Aģents, kurš saimniekus nešķiroja
Ritvars Jansons, SAB Totalitārisma seku dokumentēšanas centra speciālists

Vieni viņu dēvē par izcilu izlūku, citi par visnelietīgāko savas tautas nodevēju. Juristi MARĢERA VĪTOLIŅA darbības izvērtēšanu nepabeidza.

Kā saka bijušie čekisti, aģents ir cilvēks ar salauztu psihi. Pat tad, ja viņam neviens to nelūgs, viņš vienmēr meklēs kādu “kungu”, kuram sniegt pakalpojumus. Šādu salauztu raksturu atveseļot vairs nav iespējams.

PSRS kalpībā kopš 1936. gada

Kur meklējami cēloņi 24 gadus vecā Latvijas armijas autotanku pulka virsnieka vietnieka M. Vītoliņa nodevībai, grūti spriest. Visticamāk, atbilde zudusi kopā ar viņu pašu. Vītoliņa izteiktais pamatojums “..hitlerisms man dziļi riebās” un stāstiņi par nepieciešamību cīnīties pret Vācijas aģentiem Latvijā neliekas ticami, jo Vītoliņš par tādu kļuva pats. Vispirms gan – 1936. gadā – Marģeri Vītoliņu par aģentu savervēja PSRS drošības iestādes un deva segvārdu “Grī”.

1994. gadā uzrakstītajās atmiņās Vītoliņš patētiski stāsta, ka toreiz – dienesta laikā – domājis par valsts okupācijas novēršanu: “Varbūt es biju tik spārnots tieši tādēļ, ka nesen bijām saņēmuši no Austrijas lieliskus prettanku lielgabalus? Piešaudē tie tā laika bruņas grieza kā sieru, un mēs tos labi iepazinām un arī iemīļojām. Kalkulēju arī, kas mums īsti ir aktīvā? Mūsu garāžās bija 18 angļu tanketes, ātras, vieglas un kustīgas.. “

Vītoliņa kalkulēšanu atzinīgi vēlāk novērtēja LPSR VDK ģenerālmajors Jānis Lukašēvics, atzīmējot: “1937. gadā (M. Vītoliņš. – R. J.) nozaga tanku karaspēka izvietojuma plānu un ieročus.”

 Vienu no tā apjūsmotajiem Latvijas armijas prettanku lielgabaliem M. Vītoliņš naktī izzadzis no autotanku pulka noliktavas un ķerrā, apsegtu ar deķīti, stūmis pa Rīgas ielām prom uz krievu “Morflot” pārstāvniecību. Pēc tam neatlicis nekas cits kā vainu par trūkstošo ieroci uzvelt ieroču piegādātājiem.

Tajā pašā gadā autotanku pulka gods saņēma vēl vienu triecienu: no ieroču klases pazuda jaunākā modeļa angļu automātiskā šautene. Padomju Savienībai tā nebija tik kārots ieguvums kā lielgabals, tomēr jānovērtē M. Vītoliņa fenderēšanas prasme. Pat gaišreģis Finks, pie kura pēc zudībām griezās vairāki autotanku pulka kareivji, vienīgi norādīja uz ļoti gara auguma sievieti, kura mēness apgaismotā naktī nesot rokās kaut ko garu un tievu...

 Armijā Vītoliņš pavadīja piecus gadus.

“Dienesta laikā biju iestājies Mākslas akadēmijā, pēdējā kursā. Izstādēs piedalījos no 1937. gada un jau pārdevu vienu otru izstādīto darbu. Biju arī Neatkarīgo mākslinieku vienības biedrs. Tas viss kopā deva tādu labu drošības sajūtu.”

Pēc dienesta Vītoliņš apvienoja divus darbiņus: strādāja par finansu ministra Alfrēda Valdmaņa šoferi un par PSRS izlūkdienesta aģentu Latvijā.

Šofera darbs nebija no grūtajiem: “Vasarā, skaistās saulainās dienās man vajadzēja vadāt ministru kundzes uz kādu no Ādažu vai Lilastes ezeriem – peldēties un sauļoties. Vispār šīs dāmas ar katru izbraucienu palika arvien drosmīgākas un brīžiem es pat klusībā apvainojos, ka mani laikam nemaz neuzskata par vīrieti! Viņas izģērbās un nāca klāt man aiz mašīnas, kur es parasti nolikos saulītē. Prasīja piepīpēt vai arī vienkārši apsēdās blakus zālītē parunāt.”

No “Grī” par “Tankistu”

Kā raksta čekists J. Lukašēvics, sākot ar 1940. gadu, Vītoliņš – “Grī” kļuva par Vītoliņu – “Tankistu”. LR Prokuratūra atzina, ka ar šo segvārdu Vītoliņš darbojies arī pēckara gados.

Segvārdus mainīja, jo līdz ar Latvijas okupāciju Vītoliņš vairs neskaitījās PSRS NKVD 5. (ārzemju) daļas Rīgas rezidentūras aģents, bet nonāca LPSR NKVD pakļautībā, līdz Rīgā iesoļoja vācieši. “Tad man lūdza noturēt mītiņu kopā ar blakus esošo “Cīņas” kolektīvu, jo tajā pašreiz notika direktora maiņa un direktora “Cīņā” vēl nebija... Runāju ļoti īsi:  “Ir sācies karš. Tas ir uz politiķu un diplomātu sirdsapziņas. Mūsu uzdevums ir godīgi turpināt darbu un nepļāpāt!” Tā bija visa mana runa, un, kā vēlāk izrādījās, tā mani arī glāba.”

Taču, visticamāk, M. Vītoliņu, Centrālās cinkogrāfijas un burtu lietuves direktoru, glāba kalpošana okupantiem. Šoreiz – no Rietumiem maršējošajiem...

Jauni kungi, vecais Vītoliņš

Mainoties varām, mainījās arī Vītoliņa maizes devēji.

Visdīvainākais, ka kalpot vāciešiem bijušais padomju aģents M. Vītoliņš pieteicies pats aiz labas gribas. Starp citu, pretrunas paša izteiktās un vairākkārtēja “kažoka mešana uz otru pusi” M. Vītoliņu nekad nav mulsinājusi.

1987. gada 17. decembrī intervijā laikrakstam “Jūrmala” viņš pukojās, ka Latvijas Republikas armijā “..bija daudz bijušo landesvēristu, kas bija fašistiskās Vācijas aģenti. To apliecināja viņu darbība vācu okupācijas gados”.

Taču vācu laikā M. Vītoliņa uzskati bija pavisam citādi: tie viņu mudināja meklēt ceļu pie vācu abvēra izlūkdienesta.

“Mani sagaidīja un stādījās priekšā kāds vācu armijas abvēra majors Millers. (..) M illers apsēdās pie maza klāta galdiņa, pie kura palūdza arī mani, sākās sarunas. Viņš jau daudz ko ļoti sīki zināja par mani. (..) Tā bija tāda kā draudzīga pratināšana. Tovakar iedzērām ļoti pamatīgi un vēlu naktī Millers izsauca mašīnu un mani aizveda m ājās. Uz tikšanos viņš aicināja ļoti bieži. (..) Millers turpināja taujāt par darbu burtu lietuvē. (..) Viņš vienmēr bija ļoti draudzīgi noskaņots, izpalīdzīgs, katru reizi arī kārtīgi iedzērām. Lai es varētu arī naktī staigāt pa pilsētu, viņš man iedeva gaiši zilu divvāciņu gestapovieša apliecību ar visiem zīmogiem un ikmēneša pagarinājumiem. (..)

Kara beigas abvēram vairs nevajadzīgais M. Vītoliņš sagaidīja kā vienkāršs ierindas aģents. To apliecina arī čekas ģenerālmajora J. Lukašēvica ieraksts viņa biogrāfijā: “Vācu okupācijas laikā vācu lauku slepenpolicijas aģents”.

“Slepenās lauku policijas štābā (Pūrē, 1945. gadā. – R. J.) mani sagaidīja (..) Šulcs (policijas majors. – R. J.). Jautāju: “Ko man tālāk darīt?” Šulcs atbildēja: “Darba mums ir daudz – visās malās rīkojas krievu spiegi. Tie jāizķer!” (..) Marts pagāja ātri un aprīlī noteiktās reizēs ierados Pūrē pēc ēdamā. Šulcs tikai uzdeva modri vērot apkārtējos un, ja kas, lai tūlīt ziņo. Vēl piemetināja: “Man jau nav jūs jāmāca!” (..) Es viņa acīs biju daudz pieredzējis gestapovietis. To sapratu, kad pamatīgi izpētīju savu apliecību: Millers bija ierakstījis darba stāžu jau kopš pirmskara laika.”

“Baltā Klakta” melnās pēdas
Kad pāri Kabiles mežiem
Nāk tveicīga vasaras nakts,
Pa ceļiem tāliem un svešiem
Iet Kurzemes partizāns Klakts.

(No Kurzemes mežabrāļu dziesmas)

Pēc Vācijas kapitulācijas Latvijā laiku pa laikam uzvirmoja baumas par jauna pasaules kara sākšanos. Arī ārzemju radiostacijas uzturēja dzīvu cerību par Rietumu militāru iejaukšanos Latvijas liktenī un palīdzību nacionālajiem partizāniem. Vīri mežā pie šīs cerības tvērās kā pie pēdējā salmiņa. Kurzemes mežos tika gaidīti pat angļu sūtņi.

 Čeka mežabrāļu noskaņojumu izmantoja savā labā. Kā apgalvoja kāds liecinieks, kurš arī tolaik gaidījis angļus, 1946. gada vasarā Usmas ezerā nolaidies LPSR Valsts Drošības ministrijas (VDM) sūtīts hidroplāns ar “angļu izlūkiem”. Otrā šo zeļļu ierašanās beidzās ar minētā liecinieka – jaunizceptā “angļu” sakarnieka – arestu. Taču čeka savu bija panākusi: vēsts par angļu sūtņu ierašanos pāršalca Kurzemi. Līdz ar to čeka mežos varēja sūtīt “angļu uzticamības personu” Marģeri Vītoliņu. Viņa īstais uzdevums bija sekmēt partizānu sagūstīšanu.

Ir zināms, ka pēc kara M. Vītoliņš negribēja uzņemt sakarus ar čeku. Taču čekai nebija grūti atkalatrasto aģentu dancināt pēc savas stabules, jo jebkuru brīdi varēja uzspēlēt meldiņu par kalpošanu vāciešiem.

Vītoliņš uzņēma sakarus ar lielāko Kurzemes partizānu grupu komandieriem un pārstāvjiem. Viltība nebija pārāk sarežģīta: uzdodamies par angļu pilnvaroto, viņš it kā sagatavoja augsta angļu izlūkdienesta pārstāvja tikšanos Rīgā ar partizānu komandieriem: vajagot saskaņot turpmāko rīcību.

VDM aprēķins bija vienkāršs: nocērtot galvas (t. i. – likvidējot sevišķi partizānu grupu komandierus), paralizēt partizānu vienības un nepieļaut visu Kurzemes mežabrāļu apvienošanos.

Padomju laika publicistikā M. Vītoliņa ierašanās pie partizāniem tika dramatizēta: “Pie koka piesietu viņu pratināja ilgi, prasot, lai izstāsta savu īsto biogrāfiju un mērķus. Visapkārt žvadzēja ieroči, bet “Klakts” izturēja arī šo eksāmenu. Lai pārbaudīt u svešo, tiek inscenēta viņa nošaušana.”

Šā notikuma aculiecinieku atmiņas ir daudz mierīgākas. Pats Vītoliņš atcerējās: “Mani pārmeklēja, vai nav ierocis, un nosēdināja ārpus nometnes uz celma, pielika divus sargus.”

 Bijušie mežabrāļi noliedz, ka toreiz neuzticējās Vītoliņam jeb, kā viņu iesauca partizāni, – “Baltajam Klaktam”. Partizāni “Klaktam” pat atļāva sevi nofotografēt, “lai viņiem būtu iespējams izgatavot viltotus dokumentus un doties uz tikšanos Rīgā”. Šīs fotogrāfijas ir saglabājušās līdz mūsdienām.

Rīgā VDM sarīkotajā viltus sanāksmē apcietināja 13 partizānu pārstāvjus. Sekoja tiesas procesi – ne tikai partizāniem, bet arī viņu atbalstītājiem, kuru viesmīlību bija izbaudījis arī “Baltais Klakts”. Jāpiebilst, ka M. Vītoliņam piemita talants cilvēkos, it īpaši sievietēs, iedvest uzticību. Taču ne vienmēr viss gājis tik gludi. Reiz par uzmākšanos bunkurā kāda partizāne Vītoliņu slānījusi ar verdošu pavārnīcu: “Ko ta’ viņš iedomājās! Ka sieviete mežā tikai vienam mērķim domāta? Es, jauna meitene, pie mežabrāļiem aizgāju ne jau vīriešu dēļ, bet gan bēgot no čekistu nagiem.”

Īpašs cilvēks

“..mūsu interešu – leģendas – aizstāvēšanai bija vajadzīgs īpašs cilvēks.”
 (J. Lukašēvics)

Bijušo mežabrāļu vidū joprojām klīst versijas un nostāsti par Vītoliņu kā nodevēju un partizānu slepkavotāju.

Vienīgajā apkopojošajā pētījumā par bruņotu pretestību padomju okupācijai – vēsturnieka H. Stroda grāmatā “Latvijas nacionālo partizānu karš 1944. – 1956.” minēts: “Viena no slepenajām čekas metodēm bija viltus partizānu grupu organizēšana Latvijā, kuru mērķis bija atklāt nacionālos partizānus un pakļaut tos triecieniem. Viena no šādām grupām bija Marģera Vītoliņa (“Krusta”) grupa, kura izcēlās ar sevišķu nežēlību pret vietējiem iedzīvotājiem.”

Grāmatā autors par Vītoliņa grupas darbību nemin dokumentārus pierādījumus. Tādus nav atraduši arī Totalitārisma seku dokumentēšanas centra darbinieki.

Vienīgā zināmā epizode par M. Vītoliņa darbību specgrupā neattiecas uz bruņotās pretestības sagrāvi. Tā saistīta ar PSRS pretizlūkošanas un Lielbritānijas izlūkdienesta savstarpējās sāncensības spēli Baltijā no 1945. līdz 1956. gadam.

1945. gada beigās Lielbritānijas izlūki ziņu iegūšanai nolēma izmantot bruņotās pretestības kustību. Uzzinot par šiem nodomiem, LPSR VDM pretizlūkošana ar Maskavas akceptu radīja divas specgrupas. Tajās iekļāva operatīvos darbiniekus un aģentus kaujiniekus, kuri sevi jau bija pierādījuši, slepkavojot nacionālos partizānus. Šo grupu uzdevums bija pievilināt ārzemju izlūkus. Kad rietumnieki iekļāvās grupās, viltus partizāni viņus neitralizēja. Mežabrāļa lomā vienā no šādām grupām iejutās arī Vītoliņš. Vienīgā epizode, kura norāda uz Vītoliņa piedalīšanos cilvēka aizturēšanā kopā ar kādu no čekas specgrupas partizāniem, ir gadījums ar Lielbritānijas izlūkdienesta aģentu Zigurdu Krūmiņu (angļu segvārds “Kurts”), kuru aizturēja 1955. gadā. Tā kā Krūmiņš vairs neiederējās spēlē pret angļu izlūkdienestu, čeka nolēma viņu apcietināt. Gadījumu, ko izstāstīja Vītoliņa pārinieks šajā uzdevumā, nav aprakstījis nedz Vītoliņš pats, nedz arī kāds cits.

Vecais specaģents kaujinieks, kuru Z. Krūmiņš pazina kā “Sašu”, stāstīja: – Kad ņēma ciet Kurtu, piedalījāmies arī mēs ar Marģeri Vītoliņu. Ņemšana notika šādi: es, Vītoliņš un Kurts sēdējām kādā šķūnī un tukšojām divas konjaka pudeles, kuras čekisti bija iedevuši Marģerim. Viena bija parasta pudele, bet otra – karavīra blašķe ar diviem nodalījumiem. Vienā – konjaks, otrā – kāds narkotisks šķidrums. Kad piespieda podziņu blašķes apakšā, tad caur kakliņu glāzē varēja ieliet apreibinošo šķidrumu. Iztukšojām vienu pudeli (..) Metu ar aci Marģerim, lai sāk tukšot blašķīti. Kurts nezināmo šķidrumu sadzērās riktīgi, un tas iedarbojās apdullinoši. Drīz viņš izgāja no šķūņa un no krūmiem sāka lasīt neesošas odziņas.

Tur tā lieta, ka mēs ar Marģeri arī bijām “sarāvušies” narkotikas. Marģeris, iznākot no šķūņa, palika grāvī guļot. Pats es steberēju prom pa ceļu, jo man bija jātēlo bēglis. Miliča formā Kurtu nāca gūstīt slavenais bokseris Kacāns. Gūstīšana tik viegli neizdevās: Kurtam šķidrums bija devis spēku – viņš ķērās pie pistoles. Kad nevarēja to izmantot, mēģināja griezt ar žileti. (..) Ejot prom no šķūņa, uztenterēju virsū Jānim Vēveram (LPSR VDK priekšsēdētājs.– R. J.), kurš mani sūtīja palīdzēt sagūstīt Kurtu. Ar Kurtu gan tika galā Kacāns, sitot viņam ar pistoli. Vēvers tūlīt atņēma ieroci grāvī guļošajam Vītoliņam. (..) Mazliet tālāk stāvēja divas čekas mašīnas. Tur bija arī Alberts Bundulis (LPSR VDK pretizlūkošanas daļas darbinieks. – R. J.). Viņam tūlīt nodevu savu “Valteru” un, turpat grāvmalī nosēdies, bāzu pirkstu mutē, visādi mocījos, bet no reibuma vaļā netiku. Tad atceros tikai to, ka mani aizveda uz čekas ēku Stabu ielā. Priekšā bija čekisti Veļičevskis, Ķipurs un Salmanis, kurš man mēģināja kaut ko iešpricēt. Pretojos, bļaudams: “Jūs neesat nekādi ārsti!” Pateicoties iedzertajam, man bija tāds spēks, ka es viņus visus trīs atsitu.

Vītoliņš vēl otrā dienā nenāca pie samaņas. Tas čekā bija diezgan liels skandāls. Tika vainoti eksperti, kuri gatavoja šķidrumu.

Taču VDK dokumentā “Kurta” aizturēšana tika aprakstīta kā gluda un veiksmīga operācija. “Kurts krietni iedzēra un kopā ar savu miesassargu – “partizānu Sašu” – pajūgā devās ceļā. Drīz spiegs aizmiga un pajūgam sekojošie čekisti bez grūtībām atbruņoja un aizturēja “Kurtu”, pie tam radot ilūziju, ka “Sašam” izdevies aizbēgt.”

 Uz Angliju!

Viens no LPSR VDK pretizlūkošanas uzdevumiem bija iefiltrēšanās ārzemju izlūkdienestos, lai pārzinātu to darbību.

1954. gada 24. septembrī ar Lielbritānijas izlūkdienesta gādību Vītoliņu kā viltus pagrīdes pārstāvi ar kuteri no Užavas nogādāja vispirms Zviedrijā, tad Anglijā. Viņa uzdevums bija stiprināt angļu sašķobījušos (pareizāk – čekas sašķobīto) ticību leģendētajiem partizāniem, kā arī izpētīt angļu izlūkdienestu darbību un nodomus.

1986. gadā LPSR VDK kolektīvi parakstītā dokumentā Vītoliņa gandrīz divus mēnešus ilgā ciemošanās Rietumos novērtēta šādi: “”Tankists” ar savu prasmīgo uzvedību daļēji izkliedēja angļu izlūkdienesta aizdomas, jo pēc trīs nedēļu ilgas nepārtrauktas iztaujāšanas viņu sāka apmācīt spiegošanā.” Pēc šā uzdevuma veikšanas M. Vītoliņš saņēma PSRS augstu apbalvojumu – Sarkanā Karoga ordeni.

Skatoties ar šodienas acīm, Vītoliņa sūtīšanai uz Londonu nebija jēgas. Jau viņam ierodoties, angļiem bija skaidrs, ka VDK “spēlē” partizānus.

Šādām šaubām bija vairāki iemesli.

1954. gada aprīlī Rietumos uz dzīvi apmetās PSRS izlūkošanas rezidents Austrālijā Vladimirs Petrovs un viņa dzīvesbiedre Jevdokija. Viņi sniedza informāciju ne tikai par slaveno padomju aģentu Gaja Berdžesa un Donalda Maklīna darbību Lielbritānijā. Kā liecina čekas ģenerālmajora J. Lukašēvica piezīmes, par to, ka LPSR VDK “vazā aiz deguna” britu izlūkdienestu, V. Petrovs bija uzzinājis no Latvijas čekista Ivana Plotko. Līdz ar to šo informāciju uzzināja arī britu izlūkdienests.

Vītoliņš atmiņās rakstīja, ka pirms viņa došanās uz Londonu toreizējais LPSR VDK priekšsēdētājs Jānis Vēvers zūdījās, ka čekai caur kādu muļķi iznākusi izgāšanās un viņam šī kļūda jāizlabo.

Šī izgāšanās varēja būt uz Londonu 1953. gada septembrī pēc angļu izlūkdienesta pieprasījuma sūtītā pudele ar Sibīrijas upes Isetas ūdens paraugu. Angļus interesēja, vai šajā apvidū nav atomreaktors, un tāpēc viņi gribēja noskaidrot, vai upes ūdens ir radioaktīvs. Čeka pārcentās un angļu viltus aģentam pagatavoja tik indīgu ūdens paraugu, kādā dzīvība vispār nav iespējama... Savukārt viņš ziņoja, ka ūdens pudelē iesmelts, makšķerējot zivis...

Londonā no Latvijas viltus partizāniem saņemtie politiskie apskati arī radīja izbrīnu, jo būtībā slavēja padomju varu un PSRS politiku.

Mazāk zināms fakts, ka amerikāņiem, kuri kopš 1952. gada sacentās ar LPSR VDK pretizlūkošanu, ātri vien izdevās tikt skaidrībā par maldināšanu. Kā savā darbā “Pretizlūkošanas kontrolē” raksta bijušais PSRS VDK pretizlūks Vjačeslavs Široņins, amerikāņi savam izlūkam, kuru bija pārvervējusi LPSR VDK, uz Latviju līdzi iedeva 1000 rubļus simtnieku banknotēs. Pēc kāda laika amerikāņi pēkšņi lika paziņot banknošu numurus. Dubultspiegs to izdarīt vairs nevarēja, jo par operāciju atbildīgais čekists naudu “sakarā ar neizmantošanu operatīviem mērķiem” bija nodevis PSRS valsts kasē.

Arī šis gadījums pirms Vītoliņa brauciena uz Angliju tur noteikti bija zināms. Lai gan Vītoliņš vēl 1987 . gada televīzijas seriālā “Spēle” aizrautīgi stāstīja, kā izdevies apmuļķot angļus, pat VDK iespaidotais Lielbritānijas publicists Toms Bauers tajā pašā laikā, acīmredzot balstoties uz angļu izlūku sniegto informāciju, rakstīja: “MI – 6 (angļu izlūkdienests. – R. J.) bija pārliecināts, ka Vītoliņš ir aizdomīga persona, bet Londonas Centrā nonāca pie secinājuma, ka labāk viņu atlaist, tad jau redzēs.”

Taču arī pats Bauers Vītoliņa acīs nebija nekāds gaišais tēls.

 1954. gadā Londonā M. Vītoliņš, kalpodams čekai, lika lietā arī savu mākslinieka talantu, radot MI – 6 darbinieku portretus, kurus atveda uz Latviju. Starp citu, čekai nodeva tikai daļu, pārējos paturēdams sev. Astoņdesmito gadu beigās Bauers Vītoliņam vēstulēs par tiem solīja vai zelta kalnus. Taču, kad grafikas nonāca Bauera rokās, viņš māksliniekam atsūtījis tīros niekus, par ko Vītoliņš bija stipri neapmierināts.

Vītoliņš vēl 1995. gadā presē apgalvoja, ka no 1955. līdz 1962. gadam pabijis gandrīz visās savienoto republiku galvaspilsētās, pildot slepenas čekas misijas. Pirms Vītoliņa ierašanās attiecīgajā republikā vai pilsētā vietējās VDK pārvaldes esot brīdinātas, ka viņu uzraugāmajā teritorijā ieradies ārzemju spiegs. “Vācu spiegu” tēlojis M. Vītoliņš, lai pārbaudītu vietējo čekistu modrību. Vītoliņš uzsvēra, ka šajos “komandējumos” ne reizi nav pieķerts, izliekot magnētiskās spiegošanas ierīces. Viņa dēļ no amata atlaisti vairāki vietējo VDK daļu priekšnieki.

Kad Vītoliņš staigāt kauju ceļus jutās piekusis, viņš iestājās partijā un vairāk pievērsās mākslinieka tekām, drīz vien tikdams pie LPSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka nosaukuma.

“(..) mani ievēlēja par Republikas kandidātu PSRS Mākslinieku savienības sekretāra amatā. Drīz vien mani izsauca uz Maskavu un tur nostrādāju kā Vissavienības Mākslinieku savienības sekretārs veselus piecus gadus. Pienākumu bija ļoti daudz un pieredze ļoti vērtīga. Vajadzēja vadīt kongresus un plēnumus burtiski visās republikās.”

No 1963. līdz 1968. gadam M. Vītoliņš bija PSRS Mākslinieku savienības sekretārs, no 1969. līdz 1975. gadam – strādājis par Jūrmalas galveno mākslinieku.

Savu atmiņu nobeigumā M. Vītoliņa vērtējums par pieredzēto kļūst rāmāks: “Sāku gandrīz vai pats sevi uzskatīt par svešinieku savās mājās.”

Kad 1994. gadā sākās izmeklēšana par to, ir vai nav Vītoliņš piedalījies genocīda noziegumos pret latviešu tautu, viņš publiski noliedza, ka būtu sadarbojies ar VDK. Taču izmeklētājai atzinās, ka VDK labā tomēr strādājis. Starp citu, Krievijā esošā M. Vītoliņa – LPSR VDK aģenta darba lieta ir deviņus sējumus bieza un Latvijas juristiem un vēsturniekiem nav pieejama. Izmeklēšanas procesā M. Vītoliņam atņemtajās atmiņās arī parādās atzīšanās, ka VDK uzdevumi izpildīti.

“Beigās man pateica skaidri un gaiši: ja es gribu, varu atteikties un viņi paši tikšot galā ar iesākto spēli. Katrā (nacionālo partizānu. – R. J.) grupā esot vairāki ziņotāji. (..) Tomēr, lai izbēgtu no jauniem cilvēku upuriem, jo čekisti bija ieplānojuši mežus pārmeklēt un iznīcināt bez žēlastības visus, kas nokļūtu viņu redzes lokā, nolēmu iesākto spēli turpināt.”

Šeit redzam kārtējo Vītoliņa pretrunu, jo bez viņa palīdzības čekai nebūtu iespējams apzināt daudzus partizānus un viņu atbalstītājus. 1946. gada septembrī, kad Vītoliņš piedalījās pret partizāniem vērstā operācijā, čeka nebūt nevarēja iznīcināt bruņoto pretestību Latvijā. Vēl 1954. gadā PSRS VDK vadība ar pavēli uzdeva vietējiem čekistiem tikt galā ar partizāniem.

Ņemot vērā, ka LR Prokuratūra ierosināja krimināllietu par M. Vītoliņa piedalīšanos genocīdā pret Latvijas iedzīvotājiem, viņa loma pretestības kustības sagrāvē prasa īpašu analīzi. Pēc Vītoliņa nāves 1996. gadā krimināllietu pārtrauca.

Latvijas Nacionālo partizānu apvienības sanāksmēs vēl aizvien tiek uzdots neatbildēts jautājums: kāpēc Prokuratūra tik ļoti vilcināja M. Vītoliņa lietas izmeklēšanu, ka tiesas dienu mēs tā arī nesagaidījām?

Pēc viņa nāves 1996. gada 21. oktobrī atvadīties no M. Vītoliņa ieradās tikai neliels pulciņš ļaužu – vairumā bijušie kolēģi – mākslinieki. Nemanīja kādreizējos VDK cīņubiedrus: vecākie miruši jau atmodas gados, jaunākajiem viņa vārds ir tukša skaņa.

Goda vietās izstādēs liktas vienīgi mākslinieka Marģera Vītoliņa grafikas. Diemžēl to vidū nav ģenerālmajoram J. Lukašēvicam, nu jau nelaiķim, nodoto angļu izlūkdienesta darbinieku portretu. Tie līdz ar vecajiem VDK darbiniekiem aizgājuši zudībā.

1998