Pārdzīvojumu kulminācija
Ieva Puķe

Sandra Kalniete pēc vecāku stāstījuma, dokumentiem un vēstures materiāliem uzrakstījusi grāmatu par savas ģimenes deportāciju un ciešanām Sibīrijā. Grāmatu Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos izdevis apgāds Atēna

1941.gada 14.jūnijā no Latvijas uz Sibīriju deportēto 15 424 cilvēku vidū ir arī Jānis un Emīlija Dreifeldi un viņu meita Ligita. 1949.gada 25.martā otrais deportāciju vilnis — 43 000 izvesto — līdzi aiznes arī Mildu Kalnieti un viņas dēlu Aivaru. Jau pirms tam apcietināts šīs ģimenes galva Aleksandrs Kalnietis. Svešumā satikušamies Ligitai un Aivaram Kalniešiem 1952.gada 22.decembrī Tomskas apgabala Toguras ciemā piedzimst meita Sandra. Kad jaunais tēvs dodas uz ciema padomi saņemt dzimšanas apliecību, komandants viņam paziņo: «Katra mēneša 15. un 30.datumā meita jāpiereģistrē — lai mēs būtu droši, ka viņa nav atstājusi nometinājuma vietu.»

Neviens no vecākiem īsās laimes eiforijā nav apzinājies skaudro patiesību — arī bērns kopš dzimšanas brīža ir uz mūžu izsūtīts. Tiek pieņemts lēmums: vairāk vergu mums nedzims. Šim bērnam nav brāļu un māsu. Tā par savu nākšanu pasaulē stāsta Sandra Kalniete, Latvijas vēstniece Francijā un UNESCO.

Nepilnu piecu gadu vecumā tomēr atgriezusies Latvijā, Sandra, kas Sibīrijā zaudējusi trīs vecvecākus, ģimenes ciešanu vietas līdz šim nav saņēmusies uzmeklēt. Ja vien par ceļojumu — varbūt pat dvēseli plosošāku nekā fiziska nokļūšana kādreizējo deportāciju zonā — nav uzskatāma apgāda Atēna izdotā grāmata Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos. Skrupulozi papildināta ar atsaucēm, milzīgu izlasītās literatūras sarakstu, tabulām un shēmām.

Pēdējos 10 gados, kad ir bijis iespējams atklāti rakstīt par deportācijām uz Sibīriju un iegūt objektīvas ziņas par tur nogalinātajiem cilvēkiem, ir iznākušas neiedomājami daudz atmiņu grāmatu. Kā uzdrošinājāties pievienoties rakstītāju pulkam?

Sandra Kalniete. Pirmām kārtām šī nav atmiņu grāmata, jo man tikpat kā nav atmiņu par Sibīriju.

Tās ir manu vecāku atmiņas, kas ir sintezētas ar dokumentāro materiālu. Šī grāmata pēc savas uzbūves ir pilnīgi citāda.

Fakts, ka to raksta ar Sibīriju saistīts cilvēks (esmu tur bijusi, bet tā bija mana bērnība, un bērnība visiem ir laimīga), dod skatu no malas.

Veicāt savā ziņā vēsturiskus pētījumus un pētījumus savā ģimenē — vai bija atklājumi, kas jūs spēja vēl pārsteigt?

Nemitīgi. Kad sāku rakstīt šo grāmatu, manas zināšanas bija ļoti vispārējā līmenī. Vēl nebiju izlēmusi, vai rakstīšu tālāk vai ne, bet šo ideju es auklēju krietni ilgi. Sākums bija absolūti spontāns. Vienu pēcpusdienu, brīvdienā, uzrakstījās grāmatas ievada rindkopa.

«Mēs sēdējām pie skaisti un bagātīgi klāta galda. Dega sveces. Tās tēvs vienmēr aizdedza, kad bijām visi trīs kopā. Kristāla glāzēs mirdzēja manis vests franču vīns. Ēdām mammītes sautētu gaļu. Runājāmies par manu dzīvi un darbu Parīzē, par vecāku ikdienu un spilgtākajiem notikumiem, kas piedzīvoti, kad pēdējoreiz biju Rīgā. Ar ierastu kustību mammīte paņēma maizes šķēli. To pārlauza uz pusēm un otru daļu iedeva tēvam. Tad abi rūpīgi sāka tīrīt šķīvi. Tā, lai tajā nepaliktu ne lāsītes mērces, ne maizes drupatiņas. Kopš atgriešanās no Sibīrijas bija pagājuši četrdesmit četri gadi, taču tur piedzīvotais bads manus vecākus bija apzīmogojis uz mūžu. Lai kādos godos vai ciemos mēs būtu, ikreiz, kad saimniece maina traukus, mamma raižu pilnu skatienu noskatās, kā pazūd šķīvis, uz kura vēl redzami ēdiena krikumiņi un mērces lāsumi. Tomēr sabiedrībā pieņemtās pieklājības normas ir spēcīgākas par Sibīrijas pieredzi — mamma neuzdrošinās tās pārkāpt un paņemt maizes gabaliņu.»*

Kad ieraudzīju šo rindkopu, kas bija tik pabeigta, sapratu, ka esmu iekšēji nobriedusi grāmatai. Tad sāku lasīšanas darbu. Teicāt — ir neiedomājami daudz atmiņu grāmatu par Sibīriju. Nav jau viņu tik neiedomājami daudz. Labāko izlasīju visu. Izlasīju arī to, kas publicēts par šo periodu Latvijas vēsturē, vēsturnieku komisijas materiālus. Skatījos, kas Rietumos uzrakstīts par šo posmu. Tikai pēc tam, kad tas bija izsāpēts — izstaigāts kā tāds Kafkas labirints — kad biju tiktāl gatava, lai saprastu, ko meklēt un skatīties, gāju uz arhīvu.

Arhīvā es pirmoreiz ņēmu rokā manas ģimenes lietas. Biju pirmais cilvēks no tuviniekiem, kas tām vispār pieskārās. Tur bija ļoti daudz atklājumu. Viens no pārsteigumiem, ko es gan intuitīvi visu laiku biju nojautusi, — čekā, tāpat kā citur, bija ļoti daudz kļūdu. Manas ģimenes lietās tās arī parādās.

Vislielākais šoks man bija, ka manai mātei un manai vecmāmiņai nav savu personīgo lietu. Viņu lietas ir atrodamas mana vectēva lietā. Arī mans tēvs un tēvamāte nav kā patības, bet minēti kā «bandīta» ģimenes locekļi — pēc grupu klasifikācijas principa. Tas bija milzīgs šoks.

Šī grāmata man ir bijusi ļoti grūta. Un arī ļoti svētīga, tāpēc ka es kādu laiku dienu dienā «dzīvoju» kopā ar savu ģimeni, it kā no jauna radīju sev abus mirušos vectēvus un vecomāti, kurus nekad neesmu redzējusi. Viņi manā apziņā vairs nav tikai plakanas fotogrāfijas.

Atceros epizodi, kur jūs — laikam jālieto vārds «uzdrošināties» — aprakstīt, kā jūsu vectēvs Aleksandrs mirst Ziemeļos.

«Aleksandrs mira polārās nakts tumsā. Ilgi un mokoši. Vispirms sausais, pierastais kāss pārvērtās par asiņainām krēpām. Aleksandrs svīda, un viņu kratīja drudzis. Bija arī labākas dienas, kad cerība dzīvot atgriezās ar milzīgu spēku. Tad viņš mēģināja celties un drudžaini rosīties trūcīgajā nometnes lazaretē. Kad Aleksandrs pirmoreiz sajuta mutē pretīgi glumu, siltu guldzienu un sarkana asins šalts pārvēlās lūpām, tad viņš saprata, ka tās ir beigas. Turpmāk viņš ar atsvešinātu vienaldzību noskatījās, kā no mutes gabalu pa gabalam izspļaujas paša plaušas — poraini bāli asiņaini kluči. Trūka gaisa, un uz krūtīm gulēja kas smags un neizkustināms. Katra mazākā kustība ķermenī atsaucās kā ass dūriens un plosošas sāpes.»

S.K. Tas ir tīri manas iztēles auglis. Ko es varu zināt par to, kā viņš mira?

Kad pabeidzu Aleksandra nāves aprakstu, es visa trīcēju. Nebija neviena, kam varēju to pateikt vai nolasīt. Tajā brīdī tēva nebija mājās, mana labākā draudzene arī nebija mājās un vajadzēja vienai izkliegt to tukšumā.

Nebija bail, vai ģimene šīs interpretācijas pieņems?

Bija. Bija ļoti. Pirmkārt, mani vecāki vispār negribēja, ka es šo grāmatu rakstu, jo viņi uzskatīja, ka pēc pirmās grāmatas (domāta Sandra Kalnietes grāmata par Tautas fronti Es lauzu, tu lauzi, mēs lauzām, viņi lūza, apgāds Jumava, 2000 — I.P.) tā varētu būt liela izgāšanās. Droši vien viņi arī baidījās, ka viņiem tas nebūs pieņemami un viņi nespēs, mani mīlēdami, to pateikt.

Tad, kad es pirmās nodaļas biju uzrakstījusi un iedevusi vecākiem izlasīt, gaidīju viņu vērtējumu ne dzīva, ne mirusi. Tajā brīdī izšķīrās, vai es spēšu rakstīt tālāk. Vecāki to novērtēja tik atzinīgi!

Visatzinīgākais vērtējums bija, kad biju uzrakstījusi nodaļu Nometinājums un bads un iedevu to izlasīt manai mammai… Viņa, kas to visu ir pārdzīvojusi, teica vārdus, pēc kuriem ir pilnīgi vienalga, ko jebkurš cits man teiks: «Kā tu varēji zināt, kā es toreiz jutos?»

«Kad grāmatas sagatavošanas posmā runājos ar mammu par Biļinas un Petropavlovkas posmiem, tad sev aizliedzu just,» — rakstāt šajā nodaļā.

Man tieši šorīt viens cilvēks teica: «Kā jūs spējāt to visu uzrakstīt?»

Visgrūtākais bija distancēšanās. Man sistemātiski vajadzēja aizmirst, ka tas ir mans tēvs un tā ir mana māte. Mana māte, kas mirst badā, vai mans tēvs, kas, slimības mocīts, plēš sev rīkli pušu ar rokām… Nevaru atbildēt, kā man tas izdevās.

Tajā brīdī, kamēr viņi man to stāstīja, man nebija grūti. Acīmredzot tā lietišķā motivācija bija tik augsta, ka nevienu brīdi nekļuvu personīga. Grūtākais nāca, kad es sāku lentes atšifrēt. Paliku viens pret vienu ar šo balsi. Es tiešām gaudoju. Man vajadzēja iekrampēties galdā.

Negribējās apstāties? Teikt sev: Pietiek?

Tādu brīžu gan nebija. Bija cita veida brīži, jo materiāls ir ļoti bagāts. Piemēram, kā sabalansēt epizodes, kas ir nozīmīgas, bet hronoloģiski īsākas, ar ļoti gariem posmiem. Kā atrast pieeju, kas palīdz noturēt stāstījumu vienādā līmenī?

Protams, šī nav māksla, bet es mēģinu uz lasītāju iedarboties arī ar tēlu starpniecību (kaut gan dokuments arī ir ļoti spēcīgs tēls). Cilvēka uztvere nevar visu laiku iet tā: vienas šausmas — otras šausmas — trešās šausmas — ceturtās šausmas… Vienā brīdī cilvēks «nobloķējas»: tas kļūst pārāk sāpīgi.

Tā bija otra problēma — kā atrast tādu stāstījumu veidu, lai cilvēks to visu pašaizsardzības instinktā neatgrūstu. Domāju, ka man tas ir izdevies, jo tas dabīgi nāca man pašai — sasniedzu kulmināciju savos pārdzīvojumos un tad varēju krist lejā un kāpt nākamajos kalnos.

Nebija bail, ka subjektīvais, literārais kļūs primārs un aizēnos faktoloģisko, objektīvo?

Nē. Drīzāk bija otra problēma: kā sausajam, racionālajam neļaut pārmākt subjektīvo. Manuprāt, dokumentālo daļu ir vieglāk rakstīt — tur jālieto tikai dažas starpfrāzes.

Subjektīvais prasa pavisam citu vārdu brieduma pakāpi, ko es nemaz tik labi nepārvaldu. Tur jāiegulda daudz lielāks darbs.

Tomēr visā bija tāds iekšējs pašritms, kas vadīja mani un pār kuru valdīju es.

Vai vecāki šo grāmatu ir izlasījuši un pieņēmuši?

Jā. Nav nevienas rindiņas, ko es būtu nodevusi izdevniecībai bez vecāku akcepta. Tur ir ļoti personīgas epizodes, ko es nemūžam nebūtu varējusi publicēt, ja mana mamma teiktu «nē».

Teicu: «Gribu rakstīt par tavu pirmo mīlestību.» Viņa: «Vai, nē, lūdzu, nē!» Kad biju uzrakstījusi, viņa apraudājās: «Cik skaisti uzrakstīts!»

«Kad mēģinu iztēloties šo divu nebrīvei nolemto cilvēku jūtas, tad brīnos, kā tādā postā vēl bija spēks mīlēt. Viņš, neko nezinādams par savas sievas likteni, un mana mammīte, ģērbusies no izdiluša vilnas lakata veselākajiem gabaliem sadiegtos svārkos un no izārdītām kokvilnas zeķītēm pašadītā blūzītē, ar smagos šņorzābakos ieautām basām kājām. Abi gandrīz neēduši. Kā tādos apstākļos bija iespējams ar jūsmu un mīlas pilnām acīm skatīties vienam uz otru?»

Visu laiku domāju, kā, pazīstot savu mammu, kas nevēlas pasaulei nodot neko personīgu, lai palīdzu viņai saprast, ka šajā gadījumā arī viņai no sevis ir jāatsvešinās. Ka tas nav stāsts, ko viņa stāsta draudzenei. Ka viņas liktenis ir tipisks Latvijai. Ka tas būtībā ir viņas pienākums.

Kad viņa piekrita, ka es publicēju viņas dienasgrāmatu, sapratu, ka viņa ir tikusi ļoti tālu.

Daudzi no to cilvēku pēctečiem, kas 1940.gadā ienāca pie mums nodriskātos zābakos un staigāja pa Rīgas ielām naktskreklos, ir integrējušies, runā latviski un varbūt sāk lasīt arī mūsu literatūru. Vai nebija bažas, ka, uzplēšot vecās rētas, varat nonākt konfliktā ar kādu sabiedrības daļu?

Nē. Tas arī ir interesanti: motivācija, sākot rakstīt šo grāmatu, sākumā bija pavisam cita nekā vēlāk. Sāku rakstīt ar domu, ka vēlos pastāstīt pārtikušajiem Rietumiem, kas šeit īsti ir noticis. Ceru, ka šī grāmata tiks izdota arī ārzemēs, jo patlaban ir gandrīz pārtulkota franču valodā.

Problēma ir cita. Rietumos karš beidzās pirms 50 gadiem. Viņi vienkārši vairs neko negrib dzirdēt par to. Tete-a-tete sarunā saka: «Vai, tas ir tik interesanti! Kāpēc par to neviens neraksta?» Bet, kad kāds tiešām ieliek pūles un to uzraksta, tad: «Nu, ziniet, mēs jau Gulagu pazīstam un Krieviju! Nu, ja tā, piemēram, būtu Ķīna, tad varbūt... Latvija? Tur jau viss tāpat.»

Tulkojumu ir izlasījuši Francijā ļoti ievērojami domātāji un ļoti atzinīgi novērtējuši gan materiālu, gan stāstījuma veidu, gan kvalitāti un tomēr pat ar tādu protekciju tiekot klāt izdevniecības galvenajam redaktoram, viņš saka: «Mūsu lasītājus tas neinteresēs.»

Es viņu ļoti labi saprotu, jo viņam jādomā par savu biznesu, bet tas ir tāds burvju loks: no vienas puses, Latviju neviens nepazīst. Ja par Latviju neko nepublicē, tad arī neiepazīs. Kā to pārsist, es nezinu.

Vai nebija disharmonijas, rakstot par Sibīriju Parīzē, ērtos apstākļos?

Nē. Kad ir priekšā datora ekrāns un tastatūra, var pārcelties visur.

Es pat piedzīvoju rūgtu vilšanos. Biju domājusi — man ir jāpieskaras tam īstajam, ir jādabū tā sajūta. Vienreiz, būdama Okupācijas muzejā, iegāju iekšā barakas rekonstrukcijā, apgūlos un aizvēru acis: «Tagad man ir jājūt tas!» Dīvaini, nejutu neko. Taču brīdī, kad rakstīju, es jutu visu. Iztēle reizēm ir daudz, daudz spēcīgāks avots nekā saskarsme. Būtībā saskarsmē taču arī darbojas iztēle.

Kam šī grāmata ir mērķēta Latvijā?

Kad rakstīju savas atmiņas par Tautas fronti, lasītāju auditorija bija pilnīgi skaidra. Šoreiz — ne. Zinu, cik ļoti cilvēki, kas tādas lietas ir pārdzīvojuši, negrib tām vēlreiz pieskarties. Var būt, ka ir pagājis tik daudz laika, ka viņi ir gatavi tur atgriezties. Var būt, ka tā ir domāta Sibīrijas vecāku bērniem, jo to ir rakstījis Sibīrijas vecāku bērns. Es nezinu, vai tā interesēs jauno paaudzi. Liekas, ar to ir tāpat kā ar pārtikušajiem Rietumiem. Bet tas nav pārmetums, tā vienkārši ir normāla lietu attīstība.

Izmantoti citāti no Sandras Kalnietes grāmatas Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos
Diena, 2001. gada 13. novembris.

uz Noziegumi pret cilvēci
uz Grāmatas