Mūsu karš tikai sākās
Egīls Zirnis

Trīspadsmit gadu vecumā Egilam Upelniekam jau bija pašam sava šautene un vēlme karot par brīvu Latviju. Līdz kaujām netika, tomēr par matu no nāves kureliešu ziņnesis bijis vairākkārt

Dabūju arī pastāvēt zem šautenes. Ar pilnu uzkabi un šauteni miera stājā stunda jāstāv, un nedrīkst kustēties, vienalga, vai tev muša kož, saule spīd vai lietus līst, — savas kara gaitas atceroties, stāsta Egils Upelnieks. Šāda epizode nebūtu nekas īpašs, ja vien zem šautenes stāvēt nosodītajam tolaik, 1944.gada otrajā pusē, nebūtu tikai 13 gadu un bargais sodītājs nebūtu viņa tēvs, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Kristaps Krišs Upelnieks, Kureļa grupas štāba priekšnieks. Vēsturnieki uzskata, ka tieši viņš bijis kureliešu ideologs un faktiskais organizators. Lolojot cerības, ka vēlreiz var atkārtoties 1919.gada situācija un latviešiem arī Otrajā pasaules karā radīsies iespēja par savu valsti karot sava, nevis totalitāru lielvalstu karaspēka sastāvā, 1944.gada 28.jūlijā latviešu patrioti organizēja bruņotu spēku, izmantojot vācu okupācijas apstākļos iespējamo legālo ceļu — pie Rīgas 5.aizsargu pulka dibinot pašaizsardzības grupu ģenerāļa Kureļa vadībā. Egils Upelnieks līdz ar diviem citiem puikām bija kureliešu "mobilais telefons" — ziņnesis. Viņš piedzīvoja arī grupas sagraušanu tā paša gada 14.novembrī Stiklos.

Nebijām pa spalvai ne vāciešiem, ne krieviem, kureliešus raksturo viens no viņu pēdējiem mohikāņiem: "Šodien arī mūs, cik nu esam palikuši, neviens nemīl. Vecie leģionāri uzskata, ka mēs esam atsēdējušies aizmugurē, kamēr viņi karoja, sarkanarmiešiem mēs bijām īsti fašisti un bandīti, bet mūsu prezidente neliekas ne zinis ne par vieniem, ne otriem."

TURIETIES, LABI BŪS

Upelnieka juniora ceļš pie kureliešiem aizsākās ganu gaitās Zemgales pusē. Saimnieki, bēgdami no karadarbības, nonāca Skrīveros, kur dibinājās Kureļa grupa. "Vai tad mani kāds varēja noturēt?" atceras E.Upelnieks. Tēvs viņa un vēl divu pusaudžu Visvalža Mucenieka un Gunāra Ādamsona iesaistīšanos grupā akceptējis, acīmredzot domādams, ka puikas tik un tā kaut kādās nepatikšanās iepīsies. Egilam jau bija nācies skaidroties ar vācu drošības policiju — gestapo, kad viņš skrējis brīdināt saimnieku, kuru it kā gribējuši arestēt. "Mani noķēra, atveda atpakaļ un pusstundu tirpināja pistoles stobra galā. Tiem saimniekiem, izrādās, jau bija alibi, tikai es to nebiju zinājis. Pēc tam jau mans tēvs atmeta ar roku — lai tik nāk šurp, būs drošāk, nemaisīsies, kur nevajag."

Karš Upelniekam junioram nozīmēja vispirms piedzīvojumus — kurš puika baidās no kara, sevišķi, kamēr pats vēl nav dabūjis pa cepuri? "Vīru barā jūties liels un varens, tev ir pašam savs ierocis — ko vēl vairāk var gribēt?"

Vaicāts, vai viņa tēvs patiesi bija kureliešu idejiskais vadītājs, Egils Upelnieks tam īsti nepiekrīt: "Praktiskais darītājs — jā, bet ģenerālis Kurelis bija domātājs, viņš nebūt nebija vecs un senils. Man tagad ir 75 gadi, un vai tad es esmu senils? Kurelis tolaik bija jaunāks." Taču E.Upelnieks apstiprina, ka tēvs tiešām daudz darījis pretestības kustībā, kuru sācis organizēt jau 1940.gadā, kad viņu, Valsts kontroles revidentu, okupācijas vara atbrīvoja no darba. Viņš neizņēma padomju pasi, acīmredzot tāpēc arī čeka viņu pazaudēja no redzesloka, un aizgāja pagrīdē — aizbrauca uz Skrīveriem par puisi pie saimnieka, veca karabiedra, un tur nodibināja partizānu vienību. "Kad ienāca vācieši, no sākuma jau mēs visi domājām, ka tie ir atbrīvotāji. Bet pēc tam redzējām, ka tas rutks nav saldāks par mārrutku. Tad tēvs atkal sāka organizēt pagrīdes pretestības kustību. Strādājot Valsts kontrolē, viņam bija ļoti daudz braucienu pa visu Latviju, un visur viņš prata atrast domubiedrus," stāsta E.Upelnieks.

Līdz Kureļa grupas dibināšanai latviešu pretestības kustība bija bez vienota centra, tāpēc cilvēki bieži iekrita, jo nebija konspirācijas. Kad 1943.gadā Konstantīna Čakstes vadībā centrs, Latvijas Centrālā padome, tika nodibināta, K.Upelnieks tur kļuva par vienu no līderiem. "Tā kā bija uzņemti sakari ar Rietumu demokrātijām, konkrēti ar Zviedriju un Angliju, doma bija tāda, ka demokrātijas, kuras ir parakstījušas Atlantijas hartu, neatstās mūs nelaimē un ka krievs tiks padzīts vismaz aiz Latvijas robežām," tālaika noskaņas un pieņēmumus skaidro E.Upelnieks.

Taču, ja gribi, lai citi tev palīdz, arī pašam sev jāpalīdz. Tāpēc, izmantojot nacistu okupācijas varas iestāžu 1943.gadā doto atļauju atjaunot aizsargu organizāciju, pie Rīgas 5.aizsargu pulka tika nodibināta pašaizsardzības grupa, kam oficiāls mērķis bija atstāt padomju aizmugurē partizānu vienības un komandierus (tas arī tika darīts) un beigās pašiem palikt frontes aizmugurē, kad vāciešus sakaus.

"Otrs mērķis — ja būtu kāda palīdzība no Rietumiem, mēs būtu Latvijas bruņoto spēku kodols. To, protams, vāciešiem neteica." Bet vai savā starpā tas tika runāts? "Ļoti šaurā lokā," saka E.Upelnieks. "Redzat, es pie štāba maisījos, tāpēc dzirdēju daudz ko tādu, ko citi nedzirdēja. Ausis jau puikam ir vaļā."

Kureliešu sastāvā bija arī daudz dezertieru, tomēr noskaņojums līdz pat pēdējai dienai bijis ļoti kareivīgs, stāsta E.Upelnieks: "Redzat, mēs jau neuzskatījām, ka karš iet uz beigām. Mūsu karš tikai sākās." Kureliešiem bijis skaidrs, vienalga, vai vācietis tiks sakauts vai netiks, viņi karos. "Un kurš tad tolaik varēja domāt, ka Rietumi atdos Staļinam pusi Eiropas? Mūsu sūtņi Anglijā un Zviedrijā visu laiku deva mums cerības: puiši, turieties, labi būs. Vēl pēc kara tauta daudzus gadus gaidīja, ka atnāks angļi un amerikāņi un krievus padzīs. Puiši mežos tik turējās un krita..."

Iesākumā kureliešu zīmotnes bija līdzīgas aizsargu zīmotnēm — Latvijas armijas zīmotne, sarkana ar baltu strīpu un virsū ozollapa. "Bet tās ozollapas ļoti ātri pazuda, un vīriem palika tikai Latvijas armijas zīmotnes," atceras E.Upelnieks. "Kad Strazdē pieņēmām Latvijas armijas karavīra zvērestu pēc Latvijas armijas formulas, vīri jau sāka celt seksti — kas mēs par aizsargiem, mēs esam riktīgi karavīri! Uzskatījām, ka labāka karavīra par latvieti nevar būt!"

Karavīra formas ziņnesim Upelniekam, tāpat kā citiem kureliešiem, nebija, tikai Latvijas armijas cepure ar saulīti pie skolnieka formas frenča. Toties bija pašam sava šautene, franču karabīne. Tēvam ar dēlu nodarboties neatlika laika — štāba priekšniekam darba pietiek arī bez puikām. Tikai tad, ja sataisījuši pārāk lielu troksni, dabūjuši no viņa riktīgas braņas, ieskaitot stāvēšanu zem šautenes. Tomēr par tēvu E.Upelnieks saka — dod, Dievs, lai katram būtu tāds, kāds bija viņam! "Māte nomira, kad man bija trīs mēneši, bet viņš otrreiz neapprecējās. Vienīgais, ko viņš necieta, bija melošana. Mums ar māsu viņš uzticējās arī tad, kad nodarbojās ar pretestības kustību. Zinājām, ka par to, kas notiek mājās, nevienam nav jāstāsta."

ĀTRAS BEIGAS

Kureliešu grupas sagrāve E.Upelniekam nav pārsteigums, negaidīts bijis tikai šīs sagrāves pēkšņums. "Kuram tad patīk, ja frontes aizmugurē veidojas bruņots spēks, kurš nav lojāls? Hitleram taču angļi un amerikāņi bija ienaidnieki, bet te kaut kādi štrunta latvieši ar viņiem uztur sakarus!" Tomēr iznākums bija dramatiskāks, nekā kurelieši gaidīja. Šķitis, ka ļaunākajā gadījumā viņus pārsūtīs pāri frontei: ja te maisāties pa kājām, tad ejiet pie krieviem un sitiet krievus.

Taču karot neiznāca. 1944.gada 2.novembra apspriedē ar kureliešu vadību, kurā piedalījās augstākais SS un policijas vadītājs Ostlandē un Ziemeļkrievijā obergrupenfīrers Frīdrihs Jekelns un vēl pāris vācu pārstāvju, tika runāts par dezertieru izdošanu. Kureļa grupā bija dezertieri galvenokārt no leģiona 15.divīzijas, kuru sūtīja uz Vāciju. Tajā apspriedē pateikta vēl viena lieta: Hitlers esot pieņēmis lēmumu atzīt neatkarīgu Latvijas valsti, lai Kurelis šo ziņu izsludinot. Kurelis atbildējis — labprāt, tikai dodiet šo ziņu rakstiski, tad uzreiz pulcēsim vīrus zem latviešu karogiem. Nē, to tagad vēl rakstiski nevarot dot, tas tikšot iztēlots kā Vācijas vājums.

"Kureļa un mana tēva prasība vāciešiem bija šādi pamatota: mums nav mērķa, par ko cīnīties, mēs zinām tikai, pret ko. Ja mums būtu pozitīvs mērķis, tad mēs varētu vēl kādus 50 tūkstošus vīru pacelt gaisā tiem trijiem tūkstošiem klāt," stāsta E.Upelnieks.

Sarunu vadītāji no vācu puses solījuši to ziņot Berlīnei, lai gaidot atbildi. Tā arī atnāca — ar ložmetējiem. Vācieši nolēma, ka tāds bruņots spēks viņu aizmugurē var kļūt bīstams. Šāds iznākums nebija gaidīts, saka E.Upelnieks. "No tām sarunām tas neizrietēja. Vācu virsnieki gan braukāja pie mums, fotografēja, bet tik ātras beigas negaidījām."

Kureļa grupai pieteikušies dezertieri galvenokārt tika sūtīti uz Rubeņa bataljonu, kas bija izvietots tālāk mežos pie Ugāles. Toties pats Kureļa štābs Stiklos bija puslegālā stāvoklī, tāpēc tur nekādu apsardzību nevarēja organizēt. "Ja uztaisīja nelielu prettanku aizsprostu, uzreiz tika pārmests, kam tas tiek taisīts: "Te ir tikai vācu tanki. Vai tad jūs ar vāciešiem taisāties karot?" Tāpēc jau mūs varēja negaidīti pārsteigt," E.Upelnieks atzīst, ka Kureļa grupas sagrāve bija nostrādāta tiešām labi. "Ceļš, kas veda uz Stikliem, visu rudeni bija tik drausmīgā stāvoklī, ka neviena automašīna pa to nevarēja pabraukt. 14.novembrī bija pirmais īstais kailsals, pa to arī vācieši pie mums iespruka iekšā.

Iepriekš bija palaistas baumas, ka mūs ņemšot vācu armijas apgādē, vedīšot jaunus ieročus. Laikam tāpēc arī sargs nenoreaģēja, kad parādījās vācu mašīnas ar piekabinātu prettanku lielgabalu. Sargu nocēla, tūlīt sadauzīja telefona centrāli, un puiši, kas ap astoņiem rītā vēl bija kazarmās, pie ieročiem nemaz netika klāt. Štābā ieradās vairāki virsnieki, sarunas sākās kā parasti par dažādiem jautājumiem. Mani, protams, izsūtīja no štāba laukā. Stāvēju netālu no lievenēm, skatos: lido štorhs — lidmašīna. Nomet paketi. No štāba izskrien virsnieks, paķer paketi, ieskrien iekšā, un tad pēkšņi tiek paziņots: "Rokas augšā, jūs esat apcietināti!""

20.novembrī astoņus kureliešu virsniekus, ieskaitot Kristapu Upelnieku, Liepājā nošāva. Rubenis sava bataljona vīrus bija izvietojis mežā bunkuros un padoties atteicās. Rubenis pats krita pirmajā kaujā, pārējie pakāpeniski atkāpās mežos uz Abavas pusi. Pēdējās viņu lielās kaujas bija pie Zlēkām. Decembra beigās, kad beidzās patronas, pēdējie kurelieši izklīda.

PAR MATU NO NĀVES

Kureļa grupas sagrāves laikā puikas palika brīvībā. Ģenerāli Kureli neapcietināja kopā ar pārējiem, bet aizsūtīja mājas arestā. Divus puikas viņš, acīmredzot pēc tēvu lūguma, paņēma pie sevis Valdemārpils Amuļos. "Bet mēs jau nebijām godīgi puisīši — nākamajā dienā jau gājām skatīties, kas Stiklos noticis. Tur mums bija diezgan bagātas noliktavas vecā stikla fabrikā. Pie durvīm nu stāvēja vācietis, bet mēs jau zinājām, pa kurieni var tikt klāt noliktavai no otras puses. Mugursomas līdzi, un tīrījām noliktavu no otras puses. Visvairāk ņēmām tādu deficītu kā bārdas ziepes. Tolaik jau ziepes vispār nevarēja dabūt, un bārdas ziepes bija zelta vērtībā. Tās bija tāds brūns tīru ziepju stienītis, kamēr pārējās, ko vācu laikā varēja dabūt, bija ziepes kopā ar māliem, kuras knapi putoja. Ņēmām tās, vēl cukuru, kādu desas līkumu, un prom."

Kamēr staigājuši pa Stikliem, Kurelis aizvests prom, un puikas palikuši vieni paši brīvā vaļā. Kādā trešajā vai ceturtajā dienā uzrāvušies uz bijušā kureliešu šofera, kurš brauca uz Stikliem. "Brīnījāmies, kā viņš ticis uz brīvām kājām, viņš teica, ka izdevies izlocīties. Mēs viņam izstāstījām, ko darām. Tajā dienā noliktavā iekšā netikām, jo tur vācieši paši strādāja — tāpēc arī palikām dzīvi, jo, ja tad būtu noķerti, būtu nošauti. Otrā dienā trīs vīri atnāca man pakaļ. Droši vien šoferis bija mūs nodevis."

No gestapo E.Upelnieks tika vaļā ar tēva bijušā kolēģa, Dankera valdības pilnvarotā Jāņa Niedras palīdzību. Padomju vara bijušo kurelieti lika mierā, jo viņam bija alibi: tēvu nošāvuši vācieši. "Par ko nošāva, to jau es biogrāfijā nerakstīju. Man liekas, par kureliešiem ļoti maz zināja un runāja. Tikai tad, kad Vilis Lācis Vētrā uzrakstīja, ka bijuši tādi kurelieši, un pieminēja Upelnieku, man pirmoreiz bija nepatikšanas." Otras nepatikšanas E.Upelniekam sarūpējis Arvīds Grigulis ar romānu Kad lietus un vēji sitas logā, kurā arī pieminēti kurelieši. Tad Egils atlaists no darba: cilvēkam, kurš noslēpis tādus biogrāfijas faktus, nevarot uzticēt atpalikuša sovhoza grāmatvedību.

Vaicāts, cik tālredzīga bija kureliešu rīcība, raugoties šodienas acīm, E.Upelnieks iesmejas — ar to informāciju, kāda mums ir šodien, mēs gan Žukovu, gan Keitelu varētu pamācīt karot!

Diena, 11.11.2006