Valsts prezidentes runa 1941.gada 14.jūnija atcerei Pie Brīvības pieminekļa 2003. gada 14. jūnijā 

Augsti godātā Saeimas priekšsēdētājas kundze,
Augsti godātais Ministru prezidenta kungs,
Jūsu ekselences ministri,
Goda viesi,
Dārgie represētie un viņu piederīgie! 

14.jūnijs ir oficiāla Latvijas valsts sēru diena, kad pieminam pirmo no vairākām civiliedzīvotāju masu deportācijām no Latvijas teritorijas. Valstij ir svēts pienākums atcerēties šo dienu, kad iepriekšējā naktī bez brīdinājuma, izskaidrojuma, tiesas sprieduma kā noziedznieki tika saņemti ciet ap 15 tūkstošu civiliedzīvotāju – pieaugušie, bērni, sirmgalvji, veselie un slimie, sadzīti lopu vagonos un izsūtīti nezināmā tālienē uz Sibīriju un citām tālām vietām.

 Tas bija genocīds pret latviešu tautu jeb, pareizāk sakot, pret Latvijas tautu, jo izsūtīto vidū bija ne tikai latvieši, bet arī ebreji, poļi, vācieši un daudzi citi. Tā bija terora akcija ar vienu vienīgu mērķi – iedzīt visos pārliecību par toreizējā staļiniskā režīma varu un spējām pārkāpt visas likuma un cilvēcības robežas. Tā bija vara, kas sacīja, ka mūsu spēkā ir darīt vienalga ko ar vienalga jebkuru bez jebkā, kas mums varētu stāties pretim, un katrā ziņā jums, iedzīvotājiem, nevienam nav ne mazāko tiesību, nekādas izredzes sevi aizstāvēt vai paust savu viedokli. Tas bija totalitāras valsts savas varas nostiprināšanas instruments. Tie, kas tajā piedalījās, nodarīja smagu noziegumu. Tas ir noziegums bez noilguma, kas ir pelnījis taisnu tiesu. Tie nebija nekādi varoņi, tie nebija nekādi cīnītāji pret fašismu, jo Latvijā tajā laikā nekāda fašisma nebija, šeit bija neatkarīga, neitrāla valsts, kas pat nebija nekādās aliansēs iestājusies. Padomju savienībai gan tajā laikā bija jau nolīgums ar fašistisko Vāciju. 

Mums jāatceras šī diena tāpēc, lai atdotu godu tiem, kas tika izvesti, lai atcerētos tos, kas gāja bojā un godinātu tos, kas pārdzīvoja, viņu bērnus un bērnu bērnus, kas daudzus gadus pēc tam, kad bija atgriezušies Latvijā, dabūja pārciest savu līdzdzīvotāju vienaldzību vai pat noraidošo attieksmi, kas dažādu iemeslu dēļ bailes un vajāšanas piedzīvoja vēl daudzus gadus. Šodien valsts viņus godina, viņus piemin, un atdod viņiem to cilvēcisko cieņu, ko totalitāra valsts viņiem bija laupījusi. 

Šodien arī jāatceras tas, kas ir noticis, lai varētu par to stāstīt saviem bērniem un visai pasaulei. Ir jāsaprot, ka tādas lietas ir notikušas mūsu līdzgaitnieku mūža laikā, kas tās paši ar savām acīm ir pieredzējuši. Tās šķiet neiedomājamas, nepieļaujamas, nepiedodamas, bet ir tādas notikušas, un ir jāstāsta par to saviem pēcnācējiem un līdzcilvēkiem, visai pasaulei. Ir jāzina, kas ir noticis pagātnē, lai tagadni varētu veidot citādu, lai nākotni varētu nodrošināt cilvēka cienīgu, drošu un civilizētu. Lai Dievs mums visiem uz to palīdz!

Valsts prezidente  Vaira Vīķe–Freiberga Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā Saeimā:

Augsti godātā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Augsti godātais Ministru prezidenta kungs! Jūsu ekselences ministri! Goda viesi! Dārgie represētie un viņu piederīgie!

14.jūnijs ir oficiāla Latvijas valsts sēru diena, kad pieminam pirmo no vairākām civiliedzīvotāju masu deportācijām no Latvijas teritorijas. Valstij ir svēts pienākums atcerēties šo dienu, kad iepriekšējā naktī bez brīdinājuma, izskaidrojuma, tiesas sprieduma kā noziedznieki tika saņemti ciet ap 15 tūkstoši civiliedzīvotāju – pieaugušie, bērni, sirmgalvji, veselie un slimie —, sadzīti lopu vagonos un izsūtīti nezināmā tālienē uz Sibīriju un citām tālām vietām.

Tas bija genocīds pret latviešu tautu jeb, pareizāk sakot, pret Latvijas tautu, jo izsūtīto vidū bija ne tikai latvieši, bet arī ebreji, poļi, vācieši un daudzi citi. Tā bija terora akcija ar vienu vienīgu mērķi – iedzīt visos pārliecību par toreizējā staļiniskā režīma varu un spējām pārkāpt visas likuma un cilvēcības robežas. Tā bija vara, kas sacīja, ka viņu spēkā ir darīt vienalga ko ar vienalga jebkuru bez jebkā, kas mums varētu stāties pretim, un katrā ziņā jums, iedzīvotājiem, nevienam nav ne mazāko tiesību, nekādu izredžu sevi aizstāvēt vai paust savu viedokli. Tas bija totalitāras valsts varas nostiprināšanas instruments. Tie, kas tajā piedalījās, nodarīja smagu noziegumu. Tas ir noziegums bez noilguma, kas pelnījis taisnu tiesu. Tie nebija nekādi varoņi, tie nebija nekādi cīnītāji pret fašismu, jo Latvijā tajā laikā nekāda fašisma nebija, šeit bija neatkarīga, neitrāla valsts, kas pat nebija nekādās aliansēs iestājusies. Padomju Savienībai gan tajā laikā jau bija nolīgums ar fašistisko Vāciju.

Mums jāatceras šī diena tāpēc, lai atdotu godu tiem, kas tika izvesti, lai atcerētos tos, kas gāja bojā, un godinātu tos, kas pārdzīvoja, — viņu bērnus un bērnu bērnus, kas daudzus gadus pēc tam, kad bija atgriezušies Latvijā, dabūja pārciest savu līdzdzīvotāju vienaldzību vai pat noraidošo attieksmi, kas dažādu iemeslu dēļ bailes un vajāšanas piedzīvoja vēl daudzus gadus. Šodien valsts viņus godina, viņus piemin un atdod viņiem to cilvēcisko cieņu, ko totalitāra valsts viņiem bija laupījusi.

Šodien tas, kas noticis, ir jāatceras arī tāpēc, lai par to varētu stāstīt saviem bērniem un visai pasaulei. Ir jāsaprot, ka tādas lietas ir notikušas mūsu līdzgaitnieku mūža laikā, kas tās paši ar savām acīm ir pieredzējuši. Tās šķiet neiedomājamas, nepieļaujamas, nepiedodamas, bet ir notikušas, un ir jāstāsta par to saviem pēcnācējiem un līdzcilvēkiem, visai pasaulei. Ir jāzina, kas ir noticis pagātnē, lai tagadni varētu veidot citādu, lai nākotni varētu nodrošināt cilvēka cienīgu, drošu un civilizētu. Lai Dievs mums visiem uz to palīdz!

Uzruna LTV konferencē tiešraidē “Mēs neesam aizmirsuši” 2003.gada 13.jūnijā

Augsti godājamie klātesošie! Mīļie klausītāji! Dārgie Sibīrijas bērni!

Mēs esam pulcējušies, lai atcerētos. Lai atcerētos vēsturiskus notikumus vispirms jau šajā oficiālajā tautas sēru dienā, kādu atcerēsimies rīt, bet tā ir par piemiņu arī daudzām citām tikpat smagām, dramatiskām un sēras pelnījušām dienām, kas tai sekoja pēc kara beigām. Mēs atceramies nevainīgu, nenotiesātu, netaisnīgi apcietinātu un izvestu civiliedzīvotāju likteņus, ģimenes ar bērniem, ar veciem ļaudīm, jaunus un vecus, mātes grūtnieces stāvoklī, vecus un slimus, bez izšķirības. Kamdēļ tas viss notika? Tas notika ideoloģijas un varas vārdā. Tas notika ar īpaši izdomātu, apzinātu, ļaunu nolūku iebiedēt tautu Padomju Savienības okupētajā teritorijā, izdzīt no tās apziņas jebkādas domas par savām tiesībām, par savu taisnīgumu, iedzīt teroru visos, saprotot, ka cilvēks ir zaudējis jebkādu vērtību, ka indivīdam nav vairs absolūti nekādu tiesību un ka jebkurā brīdī jebkurš bez iemesla no normāla cilvēka, kas dzīvo normālu dzīvi, var pēkšņi kļūt nozīmēts par noziedznieku, par tautas ienaidnieku un tamdēļ līdz ar to vajāts un apspiests sliktāk par to, nekā citās zemēs apietas ar īsteniem notiesātajiem noziedzniekiem.

Mēs atceramies šos vēstures notikumus, kas vēstures grāmatās ir pelnījuši atzīmi, datumu, atcerēšanos, bet kas mums ir jāizprot to dziļākā kontekstā. Ir grūti saprast, ko īsti nozīmē datums, raugoties no tālienes un bez izpratnes. Mums ir svarīgi atcerēties, lai mēs to saprastu, lai mūsu pēcnācēji saprastu, ko tas nozīmē, bet ir ļoti svarīgi arī paust to pasaulei un atrast arvien jaunus veidus, kā to darīt, vai tas būtu caur filmām, caur zinātniskiem pētījumiem, vai caur personīgām liecībām un liecinājumiem.

Daudzviet pasaulē ir gudri, inteliģenti, izglītoti ļaudis, kas arī mūsdienās būs gatavi apgalvot, ka Staļins sava režīma laikā ar savām masu deportācijām bija izprotams, jo viņam, lūk, vajadzēja nostiprināt revolūciju un bija, lūk, tādi ļaudis jaunajās okupētajās teritorijās, kā Baltijas valstīs vai arī Ukrainā, divdesmitajos gados, kas varētu būt pretojušies viņa sistēmai. Tas tiek tā ļoti intelektuāli, ļoti abstrakti prezentēts kā arguments: viņam vajadzēja nostiprināt savu varu, viņam bija šī ideja par savu revolūciju, un ar pilnām tiesībām tātad viņš darīja, vienalga ko. Tikpat skumji ir konstatēt, ka šā briesmīgā diktatora Staļina nāves diena vēl nesen tika atzīmēta un ka tik ļoti daudzi agrākās Padomju Savienības iedzīvotāji uzskata, ka viņš ir bijis dižens vīrs Krievijas vēsturē, tamdēļ ka viņš esot paplašinājis Krievijas teritoriju, ka viņš esot apstiprinājis tās kā lielvalsts varenību.

Bet kas tad ir šāda varenība, ko tā ir vērta? Un ko tā nozīmē cilvēku dzīvēs? Man šķiet, ka ļoti daudziem nav saprotams, par kādu cenu nāk šāda varenība, ļoti daudzi negrib iedziļināties un saprast, kā vispār kaut kas tā var notikt – uzaust normāla — saulaina vai lietaina — vasaras diena, tāda pati diena kā visas citas, bērni paēd brokastis, čalo, smejas, ķīvējas, gaida, kad tētis vakarā nāks mājās, vecāki plāno savas tālākās gaitas, un dzīve pilnīgi normāli rit savu ritmu. Un te pēkšņi tajā naktī ļaudis tiek izrauti ar visām saknēm no savas dzīves, aizdzīti svešumā, pakļauti necilvēcīgiem apstākļiem, un no tā brīža viņu dzīves, ģimenes dzīves ir iznīcinātas. Daudzi iet bojā, daži paliek dzīvi. Visi ir traumēti, visiem tas ir atstājis dziļas dvēseles un daudziem arī fiziskas rētas. Tas ir prātam neaptverams, daudziem tas ir nesaprotams, tamdēļ mums vajadzīgas šīs liecības, mums ir nepieciešams atcerēties. Katrs, kam vēl personīgā atmiņā ir detaļas, katra detaļa ir svarīga – kā tas bija tajā pēdējā rītā, kad jūs bijāt vēl savās mājās, kā īsti tas bija transportēšanas laikā, kāda bija pirmā diena, ierodoties otrā galā, ko jūs pārdzīvojāt, ko piedzīvojāt.

To visu ir svarīgi atcerēties, ir svarīgi to apkopot, tikpat svarīgi ir izanalizēt, bet vairāk par visu svarīgi atcerēties un stāstīt gan savai tautai, saviem līdzcilvēkiem, gan pasaulei. Ir svarīgi atstāt šīs liecības nākotnei, lai citi saprastu, ka tā nedrīkst notikt, lai citi saprastu, ka tas nedrīkst atkārtoties. Tiem, kas to pārdzīvojuši, ir jāatrod arī pašiem savā dvēselē savs dvēseles miers, savs esības dziļākais apliecinājums tam, ka necilvēcīga rīcība, kas ar viņiem tika darīta, nav samazinājusi viņa kā cilvēka vērtību, ka cilvēces un Dieva priekšā viņi patur savu vērtību un varbūt viņu ciešanu dēļ tā ir vēl lielāka nekā mums daudziem citiem.

Es novēlu visiem tiem, kas ir šo notikumu pārdzīvotāji, atcerēties, ka viņu piedzīvotais nav bijis veltīgs tādā nozīmē, ka mēs pārējie to atcerēsimies un mēs pārējie līdz ar jums par to stāstīsim citiem. Lai Dievs jums dod sirdsmieru un samierināšanās sajūtu savās sirdīs!

Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā:

Dažus datumus mūsu tautas vēsturē mēs vienmēr atcerēsimies ar sāpēm. Smaguma un zaudējuma sajūtu par komunistiskā genocīda upuriem ir izjutis ikviens cilvēks, un nevar būt vienaldzīgie, kam neietrīsas sirds, šo Latvijas tautas traģēdiju pieminot.

Kad vara kļūst par monstru un izpleš savus plēsoņas spārnus, tad cilvēcībai un morālei tiek ierādīta pēdējā vieta uz zemes. Tomēr izrādās, cilvēki ir spējuši pārdzīvot arī to, jo labais ir stiprāks par ļauno.

Komunistiskais terors izmainīja cilvēku dzīves, daudziem atņēma ģimeni, mājas, Dzimteni, pašu dārgāko – dzīvību, bet tas nesalauza Latvijas tautas garu un neiedragāja mūsu pašapziņu.

Mēs bijām, mēs esam un mēs būsim! Un paši tālāk griezīsim savas tautas vēstures ratu!