Ar Rūdolfu Blaumani Anna brigadere iepazīstas 1893. gadā sava brāļa Jāņa Brigadera mājā Elizabetes ielā Berga bazārā. Šai laikā Rīgas Latviešu teātrī mainās direktors. Līdzšinējais teātra vadītājs H. Rode - Ēbelings galvenokārt uzvedis tikai mazvērtīgus vācu lugu lokalizējumus. tāda rīcība neapmierina latviešu sabiedrību un inteliģenci, un Latviešu biedrības teātra komisija uzaicina aktieri un režisoru Pēteri Ozoliņu vadīt tālāko teātra dzīvi. P. Ozoliņš, J. Brigaders un A. Brigadere - Maija tai laikā ir ievērojamākie latviešu teātra darbinieki. Ticis jaunajā amatā, pilns optimisma un enerģijas P. Ozoliņš pie saviem draugiem Brigaderiem uz tikšanos uzaicina R. Blaumani, lai mudinātu rakstnieku rakstīt jaunu lugu teātra repertuāra bagātināšanai un apspriestos vispār par teātra lietām. Šajā vakarā pie brāļa viesojās arī divdemitčetrgadībā A. Brigadere, kura tad vēl ir tikai savas rakstnieces darba sākumposmā. Taču R. Blaumanis jau ir ievērojis A. Brigaderes darbus. P. Ozoliņš abus rakstniekus iepazīstina. "Zinu, zinu, un nemaz nav zemā metama." saka R. Blaumanis iepazīstoties.

Tā aizsākās 15 gadus ilgā, patiesā un harmoniskā draudzība starp abiem izcilajiem latviešu rakstniekiem, kas bija, manuprāt, dvēseliski ļoti tuvi. Tas skaidri jaušams gan abu sarakstē, gan vēlākajās A. Brigaderes atmiņās par to, cik sirsnīgas un dziļas bijušas draudzības jūtas. Lai gan abi rakstnieki rakstījuši savus darbus dažādos žanros ( A. Brigaderes augstākais talanta apliecinājums ir viņas pasaku lugas un triloģija "Dievs. Daba. Darbs.", Blaumanim - drāmas un noveles), viņus tomēr satuvina kopīgi uzskati, pasaules izjūta un uztvere, kas balstās uz cvilvēku iekomponēšanos dabā un harmoniju. A. Brigaderes ētiskais maksimālisms tieši sasaucas ar R. Blaumaņa darbos augstu novērtēto tikumisko skaidrību, viņa prasību pēc ētiskā un estētiskā savstarpējās saistības. Abi autori meklē harmoniju visās dzīvs jomās, visos līmeņos, sākot no saticības ģimenē un mājās līdz pat dvēseles un garīgās pasaules harmonijai. Šī domu un uzskatu vienotība turpinās viņu radītās pasaules uzbūvē, konfliktos un attīstībā.

It īpaši abus rakstnikus saista dramaturģija un teātris. A.Brigadere atmiņās raksta:"Liela abpusēja interese par teātri un drāmu saistīja mūs tuvāk. Rīgas Latviešu teātra izrādēs sastapāmies bieži. Domu izmaiņa ar Blaumani par lugas uztvērumu un tipu izveidojumiem bija lielā mērā ierosinoša un interesanta." A.Brigadere un R.Blaumanis dziļi un pamatīgi mēdza pārrunāt katru kādas jaunas lugas pirmizrādi, pārspriest un analizēt, kas izdevies, kas - nē, ciktāl aktieri spējuši parādīt autora iecerēto noskaņu, vidi, sabiedrību un atklāt tēlu raksturu, temperamentu.

Pirmizrāde katra dramaturga darbā ir viens no atskaites, apstāšanās brīžiem, kad jānovērtē padarītais. R. Blaumanis nebija izņēmums. Pirmizrāžu dienās viņš ar satraukumu un interesi gaidīja ne vien aktieru sniegumu, bet arī kritiku, vispirms jau no draugiem. A. Brigadere atceras:"Kā parasts, savu lugu pirmizrādēs Blaumanis bija kā no sliedēm izsists, pietvīcis, nemierīgs, drīz pie viena pazīstama, drīz pie otra. Draugu tuvums pirmizrādēs viņam bija sevišķi tīkams. (..) Par panākumiem varēja apmierināties, bet šaubas dzina autoru nemitīgi tirzāt pēc kritikas."

Kā visiem jauniem un talantīgiem rakstniekiem, R. Blaumanis dažādi mudināja un palīdzēja ar padomu arī A.Brigaderei. 1906.g., kad A.Brigadere bija pabeigusi savu drāmu "Vētras ziedi" ("Ausmā") , R.Blaumanis sarīkoja vakaru, kurā lugu nolasīja priekšā, lai uzaicinātie viesi un draugi to pārrunātu, pārspriestu, izteiktu vērtējumu. Blaumanis Brigaderes lugu uzteica, slavēja, Fallijs turpretim tam protestē. Tas vēlreiz norāda uz Blaumaņa un Brigaderes vienotību, līdzību temperimentā un domāšanas veidā. taču viņi arī nebaidās kritizēt viens otra darbu. Jo kritikas pamatā neslēpjas vēlme pierādīt savu pārākumu vai vienkārši aizvainot (kā tas bija A. Niedras vērtējumos par R.Blaumaņa darbiem), bet draudzīgi izteikt savas domas un vērtējumu, kā arī godīgi atzīt, ja kādreiz iznācis kļūdīties. tā notiek ar A. Brigaderes pirmo lielāko drāmu "Ceļa jūtīs", kuru Blaumanis sākumā atzinis par neinteresantu un nesaistošu skatītājam, jo tur neesot neviena "simpātiska rakstura", bet uz skatuves luga top saistoša un dzīvīga. Noskatījies pirmizrādi Blaumanis atzīst savu kļūdīšanos.

Blaumani un Brigaderi saista arī kopīgas sarunas par politiku, publicistiku, sabiedrības problēmām vispār. 1905.g. Blaumanis kādu laiku strādā laikrakstā "Latvija", dažus mēnešus viņš ir atbildīgais redaktors, Blaumanis veido arī satīrisko pielikumu, kurā dzirkstī spraigs un spurains humors. Katru dienu viņš dodas pie Brigaderes un jautā pēc viņas kritikas.

Intensīvais darbs un slodze drīz salauž Blaumani, slimība saasinās un 1908.g. ziemā viņš aizbrauc uz "Brakiem". Manuprāt, tieši pēdējā Blaumaņa dzīves gadā viņa un Brigaderes sirsnīgā draudzība rod sev vispilnīgāko un spilgtāko izpausmi. Pavadot Blaumani uz "Brakiem" un vēlāk vēstulēs jau no Somijas Takaharju sanatorijas skaidri sajūtama A.Brigaderes kā laba, patiesa un sirsnīga drauga plecs, bažas un vēlēšanās palīdzēt, kā arī Blaumaņa lielā uzticēšanās un paļaušanās. Tas tik skaidri parādās Blaumaņa vēstulēs, ka komentāri šeit lieki, viņš raksta:"Es nu emu pārliecināts, ka pie šitās ārstēšanās es vairs neizveseļošos. Bet ja es caur apstākļu maiņu vēl būtu glābjams, vai tad mani "tauta" nevarētu ņemt zem saviem spārniem? Esat tik laipna, aprunājieties ar J.Rozentālu un J.Gresti par šo lietu - es Jūs trīs ieceļu par savu glābšanas komiteju."

Blaumanis vēstulēs arī lūdz A. Brigderei kopā ar Artūru Bērziņu, lai tie parūpējas par viņa Kopoto rakstu izdošanu pie Neimaņa. 1. sējumu Blaumanis ir sastādījis un izrediģējis pats, bet nākošos sastāda Brigadere ar A.Bērziņu jau pēc Blaumaņa nāves.

Blaumanis ļoti augstu novērtējis A.Brigaderi gan kā rakstnieci, gan kā cilvēku, kādā vēstulē viņš raksta:"Es redzēju Jūs (sapnī). Viss daiļums un dārgums kāds Jums dvēselē, bij uz āru vērsts, un Jūs man it kā gaiša, debešķīga būtne aizlidojāt garām."

Blaumanis par spīti optimistiskajām prognozēm nomirst 1908.g., taču, tēlaini izsakoties, abu rakstnieku draudzības reālās izpausmes vēl nebeidzas. It kā Blaumaņa piemiņu saglabāt un godāt gribēdama, A.Brigadere uzraksta lugu "Raudupiete"(5 cēlienos), kuru 1914.g. uzved Rīgas Latviešu teātrī. Melodrāma ir Blaumaņa stāsta ar tādu pašu nosaukumu dramatizējums. Tās saturs kopumā ir idents stāsta saturam, bet bet drāmas sakāoināto traģismu A.Brigadere atrisina pārāk negaidīti vienkārši un sadzīviski, kas neatgriezeniski liek novērtēt lugas labo ieceri kā pilnīgi neizdevušos. Par to A. Upīts savā kritikā raksta:"Lai ko, bet tik daudz melodramatiskuma, tik daudz vecmodīgas salkanības un garlaicības gan no A.Brigaderes nabijām gaidījuši."

Lai nu kā ar Brigaderes "Raudupieti", bet gan Brigadere, gan Blaumanis pieder tai gs. mijas paaudzei, kuri prata sevī veiksmīgi savienot latviešu skaidro, dabā sakņoto pasaules uzskatu ar vispārcilvēciskām, universālām gara vērtībām. tās abus rakstniekus saistīja vienu pie otra, tas lasītāju vēl šodien saista pie viņu labākajiem darbiem.

Izmantotā literatūra.

1. Rūdolfs Blaumanis laika biedru atmiņās.-R., 1962.

2. Blaumanis R. Kopoti raksti 8. sēj. - R.,1960..