Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas runa
pie sinagogas drupām Rīgā, 2001.gada 4.jūlijā

Augsti godātie ebreju kopienas pārstāvji, rabīna kungs, pārdzīvotāji, dāmas un kungi, mīļie tautieši,

Mēs stāvam vietā, kur vēl pirms 60 gadiem tās dienas rītā vēl stāvēja nams, kas bija celts ar rūpību un ar mīlestību, lai ļaudis tur varētu sanākt uz kopīgām lūgšanām. Lai lūgtu un slavētu Dievu pēc savu senču ticības un parašām. Vakarā te jau bija cilvēku pīšļi un dievnama pelni - bija noticis holokausts, dzīvi cilvēki tika sadedzināti, un tas bija tikai ievads un ieskaņa daudziem desmitiem, tūkstošiem, miljoniem upurētu dzīvību, kas tika pārtrauktas pēkšņi, strauji un vardarbīgi.

Vecajā Derībā ļaudis nesa uguns upurus Tam Kungam, lai ar to parādītu savu pakļāvību viņa likumiem un izlūgtos viņa labvēlību. Šeit dūmos izkūpēja cilvēku miesas, tāpat kā vēlāk gāzes krāsnīs un krematorijās sadega cilvēku miesas, un tas bija upuris tikai cilvēka ļaunumam, aizspriedumam, neiecietībai, paštaisnībai un sātaniskai patvaļai, kas liek dažiem ļaudīm domāt, ka viņi ir pārāki par citiem, ka viņi ir pārcilvēki un citi par viņiem zemāki, ka viņiem ir tiesības noteikt, kam dzīvot, kam mirt šajā pasaulē, ka viņiem ir tiesības zemes virsū uzņemties Dieva Tā Kunga nolemto lomu.

Katrs, kas paceļ roku pret savu brāli, ir pacēlis roku pret visu cilvēci. Katrs, kas vēl šodien sludina neiecietību, vardarbību, ļaunumu, turpina grēkot pret Dievu un cilvēci. Šodien mēs esam pulcējušies, lai pieminētu bojā gājušās dvēseles. Lūgsim par viņiem mieru, lūgsim par mierinājumu tiem, kas ir pārdzīvojuši un daudz ko pārcietuši. Bet galvenokārt rūpēsimies un gādāsim ikkatru dienu no sava mūža ik visās savas dzīves gaitās, lai pasaulē mēs varētu kontrolēt patvaļu, ieturēt rāmjos vardarbību, atsacīties no aizspriedumiem un noraidīt to pastāvēšanu starp mums. Darīsim visu, lai tādi traģiski notikumi, par kuriem liecina šī lūgšanu nama - sinagogas - drupas, paliktu mums kā bieds un atgādinājums - cilvēkam ir ļaunums, kas iemājo viņa sirdī, un tas ir reliģijas, ģimenes darbs, tas ir audzināšanas un sabiedrības darbs cilvēku izaudzināt par cilvēku un nevis par briesmoni. Dzīvosim un strādāsim tā, lai mēs dzīvotu kā cilvēki, lai mūsu bērni izaugtu par cilvēkiem, gādāsim par to, lai necilvēcībai nebūtu vietas ne šeit, ne citur.