Liepājas motīvs.

Savai dzimtajai pilsētai Liepājai piektajā nodaļā dzejnieks ir veltījis 12 dzejoļus, ieskatīdamies gan pilsētas tagadnē, gan pagātnē.

Dzejolī "Tā smilšu balss..." Olafs Gūtmanis runā par tiem tālajiem laikiem, kad "Līvas upe cauri kāpām izgraužas un jūra tek" un "savācoties pūstā, izaugot par kāpu, / par ciemu topot un par pilsētu." Dzejnieks aicina ieklausīties smilšu balsī, "kas uzrunā mūs caur gadsimteņiem: "Liiv, liiv, liiv.", atgādinot par tiem, kas bija šīs pilsētas aizsācēji. pēc dzejnieka domām, ko viņš pauda sarunā ar mani, Liepājas nosaukums, iespējams, radies no līvu valodas vārda "liiv", kas nozīmē smilts.

Dzejolis "Mans vārda brālis..." veltīts mūsu asinsbrāļiem kuršiem, kuri varonīgi cīnijušies pret dažādiem iebrucējiem (arī dzejnieka vārda brāli zviedru karali Olafu 853. gadā) un kuri, dzejnieka vārdiem runājot "ir senči manējie, kas cīnās, kaut sen jau esmu pārtapis par latvi".

Abi minētie dzejoļi aicina apzināties saknes, parādot paaudžu un laikmetu savstarpējo mijiedarbību un turpinājumu. Ar šiem dzejoļiem dzejnieks mums atgādinā, ka mūsu dzīslās rit ne tikai kuršu un līvu asinis, bet arī mūsu iekarotāju asinis. Arī Olafam Gūtmanim senčos esot bijuši zviedri.

Dzejolī "Es tevi izdzīvoju, Liepāja" arī izmantoti vēsturiski fakti. It kā dzīva caur gadu simteņiem ataust pilsētas vēsture. Dzejolis rakstīts 1. personas formā, kas ļauj ikvienam lasītājam tiešāk un emocionālāk izjust pasaules elpu:

"Pie Annas baznīcas es esmu bijis

Reiz kakladzelžos kalts un grēkus nožēlojis,

kā jūrnieks lūdzis Svēto Annu - aizgādni

Par labu ceļa vēju."

Savukārt mīlestība pret dzimto pilsētu izskan dzejolī "Jūrnieku lūgšana Sv. Annai". Akcentētas ir tādas dzīves vērtības kā cerība, ticība un svētība, kas tik nepieciešamas jūrniekiem, lai atgrieztos "te, kur dzimtā Liepāja, kur senā Līva", atgriezties "kaut no viņpasaules vēl šajā dzīvē".

Laivinieku iela, tās nosaukums dzejniekā izraisa asociācijas, rosina gara acīm skatīt tautas dzīvi senatnē:

"Uz Laivenieku ielas kļūstu pārcēlājs,

Tāds laivenieks, tāds liepājnieks,

Kas pārceļ atmiņas

No viņiem laikiem šajos laikos."

Olafs Gūtmanis pastāstīja, ka dzejoļa pamatā izmantots vēsturisks fakts, jo kādreiz tiešām pārcēlāji ar laivām pārveda cilvēkus pāri kādreizējai Līvas upei. Un vēl dzejnieks atklāja, ka esot bērnībā dzīvojis Laivinieku ielā, tāpēc tā īpaši tuva.

Dzejolī "Te, baltās smiltī, riekstiņš iesējās" Olafs Gūtmanis ir izsekojis cauri gadsimtiem Liepājas izaugsmei: "No saknēm liepa top, no Līvas - Liepāja." Liepa dzejniekam ir Liepājas simbols. "Aug lēni liepiņa (..) līdz ņemas kuplumā, līdz izpleš lapotni," un tālāk dzejnieks turpina :

"Caur līvu laikiem liepa aug, caur kuršu laikiem,

Un gadu gredzenos jau liecības par vikingiem,

Par krustnešiem šai krantē, zobenbrāļiem."

Pilsētas simboli ir liepa un lauva. Arī dzejnieks atzīst :

"Un ceturto jau gadsimtu aug liepa ģēbonī

Un heraldiskais lauva balsta stumbru."

Manā izpratnē liepa simbolizē pilsētas skaistumu, bet lauva - tās varenību, taču Olafa Gūtmaņa dzejā lauva simbolizē svešu varu:

"Un sveši kungi, uzkundzēdamies,

Pret liepas stumbru atslej heraldisko lauvu,

Lai apliecina viņa varu šaizemē.

Un tie ir varas žuburi, kas plešas,

Bet tauta ir kā lapas lapotnē,

Ko pluina vejš, un birgas plēš un šausta."

Līdzīgi Aleksandram Čakam, kas apdzejojis Rīgu, Olafs Gūtmanis apdzejo Liepāju - tās ielas, tās smaržas un smakas, ko "kurām nāsīs odu es", un mēs atpazīstam Liepāju kā ostas un darba rūķu pilsētu:

"No jūras sāls un joda dvakas,

No ezera velk dūmu svārds;

Un ostas izvirtušās smakas,

Un zvejaskuģu aromāts."

Turpat līdzās dzejolī "Smaržu atmiņas" gaišās, sirsnīgās intonācijās uzplaiksni bērnības smaržu atmiņas:

".. atpazīstu pilsētu,

Vien jūras vēju iedomājot,

No ezera, no bērnības,

No pavarda, kas katrā mājā."

Atmiņu motīvs ieskanas arī dzejolī "Uz Kūrmājas prospekta zirgnastiņas". Dzejolī tiek veidots dialogs ar veco kastaņu, kas "nu sameties līks un greizs". Šis dzejolis ir dzejnieka atmiņas par bērnību, par veco koncertestrādi, kas tolaik atradās Kūrmājas prospektā:

"Orķesris, kastaņām noziedot,

Vasaras sezonu spēlēja,

Manu bērnību nodziedot,

Trakoja jūras vēji."

Liepāja - tā ir mūsu likteņpilsēta:

"Kāds liktenvējš mūs slēja kāpās,

Par pūstām noblietēja reiz?

Kā smilšu graudi savākušies

Mēs esam kuršu Piemarei."

Olafs Gūtmanis aicina būt atbildīgiem par pilsētas nākotni, veicināt tās izaugmi. Dzejnieka karstākā vēlēšanās:

"Šai pilsētā lai liepu saknes

Mūs caurivij un - kaut mums spēt

Pa visiem kopā no šīs augsnes

Ik stumbru stāvus noturēt."

Liepiņas tēls dzejas metaforizācijas procesā atklāj jauna satura nianses (piemēram, dzejolī "Stādīju liepiņu Liepājas vidū"). Dzejolī ielaužas sarūgtinājums par nevērīgo attieksmi pret mūsu pilsētas skaistumu un tās likteni:

"Stādīju liepiņu Liepājas vidū.

Nolauzas liepiņai galotni tautas,

Notrauca lapas, nošķina ziedus,

Saknītes smiltainē izcilāja."

Dzejoļa gredzenveida kompozīcija, metaforizētās vārsmas "stādīju liepiņu Liepājas vidū" aicina ikvienu izvētēt savu attieksmi pret dzimto pilsētu:

"Stādīju liepiņu - cerēdams:

Ieaugs debesīs deviņiem žuburiem,

Sakuplos pāri visai pilsētai,

Pieziedēs jauno un veco Liepāju,

Aižšalks pāri Baltijas jūrai,

Liepas pavēnī dzīvos ļautiņi

Laimīgi.

Stādīju liepiņu Liepājas vidū,

Stādīju liepiņu ..."

Tāds ir dzejnieka atgādinājums mums.

Dzejolī "kad šaurās priekšpilsētas ielās" atklājas liepājnieku spītība, strādīgums, stiprums un izturība, kas mums ir raksturīga un bez kuras šai vētru krastā dzīvot nespētu:

"Kad šaurās priekšpilsētas ielās

Vēl atsaucamies laikiem seniem,

Tad savām stūrgalvīgām pierēm

Mēs līdzināmies bruģakmeņiem."

Viens no skaistākajiem šī cikla dzejoļiem ir "Ja gribi liepāju izspēlēt". Ko dzejniekam nozīmē vārds "izspēlēt"? Izteikt? Izdzīvot? Apdziedāt? Būtībā viss dzejolis ir metaforizēts. Kas ir šī spēle "uz vēja", "uz jūras", "uz smilts", "uz priedes", "uz liepas un kastaņas", spēle "uz asfalta", "bruģa", "ostmalas akmņiem", "laivām, jahtām un kuģiem", spēle "uz dzintara gredzeniem"? Atskāršam, ka dzejnieks radījis tēlainu, pilsētai raksturīgu, spilgtu kolorītu. Dzejoļa pēdējā pantā atklāta dziļāka būtība:

"Ja gribi Liepāju izspēlēt,

Ja tu Liepāju izspēlēt gribi

Spēlē no bēdām, spēlē no priekiem,

Izspēlē aiz mīlestības."

Tā nav tikai pilsētas apdzejošana vai atdzejošana. Tā ir saplūšana vienā veselumā, vienā elpā, tā ir mīlestība pret savu dzimto pilsētu.

Olafs Gūtmanis ir viens no tiem latviešu dzejniekiem, kura daiļradē spilgti izskan Liepājas motīvs. Savā mīlestībā pret dzimto pilsētu dzejnieks vienīgi varētu mēroties ar Mirdzu Ķempi, savu kādreizējo dzejas konsultanti.

Uz nākamo----------]>