Filma Paralēlā vēsture. Ir 1940. gada 15. jūnijs, sākas karš starp Latviju un PSRS." Šādi vārdi skan režisora Igora Lingas, producenta Andreja Ēķa un scenārista Aināra Zelča jaunajā filmā, ko LNT demonstrēs 18. novembrī, lai rosinātu domāt par neatbildētiem vēstures jautājumiem.

Filma Paralēlā vēsture. 1940. gads, balstoties uz Aināra Zelča skrupulozajiem pētījumiem arhīvos, modelē situāciju, kāda izveidotos, ja Latvija būtu pretojusies padomju okupācijai un nebūtu atskanējuši slavenie Kārļa Ulmaņa vārdi par palikšanu savās vietās.

Arhīva kinohroniku materiāli filmā montēti ar inscenējumiem – trīs aculiecinieku stāstiem, vēsturisko personu lomās ir Romualds Ancāns (ģenerālis Krišjānis Berķis), Ģirts Jakovļevs (zemūdenes Ronis kapteinis Hugo Legzdiņš) un Lilita Ozoliņa (aizsargu štāba instruktore Lidija Torgani). Filmas autori joprojām nav vienojušies, kā apzīmēt šīs filmas žanru, jo uzskata, ka formas jautājums te nav galvenais un jaunais projekts nav jāvērtē pēc kinematogrāfiskiem kritērijiem. Daudz svarīgāk ir pievērst sabiedrības uzmanību un rosināt diskusiju par iespējamiem rīcības variantiem senzināmajos 1940. gada vasaras vēsturiskajos apstākļos.

Filma neatbild uz jautājumu, kā būtu bijis pareizāk, tikai piedāvā vienu no versijām, bet producentam Andrejam Ēķim ir savs viedoklis – vismaz dažas dienas būtu vajadzējis pretoties okupantiem, jo Latvijas armija bija tam tikpat gatava kā Somija, sākot Ziemas karu. Ar šīs filmas palīdzību autori grib arī mainīt līdz šim diezgan nicīgo attieksmi pret Latvijas armiju: "Nu, kas tad tur bija – trīs tanki un viens helikopters, ha–ha!" Tomēr vecās kinohronikas un arhīva pētījumi liecina, ka Latvijai bija ļoti nopietni bruņotie spēki, un arī tas ir iemesls būt lepniem par savu tēvzemi.

Filmas scenārija pamatā ir Aināra Zelča romāns 1940, kas drīzumā iznāks apgādā Zvaigzne ABC, viņam tā ir jau otrā vēsturiskā mistifikācija – 2001. gada pavasarī Karoga romānu konkursā tika godalgota viņa antiutopija 1945Riga; tajā modelēta situācija pēc Otrā pasaules kara, kurā uzvarējis Hitlers. Arī šo romānu Ēķis ir lasījis, un varbūt arī tur iznāks kāds paralēlās vēstures gabaliņš, bet patriotisma audzināšanai viņam svarīgāks šķiet jau gatavās filmas stāsts – latvieši nebūt nav vārguļi, kas pie pirmajām briesmām paceļ ķepiņas, latvieši grib un var cīnīties par savu dzimteni.

  11.11. 2005

18. novembrī, telekompānija LNT demonstrē filmu Paralēlā vēsture. 1940. gads. Filmas veidotāji uzskata, ka tā sniegs atbildi uz jautājumu "kas notiktu un kur mēs būtu tagad, ja toreiz Latvija karotu. Atbilde tiekot meklēta nevis tādēļ, lai apstrīdētu vēsturiskus faktus, bet gan lai, no šodienas redzes viedokļa raugoties, izvērtētu notikušo.

Filmas scenārija autors ir vēsturnieks Ainārs Zelčs, kurš grāmatu 1940, kas ir arī filmas pamatā, uzrakstīja jau 1998. gadā, kad to kāda izdevniecība grasījās arī izdot, tomēr dažādu apstākļu dēļ tas dienasgaismu neieraudzīja. Vēsturnieks atzīst, ka, iespējams, labi vien, ka toreiz tā noticis, jo pēc tam viņš šo darbu ir pārrakstījis reizes trīs, neskaitot sīkākus labojumus. Šo gadu laikā darbs piedāvāts dažādām izdevniecībām, tomēr nesekmīgi. "Tad reiz izmisuma brīdī iedomājos, ka Andrejs Ēķis varētu uztaisīt multeni, jo šķita, ka filmai ir nepieciešams pārāk liels vēriens, kas būtu pa spēkam vien Holivudai. Pērn rudenī uzrakstīju priekšlikuma vēstuli Ēķim, aizsūtīju LNT, un acumirklī atskanēja viņa zvans. Ēķim arī uzreiz bija ideja, kā to šo vēsturisko darbu atrisināt filmiski turklāt bez lieliem finansiāliem ieguldījumiem... Paralēlā vēsture. 1940. gads tapusi pseidodokumentālā stilā (tās režisors ir Igors Linga – L.R). Lai arī esmu tāds cilvēks, kas tikai lasa, šī filma mani ļoti iespaidoja," atzīst Ainārs Zelčs.

Starp citu, romānu 1940, kas veidots, apkopojot arhīva materiālus un analizējot vēsturiskus faktus, decembrī tomēr izdos izdevniecība Zvaigzne ABC. Šī ir jau otrā Aināra Zelča šāda žanra grāmata; pirmais bija romāns 1945 RIGA, kas tika godalgots izdevniecības Karogs konkursā.

Kā būtu, ja Latvija 1940. gadā PSRS ultimātam atbildētu ar bruņotu spēku? Runājot par 1940. gada notikumiem, šis jautājums ir viens no visvairāk uzdotajiem. Uz to mēģina atbildēt arī filmas veidotāji un atgādina, ka arguments par tā laika Latvijas armijas vājumu nav īsti korekts, jo, izvērtējot Latvijas toreizējās armijas spēku, filmas veidotāji nonākuši pie visai pārsteidzošiem atklājumiem un secinājumiem. "Somija Padomju Savienības ultimātam atbildēja ar bruņotu spēku un valsti nosargāja, zaudējot vien daļu no savas zemes. Latvijai bija tikai viens zenītartilērijas pulks. Somijai – arī tikai viens. Latvijai bija tikai aptuveni 100 kara lidmašīnu. Somijai – tikai 150. Savukārt prettanku lielgabalu Somijai bija vien par 16 vairāk nekā Latvijai. Turklāt nevienai tālaika armijai nebija tik izcilu modernu sakaru līdzekļu kā VEF ražotās tā dēvētās vienvīra radiostacijas, kuras varēja vienkārši pārnēsāt mugursomā un, lielā mērā paaugstinot sakaru iespējas, šādi atsvērt uzbrucēja lielāko skaitu," akcentē filmas radošā komanda.

1940. gads joprojām ir aktuāls, un tikpat aktuāls ir jautājums – kas būtu, ja mēs nepaliktu savās vietās – par to ir pārliecināts vēsturnieks Ainārs Zelčs. "Šim jautājumam, protams, ir ļoti liela nozīme gan pašreizējās Latvijas un Krievijas attiecībās, gan arī jebkurās mūsu attiecībās ar tuvākajiem kaimiņiem, īpaši jau ar Vāciju un Krieviju. Gan tagad, gan nākotnē. Kas pagātni vētī, tas nākotni svētī – tas ir labs teiciens un joprojām spēkā," uzsver Ainārs Zelčs. Viņš ir pārliecināts, ka filmu ar lielu interesi noskatīsies ikviens, kas kaut reizi domājis par 1940. gada notikumu varbūtējo attīstību.

Uz kādiem pamatjautājumiem filma sniedz atbildi? "Uz to, ka Latvija ir spējīga pastāvēt un ir spējīga uzturēt pietiekami labu armiju, taču galvenā atbilde – mūsu lielākais vājums bija ne jau vāja armija, bet vāja ārpolitika, jo mums nebija sabiedroto. Somijai tādi bija, tikai... Izmantojot spriešanas pamatpaņēmienus, esmu nonācis līdz kādai atziņai un domāju, ka tā ir patiesa. Proti – vairāk nekā skaidrs, ka tieši nacistiskā Vācija glāba Somiju, diemžēl tā bija, tikai par to nav vērts skaļi runāt... Kurš tad gribēs slavēt Hitleru, ka viņš ir palīdzējis Somijai saglabāt neatkarību? Jā, Somija pretojās, bet bez Vācijas atbalsta viņi tāpat zaudētu," uzskata vēsturnieks. "Ir 1940. gada 15. jūnijs, sākas karš starp Latviju un PSRS." Šādi vārdi skan režisora Igora Lingas, producenta Andreja Ēķa un scenārista Aināra Zelča jaunajā filmā, ko LNT demonstrēs 18. novembrī, lai rosinātu domāt par neatbildētiem vēstures jautājumiem.

Filma Paralēlā vēsture. 1940. gads, balstoties uz Aināra Zelča skrupulozajiem pētījumiem arhīvos, modelē situāciju, kāda izveidotos, ja Latvija būtu pretojusies padomju okupācijai un nebūtu atskanējuši slavenie Kārļa Ulmaņa vārdi par palikšanu savās vietās.

Arhīva kinohroniku materiāli filmā montēti ar inscenējumiem – trīs aculiecinieku stāstiem, vēsturisko personu lomās ir Romualds Ancāns (ģenerālis Krišjānis Berķis), Ģirts Jakovļevs (zemūdenes Ronis kapteinis Hugo Legzdiņš) un Lilita Ozoliņa (aizsargu štāba instruktore Lidija Torgani). Filmas autori joprojām nav vienojušies, kā apzīmēt šīs filmas žanru, jo uzskata, ka formas jautājums te nav galvenais un jaunais projekts nav jāvērtē pēc kinematogrāfiskiem kritērijiem. Daudz svarīgāk ir pievērst sabiedrības uzmanību un rosināt diskusiju par iespējamiem rīcības variantiem senzināmajos 1940. gada vasaras vēsturiskajos apstākļos.

Filma neatbild uz jautājumu, kā būtu bijis pareizāk, tikai piedāvā vienu no versijām, bet producentam Andrejam Ēķim ir savs viedoklis – vismaz dažas dienas būtu vajadzējis pretoties okupantiem, jo Latvijas armija bija tam tikpat gatava kā Somija, sākot Ziemas karu. Ar šīs filmas palīdzību autori grib arī mainīt līdz šim diezgan nicīgo attieksmi pret Latvijas armiju: "Nu, kas tad tur bija – trīs tanki un viens helikopters, ha–ha!" Tomēr vecās kinohronikas un arhīva pētījumi liecina, ka Latvijai bija ļoti nopietni bruņotie spēki, un arī tas ir iemesls būt lepniem par savu tēvzemi.

Filmas scenārija pamatā ir Aināra Zelča romāns 1940, kas drīzumā iznāks apgādā Zvaigzne ABC, viņam tā ir jau otrā vēsturiskā mistifikācija – 2001. gada pavasarī Karoga romānu konkursā tika godalgota viņa antiutopija 1945Riga; tajā modelēta situācija pēc Otrā pasaules kara, kurā uzvarējis Hitlers. Arī šo romānu Ēķis ir lasījis, un varbūt arī tur iznāks kāds paralēlās vēstures gabaliņš, bet patriotisma audzināšanai viņam svarīgāks šķiet jau gatavās filmas stāsts – latvieši nebūt nav vārguļi, kas pie pirmajām briesmām paceļ ķepiņas, latvieši grib un var cīnīties par savu dzimteni.