Uldim Ģērmanim – 90 (4.10.1915.–19.12.1997.). Ulda Ģērmaņa mūža lielais devums ir cīņa par latviešu tautas tiesībām un Latvijas neatkarības domas uzturēšanu trimdas apstākļos.

Pēc Otrā pasaules kara un Latvijas otrreizējās krievu okupācijas Zviedrijā nonācis, Ģērmanis saprata kādu šķietami vienkāršu, bet daudziem tolaik tik grūti saprotamu patiesību – latviešu trimdas vissvarīgākais uzdevums ir būt par apspiestās un krievu genocīdam pakļautās latviešu tautas balsi brīvajā pasaulē.

Šo atziņu praksē īstenot nebija viegli. Tas nozīmēja atteikties no vēlmju domāšanas, no naivām cerībām uz tūlītēju konfliktu starp Austrumu krievisko anticivilizāciju un Rietumu brīvo pasauli un drīzu atgriešanos mājās (ilūzijām par ātru atgriešanos dzimtenē, ko nokārtos labie onkuļi no Rietumiem, toreiz ļāvās daudzi trimdas latvieši). Arī vairākas citas smagas domas bija jāizdomā līdz galam – arī apziņa, ka trimdā varbūt būs jānodzīvo viss mūžs. To varēja tikai vīrišķīgs un drosmīgs cilvēks. Reti kāds latviešu trimdā rietumvalstīs spēj līdzināties Uldim Ģērmanim paveiktā nacionālpolitiskā darba nozīmībā. Ar šo apgalvojumu nav domāts noniecināt citus latviešu trimdiniekus – nacionālpolitiskā darba darītājus vai pamazināt viņu nopelnus. Taču Ulda Ģērmaņa asais un loģiskais prāts, īsteni dziļās un plašās latviešu tautas vēstures un kultūras zināšanas, stingrā un nelokāmā stāja latviešu lietās bija pāri visam. Viņš bija latviešu trimdas nacionālpolitiskās domas spilgtākais paudējs. Pret to tad neko nevarēja iesākt ne dažādie krievu ārējās izspiedzes frontes darbinieki, kas Uldim Ģērmanim pievērsa izcilu uzmanību visus trimdas gadus, ne atsevišķi trimdas vientiesīgi sabiedriskie darbinieki, kuri labā ticībā sadarbojās ar VDK virsniekiem un viņu sūtņiem un kurus tracināja Ulda Ģērmaņa aprādījumi.

Zviedrijas valsts darbā

Zviedrijas trimdā Ģērmanis ilgus gadus bija skolotājs zviedru vidusskolās. Tur viņa spēcīgā personība un izcilās, plašās zināšanas nebūs palikušas bez iespaida uz skolēniem. Ģērmaņa bērēs es bija nosēdināts blakus Solnas valsts ģimnāzijas direktoram, un daudzi bēru mielasta dalībnieki bija Ģērmaņa skolēni. Direktors apliecināja, ka Ģērmanim katra mācību stunda bija vesela teātra izrāde, kurā skatītāji – skolēni ar aizrautu elpu klausījās no zvana līdz zvanam.

Tomēr zviedru karaļa svārkus spodrinot, Ģērmanis iekārtojās vienmēr tā, lai liela daļa viņa talanta un darba dotu kādu labumu arī latviešu tautai un lai vājinātu "ļaunuma impēriju". Ģērmanis veido pats savu arhīvu pētniecības darbam par Padomju Savienību, vienīgais trimdā lasa gandrīz visus okupētās Latvijas preses izdevumus, ieskaitot čekas izdoto laikrakstu "Dzimtenes Balss" un tās dažādos nelegālos pielikumus, kā arī LKP CK izdevumu "Padomju Latvijas Komunists". Ilgās studijas un plašās zināšanas rada lielu respektu arī zviedru sabiedrībā, un Ģērmanis ilgus gadus daudz publicējas vairākos zviedru laikrakstos, un lielākajā no tiem "Dagens Nyheter" viņš kādu laiku ir līdzstrādnieks. Ģērmanis ar laiku iegūst respektu kā ievērojams sovjetologs, kurš savās prognozēs nekad neviļas. Prognožu pareizība neradās kādas mistiskas īpašības dēļ; tās bija izsvērtas faktu studijas, un viņa asais, racionālais prāts deva iespēju būt pārliecinātam un drošam par saviem darbiem un izteikumiem. Par to, ar kādu respektu pret Ģērmani izturas Zviedrijā, pārliecinājos 1997. gada decembrī, viesojoties pie Ulda Karolinskas slimnīcā. Atbildīgi pretizlūkošanas un ārlietu ierēdņi 2. un 3. decembrī ilgi runāja ar Ģērmani, lai uzklausītu ieteikumus, kā Zviedrijas valdībai reaģēt uz Krievijas prezidenta Jeļcina vēlmēm.

VDK pret Uldi Ģērmani

Ir gluži dabiski, ka tik gudram un bīstamam vīram VDK segorganizācija – Kultūras sakaru komiteja ar tautiešiem ārzemēs – pievērsa īpašu uzmanību. Tā pielika lielas pūles Ģērmaņa novirzīšanā no iesāktā ceļa. Vesela plejāde čekistu viesojās pie viņa Solnas dzīvoklī, cerot novirzīt Uldi Ģērmani no nacionālpolitiskā darba un iegūt derīgu informāciju. Vienam no viņiem, Ivaram Ķezberam, muļķīgi palaižot mēli, negribot iznāk palielināt Ģērmaņa politiskā darba nozīmību. Par Uldi ieinteresējas zviedru pretizlūkošanas dienests. Vēl pēc laika krīt galvas vairākiem krievu un latviešu ārējās izspiedzes čekistiem Stokholmā. Vēlākos gados Ģērmanis kļūst par lektoru un konsultantu gan zviedru pretizlūkošanas dienestā, gan Militārajā akadēmijā. (Ģērmaņa bērēs 1998. gada 22. janvārī vairāki cilvēki pārstāvēja gan vienu, gan otru iestādi, un pretizlūkošanas dienesta bijušais priekšnieks Tore Foršbergs teica lielisku piemiņas runu.) Ģērmaņa nozīme šajās pretčekistiskajās aktivitātēs un sabiedriskās domas veidošanā ar saviem rakstiem, grāmatām un referātiem bija tik liela, ka okupētās Rīgas vadošie orgāni (tūlīt pēc grāmatas "Tā lieta pati nekritīs" iznākšanas) 1971. gada rudenī nosūtīja speciālā komandējumā uz Stokholmu VDK virsnieku Imantu Lešinski, kas nodod LPSR VDK izlūkošanas daļas priekšnieka Romanovska brīdinājumu par "iespējamām nepatīkamām prettautiskās darbības sekām", jo Rīgā Ģērmaņa darbība un publicētās grāmatas tiekot vērtētas kā "ideoloģiskās diversijas plāns pret PSRS un Latvijas socrepubliku". Taču pēc šīs vizītes ideoloģiskā diversija tikai pastiprinājās, un drīz arī Imants Lešinskis tai pievienojās, pārbēgdams uz ASV. Šai pārbēgšanā un vēlākajā Lešinska pretkrieviskajā darbībā liela ietekme bija Ģērmanim. Viņa rokās arī nonāca Lešinska ārkārtīgi plašā informācija par VDK graušanas darbu pret latviešu trimdu Rietumos.

Jāpiebilst, ka vairāki Ģērmaņa aprūpētāji un franču konjaka nesēji ir ņēmuši nelaikā galu (Ivars Ķezbers, Alberts Liepa ar segvārdu Gaišumiņš, Nikolajs Neilands, saukts par tēvoci Koļu, Žanis Zakenfelds jeb Žanis Žanovičs) un Dr. Ulafam Jāņsonam ir bijusi iespēja izteikt savas lielās dvēseles sāpes izjustos nekrologos.

Kopā ar Ulda tuvākajiem draugiem un līdzstrādniekiem Stokholmā Liju Švābi, Agni Balodi, Vilni Zaļkalnu, Jāni Zalcmani, Brūno Kalniņu tādējādi izdevās atsist visus VDK veidojuma – Kultūras sakaru komitejas – un padomju vēstniecības izlūkdienesta darbinieku mēģinājumus apklusināt trimdu un padarīt to par paklausīgu ieroci krievu šovinistu izplānoto pasākumu veikšanai. Jau tolaik padomju darbinieki Stokholmu dēvēja par "pretpadomju diversijas centru" – apzīmējums, kas dara godu "diversiju" īstenotājiem.

"Latkrievu" neieredzētais Ģērmanis

Taču Latvijas neatkarībai atjaunojoties, Ģērmaņa nopelni un izcilās zināšanas nebija vajadzīgas nevienai valdībai. Politiskajā cīņā Ģērmaņa bīstamība orientāļu un mankurtizēto latviešu aprindās tika pienācīgi novērtēta, un Ģērmani mēģināja izsaldēt no Latvijas sabiedriskās domas veidošanas iespējām. Var teikt, ka tas principā izdevās. Izņēmumi (pa kādam rakstam, kādai intervijai vai īsai TV filmai neizdevīgā laikā, kad TV tikai retais skatās, kāda radio intervija) te neko negroza. Par šo izsaldēšanu Ģērmanis man ar humoru rakstīja (7.10.1993.): "Zinu jau, cik nīstams es joprojām esmu ne vien žipčikiem un stukačiem, bet vispār plašām mankurtizētām aprindām. ... Par U. Ģ. jau nevajagot runāt. Tā būšot vislabāk. Savā ziņā tas mani uzjautrina. Savā laikā jau turpat vai visu latviešu literatūru un historiogrāfiju "nodeva aizmirstībai". Sekas jau nu tiešām ir baigas (Filol. un filoz. fak. studenti domā, ka nacionālisms ir kretīnisms u. tml.). Taču galu galā tās ir veltīgas pūles. Ar laiku viss tomēr tiek salikts savā vietā. Un mēsli nonāk mēslainē. Žēl tikai, ka muļķi un apmautie negrib mācīties, kad iespējas tomēr ir. Dīvainā kārtā zviedri (kas apkaro čomiņus) vairāk klausās uz maniem "atzinumiem un piebildēm" nekā mani mīļie tautieši. Bet tā jau tam laikam jābūt."

Ir dīvaini konstatēt, ka tik izciliem trimdas intelektuāļiem kā Rolfam Ekmanim, Andrim Trapānam, Uldim Ģērmanim vieta Latvijas informācijas laukā neatradās, bet Latvijā saradās, tika godināti un cits īsāku, cits garāku laiku amatos celti vesels bars Rietumu latviešu, kuri pirms tam savās mītnes zemēs ne ar ko sevi nebija varējuši pierādīt, bet kuru darbība Latvijā ir bijusi tautai klaji kaitīga un diemžēl ne bez negatīviem rezultātiem. Lai gan okupantu galvenais stratēģiskais mērķis – apklusināt latviešu trimdu vai pat padarīt to par ieroci PSRS mērķu sasniegšanai – neīstenojās tieši Ģērmaņa un viņa līdzgaitnieku darbības dēļ, tomēr plašie un neatlaidīgie čekas pasākumi atmaksājās, jo pieradināja trimdas vadības runas vīrus, kā arī citus "labgribas tautiešus" pie "kultsakariem" un sadarbības (kaut vienpusēji izdevīgas) ar latviešiem kaitīgiem spēkiem.

Sevišķi nepatīkami mūsu "latkrieviem" (Ģērmaņa apzīmējums darbos krieviskiem latviešiem) būtu bijuši Ģērmaņa aprādījumi par krievu virsnieku atstāšanu Latvijā un vieglu pilsonības piešķiršanu nelikumīgi ieplūdinātajiem krieviem, kas tagad novedis jau pie 100 000 lielas nelojālas piketās kolonnas Latvijā.

Par to dažās man adresētās vēstulēs (26.3.1994. un 12.7.1997.) Ģērmanis izsakās: "Ir riebīgi lasīt 15. martā parafēto līgumu. Tādai okupantu armijas virsnieku nometināšanai atbrīvotā valstī nav precedenta starptautiskās attiecībās. Tas tad nu būtu jauns pasaules rekords šajā jomā. Tagad būtu jāplāno, kā padarīt krievu piektajai kolonnai dzīvi Latvijā pēc iespējas neērtu. Bet tas prasa mainīt mūsu tautiešu deformēto mentalitāti, atgūt latvisku pašapziņu un iznīdēt baiļu sindromu. Tātad lieli un grūti uzdevumi, bet tomēr pēc tā jācenšas."

Taču šo cenšanos, cik varēja, bremzēja daudzu nokrāsu ļaudis. Kamēr Ģērmanim izteikšanās Latvijā bija liegta, tikmēr tie paši vecie diskreditētie Stokholmas "čomiņi" – Nikolajs Neilands un Ivars Ķezbers – pārplūdināja ēteru un presi ar saviem prokrieviskajiem dezinformācijas rakstiem un izteikām (turklāt Neilands televīzijā tautai regulāri skaidroja ārpolitiku)!

Par Latvijas starptautisko situāciju 90. gados Ģērmanis daudz rakstījis ārzemju presē un vēstulēs saviem draugiem Latvijā. Te dažas viņa atziņas no vēstulēm D. Liepiņam: "Kopš 1991. gada esmu aprādījis, ka Maskava nevar atļauties atklātu militāru agresiju pret Baltijas valstīm. Tāda agresija izraisītu plašu un dziļu starptautisku konfliktu ar nepārredzamām sekām, neatkarīgi no tā, ka Baltijai nav konkrētu drošības garantiju no rietumvalstīm. Maskava to ļoti labi apzinās un tāpēc dara iespējamo, lai grautu šīs valstis no iekšienes ar savas piektās kolonnas un pašmāju mankurtu/latkrievu rokām. Maskava plaši izmanto okupācijas laikā iepotēto baiļu sindromu. Tādējādi ir radies agrāk nebijis tips – "homo trepidus" (bailīgs, drebelīgs latvietis). Bet bailes paralizē jebkādu konstruktīvu rīcību gan politiskā, gan saimnieciskā un izglītības/kultūras jomā. Šai bailībai nav objektīva pamata aktuālajā situācijā, bet krievi to nepārtraukti uzkurina gan ar ikdienišķu mutvārdu muldēšanu, gan ar visādiem rakstiem, intervijām un deklarācijām presē. Krievu vadība allaž ir bijusi pasaules čempions blefošanā, dezinformācijā un visādā muldēšanā. To vajag izskaidrot un izklāstīt mūsu iebaidītajiem tautiešiem.

Spēkā joprojām ir senais latviešu dumpinieku aicinājums: "Ārā no rūpēm un no vergu darbiem!""

LR Ārlietu ministrija, kuru tās sākuma posmā vadīja Maskavai bezgala uzticīgs vīrs, protams, nemaz nedomāja ņemt vērā šādus vai līdzīgus Ģērmaņa aprādījumus, kas tika publicēti ārzemju latviešu laikrakstos, kā arī regulāri bija dzirdami "Brīvajā Eiropā". Taču tiem nebija lemts parādīties arī Latvijas presē. Ir gaužām traģiski zināt, ka latviešu sabiedrībai bija liegts iepazīties ar šā lielā vīra domām mūsu valsts veidošanas laikā.