Augusts Brigmanis, Zaļo un zemnieku savienības Saeimas frakcijas vadītājs:

– Mums ir paredzēts piedalīties atceres pasākumos 25. martā. 16. marta jautājums ir neatņemama vēstures sastāvdaļa, taču mūsu frakcijā nav nolemts šajā dienā demonstratīvi doties uz piemiņas vietām. Šim datumam šogad vajadzētu aizritēt mierīgi, lai gan ir grūti prognozēt, cik sabiedrība pret šo jautājumu ir toleranta. Ir skaidrs, ka no sirmo leģionāru galvām nevaram izdzēst šīs vēsturiskās ainas, tāpēc piemiņas pasākumi likumā paredzamajā kārtībā nebūtu jānosoda.

Aigars Kalvītis, Tautas partijas Saeimas frakcijas vadītājs:

– Oficiālu Tautas partijas rīkotu pasākumu 16. martā nebūs. Tā ir vēstures lappuse, pret kuru principā esam neitrāli.

Juris Sokolovs, PCTVL Saeimas frakcijas vadītājs:

– Neuzskatām, ka 16. martā vajag atļaut rīkot gājienus – lai cilvēki pulcējas kapos, bet nevajag bojāt Latvijas tēlu ar gājieniem. Uzskatu, ka 16. martā viss būs mierīgi, jo valdošās partijas nav ieinteresētas destabilizēt situāciju valstī.

Jānis Jurkāns, Tautas saskaņas partijas Saeimas frakcijas priekšsēdētājs:

– Ceru, ka šis 16. marts aizritēs bez starpgadījumiem un mums nebūs pašiem par sevi jākaunas.