Bijušo čekistu grib laist pie valsts noslēpumiem
RITUMS ROZENBERGS

   Bijušajam VDK virsniekam, tagad Iekšlietu ministrijas konsultantam korupcijas un kontrabandas apkarošanas jautājumos Andrim Strautmanim iekšlietu ministrs Mareks Segliņš gādā atļauju piekļūšanai valsts noslēpumus saturošai informācijai.

   Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga uzskata, ka jānošķir jautājums par čekistu piekļūšanu pie valsts noslēpumiem no viņu izmantošanas konsultantu un ekspertu statusā.
   IeM preses sekretārs Normunds Beļskis Neatkarīgajai apstiprināja, ka A. Strautmanis pieņemts darbā uz trim mēnešiem par ministrijas konsultantu. Līgumā noteikto samaksu par darbu N. Beļskis nevarēja nosaukt. Ar A. Strautmani esot parakstīts «atsevišķs līgums». Viņa pirmais uzdevums - palīdzēt Kontrabandas apkarošanas centram (KAC) sakārtot krimināli procesuālās darbības, arī pierādījumu vākšanas mehānismu. «KAC šajā jomā ir acīm redzami maz pieredzes,» sacīja preses sekretārs.
   Nākamnedēļ M. Segliņš vērsīšoties pie Satversmes aizsardzības biroja (SAB) direktora ar lūgumu A. Strautmanim izsniegt atļauju piekļūšanai valsts noslēpumus saturošai informācijai. N. Beļskis pieļāva, ka ministrs par šo nodomu jau ir telefoniski informējis SAB. Vaicāts, vai ministrs, pieņemot šādu lēmumu, nav ņēmis vērā A. Strautmaņa pagātni, N. Beļskis sacīja - šeit nav saskatāmas pretrunas, jo A. Strautmanis savulaik zvērējis kalpot Latvijas valstij, turklāt viņš devis nozīmīgu ieguldījumu vairākās operācijās, piemēram, nelegālās migrācijas tranzītkoridora caur Latviju slēgšanā. Turklāt, pēc N. Beļska teiktā, A. Strautmanim «ir plaši operatīvie sakari».

Tumšā pagātne
   Policijas pulkvedis Andris Strautmanis, bijušais Drošības policijas 1. galvenās pārvaldes priekšnieka vietnieks, no 1985. līdz 1990. gadam vadīja LPSR VDK izmeklēšanas daļu, no 1990. līdz 1991. gadam bija LPSR VDK organizētās noziedzības apkarošanas daļas 1. nodaļas priekšnieks.
   Pagājušā gada vasarā Neatkarīgajai izdevās sazināties ar bijušajiem politieslodzītajiem, no kuriem dažus tolaik pratinājis A. Strautmanis.
   1983. gadā čeka Padomju Latvijā aizsāka masveida cilvēktiesību aizstāvju arestus. Kamerās nonāca Jānis Rožkalns, Jānis Vēveris, Gunārs Astra, Gunārs Freimanis, Alfrēds Lēvalds, Ints Cālītis, Lidija Doroņina-Lasmane u.c. Tolaik viens no pratinātājiem čekas izmeklētāja statusā bija Andris Strautmanis. Pēc pratināšanas Jānis Rožkalns čekas ieslodzījumā Krievijā pie Permas pavadīja trīs gadus, Jānis Vēveris - divus gadus, bet Alfrēds Lēvalds pratināšanas laikā mira. To gan čeka tolaik rūpīgi centās slēpt. Abi bijušie politieslodzītie A. Strautmani raksturoja kā nežēlīgāku par citiem čekas izmeklētājiem - asu, centīgu un ātri reaģējošu. «Ar citiem čekistiem noritēja visai maigas sarunas, ar Strautmani ne,» stāstīja J. Vēveris. J. Rožkalns pirms kāda laika savu VDK izmeklētāju esot saticis Rīgā, netālu no Drošības policijas ēkas.
   Bijušais čekists esot J. Rožkalnam atvainojies par pagātni ar vārdiem: «Jāni, piedodiet, lūdzu, par visu!» Notikusi stundu ilga saruna. «Pēc šīs sarunas satikos ar divām augsti stāvošām Latvijas valsts amatpersonām, kuras mani informēja par to, ka J. Strautmanis vāc kompromatus pret progresīvām un godīgām Latvijas valsts amatpersonām. Tāpat uzzināju, ka no DP Krievijas vēstniecībai tiekot piegādātas ziņas. Viņi man apgalvoja - Strautmanis darbojoties pret Latvijas valdību, un tajā pašā laikā no drošības dienesta netiek saņemta nekāda vērā ņemama informācija. Sapratu, ka Strautmanis ar mani vienkārši ir nospēlējis teātri,» teica J. Rožkalns. «Morāles kritērijus Latvijā nav paudusi ne inteliģence, ne baznīca, ne valdība. Visur jukas un nekonsekvence. Tas ir galvenais iemesls, kāpēc čekistiem nav iespējas pārvērtēt savu rīcību,» secināja cilvēktiesību aizstāvis.

Atļauju nedrīkstot dot
   «SAB būtu traks, ja dotu A. Strautmanim atļauju piekļūt valsts noslēpumiem,» teica bijušais 6. Saeimas Nacionālās drošības komisijas sekretārs, bijušais valsts drošības iestāžu izvērtēšanas darba grupas vadītājs Paulis Kļaviņš.
   «SAB būtu jāzina šā cilvēka pagātne. Ja SAB dotu šo atļauju, tad pats SAB būtu zem jautājuma zīmes,» uzsvēra P. Kļaviņš.
   V.Vīķe-Freiberga ar preses sekretāres starpniecību Neatkarīgai sacīja - «ar atļaujas izniegšanu pieejai slepenai informācijai jāapietas rūpīgi, tajā pašā laikā jāņem vērā, ka cilvēki ar lielu profesionālo pieredzi var sniegt nenovērtējamu ieguldījumu šodienas Latvijas attīstībā». Viņa uzsvēra - jautājums par atļaujas piešķiršanu piekļūšanai slepeniem dokumentiem ir jānodala no bijušo profesionāļu piesaistīšanas problēmu risināšanā konsultantu vai ekspertu statusā. «Šis jautājums nav vienkāršs, jo jāņem vērā šo cilvēku lojalitāte, raksturs un pārliecība,» teica Valsts prezidente.

Viss SAB rokās
   Pieejamību valsts noslēpumiem regulē likums Par valsts noslēpumu, kurā teikts, ka «pieeja valsts noslēpumam tiek liegta personai, kura ir vai ir bijusi PSRS, Latvijas PSR vai kādas ārvalsts drošības dienesta (izlūkdienesta vai pretizlūkošanas dienesta) štata vai ārštata darbinieks, aģents, rezidents vai konspiratīvā dzīvokļa turētājs». Tiesa, pamatojoties uz valsts noslēpuma subjekta priekšlikumu, SAB direktors pēc pārbaudes izdarīšanas var atļaut pieeju valsts noslēpumam atsevišķām personām, kuras ir vai ir bijušās ārvalstu drošības dienestu štata vai ārštata darbinieki.
   Neatkarīgā vaicāja premjeram Andrim Šķēlem, vai pieļaujama bijušo VDK darbinieku piekļūšana pie valsts noslēpumiem. Ar preses sekretāra Jurģa Liepnieka starpniecību saņemta atbilde: «Tā ir ministra kompetence. Ja ministrs tā uzskata, tas nozīmē, ka tā vajag. Premjers neiejaucas ministriju darbā.»
   Pagājušā gada vasarā uz līdzīgu jautājumu premjera preses sekretārs atbildēja: «Nē. Tas nav pareizi.»
   Toreiz Saeimas Nacionālās drošības komisijas loceklis Juris Dalbiņš, vērtējot bijušo VDK darbinieku nodarbināšanas iespējas valsts drošības struktūrās, pauda viedokli, ka VDK kā sistēma, kas tika radīta PSRS režīma uzturēšanai, nesabruka līdz ar PSRS. Daļa no sistēmā strādājošajiem, pēc deputāta teiktā, palika kalpot identiskai Krievijas Federācijas struktūrai, daļa pārgāja strādāt biznesā, bet ievērojama daļa joprojām kalpo noziedzīgajām struktūrām. Kā galveno argumentu, kāpēc nedrīkst pieļaut bijušo VDK darbinieku atrašanos valsts iestādēs, J. Dalbiņš minēja to, ka VDK sistēmā joprojām darbojas vecie sakari, kas vienmēr tiks izmantoti, kaut vai tādēļ, lai īstenotu attiecīgo ekonomisko grupējumu intereses. «Savulaik mēs atbrīvojāmies no PSRS, lai iegūtu brīvību. Tagad, atļaujot strādāt mūsu neatkarīgās valsts sistēmā cilvēkiem, kuri savulaik strādājuši orgānā, kas nodrošināja pakļaušanu režīmam, mums nav pamata naivi cerēt, ka viņi varēs brīvi mums kalpot,» teica J. Dalbiņš. «Tie, kas apgalvo, ka ir neaizstājami kadri, lai aiziet uz kapiem - tur guļ visi neaizstājamie,» sacīja J. Dalbiņš Neatkarīgajai pagājušā gada vasarā.
   Vakar Neatkarīgai neizdevās sazināties ar deputātu, lai pavaicātu, vai viņa viedoklis šajos jautājumos ir tāds pats kā agrāk.

Neatkarīgā Rīta Avīze 2000. marts