Kāpēc daži tik ļoti tīksminās par uzvaru Otrajā pasaules karā?

Lieli notikumi ilgi ietekmē tautu likteņus. Vēlāko laiku darboņi pagātni bieži attēlo vienpusīgi, lai sevi parādītu kā pozitīvo varoņu mantiniekus. Vācijā par vācu patriotu cīņām Napoleona karu laikā tīksminājās 33 gadus – līdz pat 1848. gada revolūcijai, jo pēc šiem kariem Vācijas politikā vairs nebija cildenu veikumu, ko pieminēt. Krievijā ap Otrā pasaules kara notikumiem tīksminās līdz mūsu dienām. Krievijas oficiālie pārstāvji un arī okupācijas laika kolonisti Latvijā cenšas izmantot Otrā pasaules kara apbalvojumus, lai ietekmētu Latvijas politiku. Raksturīgs piemērs šajā ziņā, kā vēsta prese, ir Krievijas vēstnieka Kaļužnija aicinājums Rīgas mēram Aksenokam ap Pārdaugavas "monstru" izvietot plāksnes ar Latvijā kritušo Padomju Savienības varoņu vārdiem.

Paredzēta it kā nevainīga kritušu cīnītāju godināšana. Taču kāds būtu šādas akcijas zemteksts un kādas varētu būt tās sekas, ja minēto lūgumu izpildītu? Rīgas domē tas nav apspriests, bet man par to ir lielas šaubas. Krievijas oficiālās personas ir daudzkārt apgalvojušas, ka tās neko nezinot un nevarot atbildēt par PSRS okupāciju Latvijā. Viņām ar Padomju Savienību neesot nekā kopīga. Pēkšņi šie nezinīši min PSRS militārpersonas, kam Krievijas oficiālais pārstāvis prasa reālu vietu Latvijas galvaspilsētas centrā. Kā simboliem. Sarunas par pieminekli, protams, var notikt, bet vispirms vajadzētu pārrunāt par to, kā Rīgā mazināt vai novērst PSRS okupācijas sekas. Tad būtu vieglāk vienoties arī par iespējām izrotāt cementa blāķi, kam neviens nezina vārdu.

Daži to sauc par Rīgas atbrīvošanas pieminekli, citi – par Jekelna karātavām, vēl citi – par Uzvaras monumentu. Bet visi šie nosaukumi ir nepiemēroti. Minētajam monstram nav sakara ne ar kādu atbrīvošanu. To uzcēla okupācijas laikos tad, kad Latvijas atbrīvošana un Latvijas neatkarība bija vēl tāls sapnis. Atbrīvošana ir rīcība, kas tautai atdod brīvību un padzen okupantus. Latvija no uniformās tērptajiem okupantiem daļēji atbrīvojās 1994. gada augustā visas tautas cīņas rezultātā, bet citi okupanti tikai pārģērbās un palika. Šis notikums nav atzīmēts ne ar kādu skulpturālu veidojumu.

Pārdaugavas "monstru" nebūtu pareizi saukt arī par Jekelna karātavām. Šajā laukumā kopā ar dažiem citiem vācu okupācijas režīma varasvīriem gan ir pakārts vācu policijas priekšnieks okupētajās Baltijas zemēs un Baltkrievijā, taču viņš nav pelnījis tādu godu, lai Latvijā arī nievājošā nozīmē kaut ko nosauktu viņa vārdā. Vāciski runājošie okupanti, kas darbojās pēc Hitlera rīkojumiem, nebija cilvēcīgāki un Latvijai draudzīgāki par krieviski runājošiem okupantiem Staļina vadībā. Arī viņiem bija nolūks iznīcināt daļu latviešu tautas kopā ar daudzu mazākumtautību piederīgajiem, bet no savas zemes Latvijā iesūtīt kolonistus. Ja vāciski runājoši okupanti Latvijā izlējuši nedaudz mazāk asiņu nekā krieviski runājošie, to noteica viņu aprēķins, nevis viņu tikumi. Hitlerieši pret ebrejiem rīkojās vēl nežēlīgāk nekā staļinisti pret kalmikiem, ingušiem vai Krimas tatāriem. Nav pareizi Pārdaugavas veidojumu dēvēt arī par Uzvaras pieminekli, jo Latvija Otrajā pasaules karā nekādu uzvaru neguva. Kara sākumā Latvija pasludināja neitralitāti. Kara beigās un pēc tām Latvija bija okupēta, bet okupēta zeme nevar uzvarēt.

Kritušie karavīri jātur godā arī tad, ja viņi cīnījušies okupantu armijās. Un ne jau tikai apbalvotie, bet visi, kurus abas totalitārās impērijas, cīnoties par pasaules kundzību, sūtījušas nāvē. Domāju, ka visus okupētāju armiju karavīrus, kas Latvijas teritorijā krituši, sakropļoti, pazuduši vai nonākuši gūstā, varētu pieminēt Okupācijas muzejā. Tur varētu precīzi parādīt viņu skaitu un saglabāt vārdus. Turklāt ne tikai no kara beigu posma, bet no pirmās dienas. Tur varētu minēt arī apbalvojumus, kādus viņu komandētāji tiem piešķīruši. Tomēr šaubos, vai, pieminot kritušos okupantu kareivjus, vajadzētu īpaši izdalīt tos, kam piešķirts staļiniskās Padomju Savienības varoņa nosaukums vai atbilstoši hitleriskās Vācijas apbalvojumi.

Pārdaugavas "monstru" vispareizāk, kā man šķiet, būtu saukt par okupantu maiņas zīmi. Kapsētas butaforija šim bezgaumīgajam veidojumam ir lieka. 2005. gada 12. maijā pieņemtā Eiropas Parlamenta rezolūcija par 60. gadadienu kopš Otrā pasaules kara beigām konstatē: ''…dažām tautām Otrā pasaules kara beigas nozīmēja jaunu tirāniju, ko radīja staļiniskā Padomju Savienība.'' Tas pilnīgi attiecas uz Latviju. Pārvarēt staļiniskās tirānijas paliekas būtu cienījamāk un gudrāk nekā dancot pēc svešas stabules.

  11.05.2006