Var rīkot konferences komunistiskā terora upuru piemiņai, var būvēt vai nebūvēt memoriālus, daļai cilvēku var piešķirt atlaides braukšanai sabiedriskajā transportā, kaut tādējādi viņiem atlīdzinot kādreiz izciestās pārestības, var rīkot vai nerīkot uguņošanu valsts svētkos. Svarīgi, lai šie svētki vispār būtu. Vienalga, vai ar sarkanu vai melnu krāsu atzīmēti kalendārā. Jo mazās robežvalstiņas Latvijas raibā sabiedrība reiz nu ir tāda, ka daļa cilvēku sarkano redz melnu, bet daļa melnajā redz sarkanu.

«Ziņas» jau vairākkārt (2000. gada, arī 2001. gada 14. jūnija numuros) rakstījušas par koliešiem – Kaujas organizācijas Latvijas atbrīvošanai biedriem. Tie bija vecāko klašu ģimnāzisti un augstskolu studenti, kas 1940. gada padomju okupāciju saskatīja nevis sarkanā, bet melnā krāsā. Īsti neapzinādamies okupācijas faktu kā pasaules mēroga ļaunumu, nedomādami par to, ka viņi ir savas valsts vēstures veidotāji, jaunieši intuitīvi nespēja pieņemt jauno kārtību.

1940. gada rudenī pulciņš viņu– Saldus ģimnāzisti, Rīgas studenti, jelgavnieki, dobelnieki, daugavpilieši, tukumnieki, kā arī daži virsnieki – izveidoja slepenu organizāciju ar patriotisku nosaukumu – kaujas organizāciju Latvijas atbrīvošanai jeb saīsināti KOLA. Jaunie cilvēki ne tikai vārdos pauda neapmierinātību un sašutumu par jaunieviesto padomju okupācijas režīmu, bet bija arī apņēmības pilni mesties cīņā ar šīm vējdzirnavām. Tika kalti plāni pretdarbībai, pat vākti ieroči. Tika pārrunāta pirmā akcija, kam jaunieši gatavojās: 1941. gada 1. maijā uzspridzināt pontontiltu Rīgā. Šī akcija tomēr nenotika: nepieredzējušie jaunieši savā vidū nepamanīja provokatoru, tādēļ vispirms tika arestēti organizācijas līderi saldenieka Teodora Gulbja vadībā, bet pēc tam visi pārējie kolieši. Lielākā daļa viņu, sākumā nomocīti čekas pagrabos un Centrālcietumā, Otrā pasaules kara pirmajās dienās tika aizsūtīti uz dziļu «aizmuguri», lai tur, Pievolgas stepēs, kara tribunāls vairumam piespriestu nāves sodu nošaujot. Salīdzinoši neliela daļa dzīvot palikušo vēl ilgus gadus apskauda čekistu nobendētos: viņu eksistence lēģeros pat nebija lopiska, viņu dzīvībai bija mazāka vērtība nekā kartupeļu mizai, par kuras pacelšanu draudēja lode.

Tikai daži bijušie kolieši tomēr izdzīvoja. Aina Baltiņa vēl šobaltdien mīt Zādzenē (Ogres rajonā), KOLA vadītāja un iedvesmotāja Teodora Gulbja pusbrālis Harijs Veiss – Saldū. Latvijā viņu vairāk nav. Taču šo rindu autoram aizvadītajā vasaras nogalē bija neaprakstāma tikšanās ar Ludmilu Mellupi, kas Latvijā bija ieradusies no Virdžīnijas štata ASV. Tajā 1941. gada pavasara vakarā, kad čekisti arestēja KOLA vadītāju T.Gulbi, viņa dzīvoklī atradās kaimiņos dzīvojošais organizācijas biedrs Pēteris Zolts. Viņš tikai pirms pāris nedēļām bija apprecējies ar Ludmilu. Jaunā sieviņa, nevarēdama sagaidīt vīru vakariņās, uzkāpa stāvu augstāk un pieklauvēja pie Teodora durvīm. Aiz tām jau gaidīja čekistu slēpnis.

Ludmilu Mellups - Zolts apcietināja kopā ar vīru. Čekas pagrabos Brīvības un Stabu ielu stūrī pa smago kameras durvju spraugu viņa vēl tikai vienu vienīgu reizi redzēja savu vīru: viņš bija sasists un nomocīts līdz nepazīšanai. Tikai pēc daudziem gadiem Ludmila uzzinājusi, ka vīrs, tāpat kā vairums koliešu, nošauts.

L.Mellupa dažādos Rīgas cietumos pavadīja vairākas nedēļas. Laimīgas sagadīšanās dēļ viņu atbrīvoja. Izšķirošs bija apstāklis, ka viņa bija mātes cerībās. Jaunajai sievietei lika parakstīt «papīru», kurā viņa apņēmās neizbraukt no savas dzīvesvietas. Tomēr viņai laimējās «pazust» pie radiem Tukuma pusē laukos. Tur pasauli ieraudzīja dēliņš Ivars, tur tika pavadīti gandrīz visi kara gadi.

Kad 1944. gada rudenī Latvijai no jauna tuvojās «atbrīvotāji», kas pirms dažiem gadiem Ludmilu jau bija «atbrīvojuši» no vīra un ilūzijām par padomju iekārtu, jaunā sieviete izmantoja pirmo iespēju, lai dotos uz Vāciju. Taču tā nebija ne viesmīlīgākā zeme, ne arī viesmīlībai piemērotākais laiks: sarkanajai armijai tuvojoties, Berlīnē un tās apkaimē bija koncentrējušies tūkstošiem cilvēku, kas labāk bija izvēlējušies nezināmu nākotni nekā jau zināmo sarkano mēri. Bezdarbs, posts, aukstums, dzīve pusbadā – to visu vajadzēja iepazīt jaunajai sievietei un viņas mazajam dēlam. Smags un neizsakāmi gauss bija ceļš soli pa soli tālāk uz Rietumiem, līdz pēc vairākiem gadiem kādreizējā Dobeles ģimnāziste nokļuva Amerikā. Tur viņa mūžu nostrādāja par ārsti, izaudzināja dēlu, kas izskolots par juristu.

«Cik mēs toreiz bijām naivi,» atceras L.Mellupa. «Kad mēs, kolieši, pulcējāmies, mums taču praktiski nebija nekādas informācijas par notikumiem pasaulē. Mēs nopietni bijām pārliecināti: pasaule taču nepieļaus tādu netaisnību! Pasaules sabiedrība latviešiem palīdzēs atbrīvoties no komunisma draudiem! Tolaik domājām līdzīgi vēlākajiem latviešu nacionālajiem partizāniem – ka Rietumi palīdzēs. Neapzinājāmies, ka iznīcības zobens bija pacelts arī pār citām valstīm, ka tādos gadījumos katra risina vispirms savas problēmas, ka... bijām stājušies pretī nesamērīgam monstram – mēs, pāris simti jauniešu, kam likās pa spēkam izļodzīto vēstures ratu atlikt pareizajā vietā.»

Toreiz viņiem šķita, ka būs gana ar to, ka ap sevi sapulcinās vēl vairāk domubiedru, ka sadabūs mazliet ieroču, nodemonstrēs savu apņemšanos, sarīkojot vienu otru sprādzienu – gan ar šiem «signāliem» pietiks, lai viss nostātos vecajās sliedēs. Jaunā režīma zobrati tomēr izrādījās stiprāki, tie samala veselas valstis un tautas, ko nu vēl runāt par dažiem simtiem jaunu dzīvību.

Ar Mellupas kundzi sarunājoties viņas nesen Rīgā iegādātajā dzīvoklītī tikai kādu dienu pirms atgriešanās ASV, par KOLA jau zināmais ieguva jaunus apveidus un priekšstatus. Taču vakardiena – lai kāda tā bijusi – ir un paliek nodzīvota. To neatgriezt. Var vienīgi padomāt, ko tā devusi šodienai.

Asi kā īlens, kā sāpe sirdī iedūra sirmās, inteliģentās kundzes rāmi sacītais par Latviju šodien: nu nav te tāda dzīve, kādu cilvēki pelnījuši. Arī neskaitāmie upuri, cilvēku dzīvības tika ziedotas ne jau tālab, lai Latvijas sabiedrības lielākā daļa uz jaunā gadsimta sliekšņa stāvētu ar pastieptu roku, jo vairums pat formāli noteikto iztikas minimumu uzskata kā fantastisku bagātību, kas diemžēl nav garantēta katram. Politiķi, kuriem vairāk rūp savas kabatas un ambīcijas, haoss sociālajā nodrošinājumā, tautsaimniecības apzināta nogremdēšana, birokrātija un korupcija – tas viss ir līdz sāpēm spilgti redzams arī no tik liela attāluma, kāds šķir Latviju no Virdžīnijas. Tieši tas Ludmilas kundzei sāp visvairāk. Jo vecās brūces jau dziedējis laiks, to vietā palikušas tikai rētas: pirmajai un vienīgajai mīlestībai uzticīgi ziedotais mūžs; dēls, kuram nekad nav bijis tēta; tēva – mūziķa – kaps kaut kur aiz Urāliem, Tjumeņā...

«Atskatoties atpakaļ, žēl, protams, sagandētās dzīves,» saka L.Mellupa, «žēl, ka bijām pārāk naivi. Es varbūt tikai tagad spēju apzināties, ko es, mēs visi nodarījām saviem vecākiem, ko likām viņiem izciest. Taču diezin vai kāds no mums, ja arī būtu palicis dzīvs, nožēlotu savu rīcību – nostāšanos uz taisnīguma ceļa un sekošanu savai sirdsapziņai.»

* * *

Par KOLA vēstures materiālu nav daudz. Taču, pateicoties Saldū dzīvojošā Harija Veisa un īpaši viņa kundzes Irminas neatlaidībai, neziņas plīvurs arvien vairāk sarūk. Šie cilvēki, piemiņas gaismā celdami arī pagājības tumsas slēptos notikumus un vārdus, nodibinājuši fondu koliešu piemiņas iemūžināšanai, par saviem līdzekļiem izveidojuši ekspozīciju par KOLA. Visu rudeni izstāde bija skatāma Valsts Kara muzejā Rīgā, iepriekš ar to iepazinušies vairāku skolu audzēkņi Saldū un Talsos. Tagad, svinīgi atklāta Lāčplēša dienā, tā skatāma Latviešu biedrības namā Liepājā. Ja attiecīgas amatpersonas būs atsaucīgas, ar šo ekspozīciju varētu tikt iepazīstināti arī jelgavnieki. Tas būtu jo svētīgi tādēļ, ka Jelgava ir jauniešu pilsēta, savukārt jauniešiem savu vienaudžu rīcība allaž ir saprotamāka. Vēstures skopo – sarkanās un melnās – krāsu mācība varētu Latvijā veidot košāku nākotni.