Baltijas valstu jautājums starptautiskajās attiecībās 1940. - 1991. gadā

Šā gada maijā Latvijas Republika atzīmēs neatkarības deklarācijas pieņemšanas 15.gadadienu. Jubilejas gaidās ir interesanti ielūkoties Baltijas valstiskuma likteņos pēc neatkarības zaudēšanas 1940.gada vasarā.

Baltijas jautājuma rašanās

Ļoti traģisks Latvijai un pārējām Baltijas valstīm bija PSRS un nacistiskās Vācijas parakstītais Molotova - Ribentropa pakts. Tas noteica, ka Latvija, Lietuva un Igaunija nonāk Padomju Savienības ietekmes sfērā. Balstoties uz šo noziedzīgo vienošanos un izmantojot kara laikā radušos situāciju, Padomju Savienība 1940. gada jūnijā okupēja un anektēja visas trīs Baltijas valstis. Padomju Savienība jau tajā laikā visiem spēkiem centās panākt savas politikas starptautisku leģitimitāti. Pasaules lielvaras neatzina Latvijas, Lietuvas un Igaunijas okupācijas likumību, un tā starptautiskajās attiecībās apmēram 50 gadus pastāvēja tā sauktais Baltijas jautājums.
Kopumā, izvērtējot starptautiskās sabiedrības attieksmi pret Baltijas valstu likteņiem, redzams, ka tā laika gaitā ir bijusi dažāda, ar tendenci mainīties atkarībā no politiskās situācijas un konjunktūras pasaulē. Gandrīz neviena no Rietumu demokrātiskajām valstīm neatzina Baltijas valstu okupāciju un aneksiju de iure. Daļa šo valstu notikušo atzina de facto. Līdz ar to, kaut arī no 1940. līdz 1990. gadam Latvija, Lietuva un Igaunija atradās pilnīgā PSRS kontrolē un kā valstis reāli nepastāvēja, tās, vadoties no starptautiskās likumdošanas, nebeidza pastāvēt kā starptautisko tiesību subjekti. Daudzus gadu desmitus pasaules sabiedrība neakceptēja to, ka spēka vai draudu lietošana starpvalstu attiecībās piešķir spēka lietotājai valstij jebkādas likumīgas tiesības.

Savienoto Valstu atbalsts

Viskonsekventāk jau 1940. gada vasarā PSRS veikto Baltijas valstu okupāciju nosodīja ASV. 23.jūlijā tās valsts sekretāra vietnieks Samners Velless nāca klajā ar īpašu deklarāciju. Tajā bija uzsvērts: "Pēdējo dienu laikā viens no trīs mazo Baltijas valstu - Igaunijas, Latvijas un Lietuvas - varenākajiem kaimiņiem strauji tuvojas mērķim pa aplinku ceļiem, kurus tas ir izvēlējies, lai iznīcinātu šo valstu politisko un teritoriālo integritāti. Kopš tās dienas, kad šo republiku tautas pirmo reizi ieguva savu patstāvību un demokrātisku valsts iekārtu, Savienoto Valstu tauta ar dziļu un simpātisku interesi ir sekojusi to patstāvības apbrīnojamajam progresam. Visai pasaulei zināma mūsu valdības politika. Savienoto Valstu tauta nosoda katru vardarbību, vienalga, vai to īsteno, lietojot varu vai varas lietošanas draudus. Tāpat tā nosoda jebkādu kādas valsts, lai cik spēcīga arī tā būtu, iejaukšanos otras suverēnas valsts, lai cik vāja tā būtu, iekšējās lietās."
Ar šo deklarāciju ASV skaidri paziņoja Padomju Savienībai un pārējām valstīm, ka neatzīst Latvijas, Lietuvas un Igaunijas aneksiju un inkorporāciju. ASV savu pozīciju balstīja uz 1932.gadā formulēto Stimsona doktrīnu, kas paredzēja neatzīt citas valsts teritorijas sagrābšanu, ja tā īstenota ar spēku vai draudu palīdzību. Līdz ar to arī pēc 1940.gada jūlija ASV turpināja darboties visu triju Baltijas valstu diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības. Uzticību S.Vellesa pasludinātās deklarācijas principiem ASV apliecināja jau 1940.gada 7. un 15.augustā. Kad PSRS vēstnieks ASV Konstantīns Umanskis pieprasīja triju Baltijas valstu diplomātisko pārstāvniecību slēgšanu un šo valstu īpašumu atdošanu Padomju Savienībai, viņam tika izskaidrota ASV noliedzošā pozīcija. ASV 4.septembrī brīdināja arī Lielbritāniju, aicinot neatzīt Padomju Savienības soļus attiecībā pret Latviju, Lietuvu un Igauniju.

Valsts turpinās pastāvēt trimdā

Pēc Latvijas Republikas aneksijas un inkorporācijas PSRS ārvalstīs pastāvēja un turpināja darboties tās diplomātiskais dienests, kas bija mūsu valstiskuma leģitīms nesējs pasaulē. Zināma loma bija arī Latvijas valdības 1940.gada 17.maijā pieņemtajam lēmumam par ārkārtas pilnvaru piešķiršanu sūtnim Kārlim Zariņam Londonā. Tās noteica K.Zariņa tiesības aizstāvēt Latvijas intereses visās valstīs, izņemot Igauniju, Lietuvu, Somiju, Zviedriju, Padomju Savienību un Vāciju. K.Zariņam bija tiesības izdot saistošus rīkojumus visām Latvijas pārstāvniecībām ārvalstīs, izņemot minētās valstis. Sūtnis K.Zariņš drīkstēja rīkoties ar valsts līdzekļiem, visu kustamo un nekustamo mantu, iecelt un atcelt sūtņus, iecelt delegātus starptautiskām sapulcēm un konferencēm, pārvietot misiju darbiniekus, likvidēt pārstāvniecības, izņemot sūtniecību ASV. Ārkārtas pilnvaru 5.pants noteica: ja K.Zariņš nomirtu vai zaudētu rīcības brīvību, ar šo lēmumu viņam piešķirtās tiesības pārietu Latvijas sūtnim Amerikas Savienotajās Valstīs Alfrēdam Bīlmanim. Pilnvaru spēkā stāšanās laiku bija tiesības noteikt ārlietu ministram, dodot par to attiecīgu rīkojumu sūtnim Londonā. Ja tehnisku iemeslu dēļ ārlietu ministrs nevarēja nodot rīkojumu, pilnvaras stājās spēkā automātiski. Kā papildu nosacījums bija noteikts K.Zariņa telegrāfisks pieprasījums ārlietu ministram, no kura nesaņemot atbildi 24 stundu laikā, sūtnis varēja sākt rīkoties uz ārkārtas pilnvaru pamata. Vadoties no ārkārtas pilnvarām, K.Zariņš krīzes situācijā kļuva par Latvijas diplomātiskā dienesta vadītāju ārzemēs.

"...ienāk padomju karaspēks"

1940.gada 17.jūnijā K.Zariņš Londonā saņēma ārlietu ministra Vilhelma Muntera telegrammu: "Visā valstī ienāk padomju karaspēks un ieņem svarīgākās iestādes."
Iepazinies ar šo dokumentu, K.Zariņš uzskatīja, ka Latvijas Ministru kabinetam ir atņemta rīcībspēja un ārkārtas pilnvaras stājušās spēkā. Trimdas vēsturnieks Edgars Andersons savulaik atzina, ka K.Zariņam piešķirtās ārkārtas pilnvaras bija ierobežotas un tām piemita būtiski trūkumi. Tomēr, neraugoties uz to, ārkārtas pilnvarām bija ļoti nozīmīga loma Latvijas valstiskuma idejas uzturēšanā pasaulē, kā arī valsts diplomātiskā un konsulārā dienesta darbības nodrošināšanā ilgus gadu desmitus. Ārkārtas pilnvaras apliecināja, ka Latvija izjuta agresijas draudus no PSRS un gatavojās tiem. Visi šie soļi liecināja, ka Latvija negatavojas akli piekāpties potenciālajam agresoram.
Būtisks trūkums, ko pieļāva Kārļa Ulmaņa valdība traģiskajās 1940.gada jūnija dienās, bija nespēja dot rīkojumu sūtniecībām ārvalstīs protestēt pret Latvijas okupāciju un aneksiju. Neraugoties uz to, jau jūlija pirmajās nedēļās Latvijas vēstnieki ārvalstīs konstatēja, ka PSRS ir veikusi Latvijas nelikumīgu sagrābšanu. Situāciju sarežģīja arī tas, ka, Padomju Savienībai pārņemot kontroli Latvijā, valdība klusējot pieņēma visas šā režīma prasības. PSRS savukārt centās izplatīt pasaulē informāciju, ka Baltijas valstis labprātīgi nostājušās uz cieša sadarbības ceļa ar Maskavu un ir gatavas iestāties Padomju Savienībā.

Latvijas ārkārtas pilnvaru nesējs Kārlis Zariņš Latvijas pārstāvniecībām izvirzīja uzdevumu panākt, lai padomju režīma īstenotā okupācija, aneksija un inkorporācija starptautiski netiktu atzīta. Latvijas sūtņi Rietumos šādā situācijā sāka iesniegt protestus pret padomju okupāciju valstīs, kurās tie bija akreditēti. Iesniegtajos protestos pamatā bija akcentēta viena doma: PSRS veiktās politiskās pārmaiņas Latvijā neatbilst starptautisko tiesību normām.
1940.gada 23.jūlijā K. Zariņš ieradās pie Lielbritānijas ārlietu ministra lorda Halifaksa un iesniedza viņam memorandu. Dokumentā bija uzsvērts, ka Latvija jau kopš sava valstiskuma nodibināšanas ir centusies veidot labas attiecības ar visām valstīm, vispirms ar tuvākajiem kaimiņiem, tajā skaitā ar PSRS. Bet lielā kaimiņvalsts 1940.gada 15.jūnijā, pārkāpjot agrāk noslēgtos abu valstu līgumus, iesniedza ultimātu ar prasību ielaist Latvijā neierobežotā daudzumā savu karaspēku un nomainīt valdību. K. Zariņš atzīmēja, ka šādu prasību izvirzīšanu nevar vērtēt citādi kā suverenitātes pārkāpšanu un Latvijas okupāciju.

Faktos paustā vēstures patiesība

Britu ārlietu ministram iesniegtajā dokumentā tika konstatēts: "14. un 15.jūlijā Latvijā tika realizētas parlamenta vēlēšanas. Tās notika zem draudiem, stipru ārvalstu bruņoto spēku klātienē un augsta padomju ierēdņa, Tautas komisāru padomes viceprezidenta A. Višinska uzraudzībā, kas bija izdarījis vairākus publiskus paziņojumus, izsacīdams savus ieskatus par Latvijas iekšējām lietām. Arī šis fakts jāuzskata par suverenitātes laušanu.
Jauno padomju prasību rezultātā Latvijā nodibinātā valdība vienā no savām pēdējām deklarācijām, sekojot padomju prasībām, nosauca sevi par Padomju Latvijas valdību, ar to skaidri norādīdama, ka tā sevi par tādu uzskata jau kopš tās eksistences pirmās dienas.
Visus šos nevar uzskatīt par brīvas un neatkarīgas valdības aktiem, nedz arī uzlūkot nesenās vēlēšanas par tautas brīvas gribas izteikumu. Gluži pretēji: tie jāuzskata par tādiem, kas izdarīti zem spiediena, jo tie notikuši sveša karaspēka un augstu svešas valdības ierēdņu klātbūtnē. Tādā veidā izvēlētais parlaments pieņem rezolūciju pievienoties Padomju Sociālistisko Republiku Savienībai. Latvijas 1922. gada Satversme, kura savā būtībā vēl bija spēkā un kuras vārdā, kā tiks rādīts, šīs vēlēšanas esot izdarītas, parlamentam šādas tiesības nedod. Ievērojot visu iepriekš sacīto, es, kā neatkarīgas Latvijas valdības pārstāvis, kas pēc prezidenta A. Kvieša izvēles akreditēts Londonā 1933.gadā un kopš 1936.gada pārstāvu prezidentu K. Ulmani, ko 1940. gada 19. jūlijā patvarīgi atcēla no amata, laipni lūdzu Viņa majestātes valdību uzskatīt šīs nesenās pārmaiņas Latvijā kā notikušas zem spaidiem, un atļaujos izteikt cerību, ka Viņa majestātes valdība sapratīs manu stāvokli un neatzīs Latvijas inkorporāciju PSRS."

Latvija tiek uzklausīta

Britu ārlietu ministrs lords Halifakss ar interesi uzklausīja Kārļa Zariņa paskaidrojumus un norādījumus par politisko situāciju Latvijā. Viņš atzina, ka PSRS rīkojusies blēdīgi, bet, atšķirībā no ASV, padomju akcijas Baltijas valstīs oficiāli nenosodīja. Halifakss paziņoja, ka Latvijas pārstāvniecības statuss Anglijā netiek mainīts un ka sūtnis K. Zariņš var brīvi turpināt darbu, saglabājot diplomātiskās privilēģijas.
1940. gada 26. jūlijā lords Halifakss sagatavoja savu memorandu britu valdībai, kurā, analizējot situāciju Baltijas valstīs, atzīmēja, ka to aneksija notikusi kara laika radušos apstākļu dēļ un tādēļ nav uzskatāma par paliekošu. Viņš arī uzsvēra, ka Vācijā valda kritisks noskaņojums par šādiem PSRS soļiem. ASV valdība un sabiedriskā doma strikti nosoda padomju veikto aneksiju un būtu ļoti kategoriska, ja briti to atzītu par likumīgu. Šāda rīcība noteikti grautu Lielbritānijas statusu neitrālajās valstīs. Halifakss dokumentā diezgan vispusīgi analizē pozitīvos un negatīvos faktorus, kādi parādītos, ja Anglija atzītu Baltijas valstu aneksiju. Britu ārlietu ministrs ieteica valdībai nedot oficiālas rakstiskas atbildes Baltijas valstu sūtņiem uz to iesniegtajiem memorandiem, bet, tiekoties ar viņiem, tikai paskaidrot Anglijas pozīciju. Tā bija šāda: Lielbritānijas valdība varētu atzīt PSRS veikto Baltijas valstu aneksiju de facto, bet neatzīt to de iure. Lords Halifakss ieteica turēties pie ASV nostājas, kas paziņoja, ka visas kara laikā notikušās teritoriālās izmaiņas juridiski netiks atzītas līdz pēckara miera konferencei. Ministrs arī ieteica sagatavot Anglijas valdības finansiālās pretenzijas PSRS par nodarītajiem zaudējumiem Baltijas valstīs. 26.jūlijā Anglijas valdība ārlietu ministra izstrādātās rekomendācijas Baltijas jautājumā akceptēja. Lielbritānija 1940.gada augustā noraidīja Maskavas prasību slēgt Baltijas valstu pārstāvniecības Londonā.

Latvijas sūtņi nostiprina pozīcijas

1940.gada jūlijā K. Zariņš informēja Lielbritānijas valdību par viņam piešķirtajām ārkārtējām pilnvarām. Sūtnis bija pārliecināts, ka tagad viņš ir diplomātiskā dienesta vadītājs rietumvalstīs un var pārstāvēt valsti starptautiskos forumos. Ārkārtējo pilnvaru norakstu K. Zariņš iesniedza arī citām rietumvalstīm, tādējādi leģitimizējot tajās savu statusu. Daudzas valstis Otrā pasaules kara gados atzina K. Zariņa pilnvaras. Līdz ar to viņš varēja aizstāvēt Latvijas pilsoņu un valsts intereses Kanādā, Jaunzēlandē, Austrālijā, Īrijā, Dienvidāfrikā un citās zemēs.
Aktivitātes izvērsa arī Latvijas sūtnis ASV Alfreds Bīlmanis. 1940.gada 13.jūlijā viņš Valsts departamentam iesniedza dokumentu, kurā paziņoja, ka PSRS armijas kontrolētajā Latvijā gatavotās Saeimas vēlēšanas neatbilst Satversmei un spēkā esošajam parlamenta vēlēšanu likumam. A. Bīlmanis arī lūdza ASV valdību neatdot Latvijas valsts un tās pilsoņu īpašumus Padomju Savienībai. 21.jūlijā iesniegtajā deklarācijā A. Bīlmanis centās paskaidrot Latvijas reālo politisko stāvokli. ASV, atsaucoties A. Bīlmaņa lūgumam, jau 15.jūlijā bloķēja visus Baltijas valstu īpašumus, atvēlot tomēr regulāras summas sūtniecību un konsulārās darbības nodrošināšanai.

Okupantu diplomātiskais cinisms

Vērtējot šādu ASV valdības lēmumu, PSRS ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs 1940.gada 1.augustā Maskavā paziņoja, ka tas ir nelikumīgs, jo Padomju Savienības Valsts banka bloķētos līdzekļus pavisam nesen esot nopirkusi no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas bankām. V. Molotovs arī uzsvēra, ka pavisam drīz PSRS attiecības ar Latviju, Lietuvu un Igauniju būtiski mainīsies, jo šo valstu parlamenti paziņojuši par padomju varas izveidi. Tuvākajā laikā Baltijas valstis tiks uzņemtas PSRS sastāvā, un tādējādi Padomju Savienības robeža būs Baltijas jūras austrumu krastā. Tas esot liels PSRS ārpolitikas panākums, jo šīs "izmaiņas" esot notikušas mierīgā ceļā.
1940.gada 7. un 15.augustā, jau pēc Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iekļaušanas Padomju Savienības sastāvā, PSRS vēstnieks ASV Konstantins Umanskis pieprasīja slēgt Baltijas valstu diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības. Viņš atkārtoti izvirzīja prasību nodot visus ASV esošos Latvijas, Lietuvas un Igaunijas īpašumus Padomju Savienībai. Valsts sekretāra vietnieks S. Velless un viņa palīgs Loijs Hendersons šīs padomju prasības noraidīja, paziņojot, ka neatzīst Baltijas valstu sagrābšanu par likumīgu. A. Bīlmanis saistībā ar 5.augusta notikumiem Maskavā (Baltijas valstu oficiālu iekļaušanu PSRS) publicēja paziņojumu, kurā uzsvēra Padomju Savienības realizēto soļu neatbilstību starptautiskajai likumdošanai.

Latvijas diplomātu izmisuma soļi

1940.gada jūlija otrajā pusē Latvijas diplomāti aktivizējās arī citās valstīs, tādējādi mēģinot sniegt objektīvu informāciju par nesenajiem notikumiem savā dzimtenē. 22.jūlijā pilnvarotais lietvedis P.Oliņš iesniedza Argentīnai protestu par PSRS politiku attiecībā pret Latviju. Argentīnas Ārlietu ministrija savā atbildē paziņoja, ka tā atzīst tikai Latvijas Republikas valdību. Ar līdzīgu notu P.Oliņš griezās arī Brazīlijas Ārlietu ministrijā. Tās reakcija bija tāda pati kā Argentīnai. Līdz ar to abas lielākās Dienvidamerikas valstis atzina Latvijas Republikas pilnvaroto sūtni par likumīgu pārstāvi ar pilnām tiesībām. Argentīnas un Brazīlijas nostāja bija līdzīga ASV. Arī Bolīvija, Peru, Ekvadora, Kolumbija, Paragvaja, Čīle, Urugvaja un Venecuēla atzina P.Oliņu par Latvijas Republikas pilntiesīgu pārstāvi.

Pat Hitlers izdabā Staļinam

Latvijas sūtnis Berlīnē Edgars Krieviņš 1940.gada 22.jūlijā iesniedza protesta notu Vācijas Ārlietu ministrijai par PSRS politiku. Lai nesabojātu attiecības ar Padomju Savienības valdību, Vācijas Ārlietu ministrija paziņoja E. Krieviņam, ka viņš vairs netiek uzskatīts par Latvijas valsts pārstāvi. Latvijas PSR valdība 8.augustā atcēla E.Krieviņu no ieņemamā amata un pieprasīja Vācijai slēgt pārstāvniecību Berlīnē. Tas tika izdarīts, un Baltijas valstu īpašumus Vācijā pārņēma PSRS. Bet nacistiskajai Vācijai nebija pieņemama Baltijas valstu forsētā sovetizācija, un jau 3.septembrī ārlietu ministrs Joahims Ribentrops pret to protestēja.
16.septembrī Vācija paziņoja par sava karaspēka nosūtīšanu caur Somiju uz Ziemeļnorvēģiju, bet 11.oktobrī savā kontrolē pārņēma atlikušo Rumānijas teritoriju, ko nebija sagrābusi PSRS. Jāatzīmē, ka 1940.gada nogalē un 1941.gada sākumā Vācija diezgan skaidri demonstrēja savas bažas par Baltijas valstu straujo inkorporāciju PSRS. Atklāti šo inkorporāciju neatzina arī Itālija un Japāna. Ā. Hitlers 1941.gada 22.jūnijā paziņojumā par kara pieteikšanu PSRS propagandiskā nolūkā uzsvēra, ka Vācijas mērķis esot atbrīvot Padomju Savienības okupētās Baltijas valstis.
No neitrālajām valstīm vienīgi Zviedrija atzina Baltijas valstu aneksiju un inkorporāciju PSRS sastāvā, kaut arī Latvijas, Lietuvas un Igaunijas vēstnieki Stokholmā 23.jūlijā bija iesnieguši protesta notas. Zviedrija to izdarīja bailēs no Padomju Savienības spiediena. 1940.gada 19.augustā ar Zviedrijas Ārlietu ministrijas starpniecību PSRS pārņēma Latvijas sūtniecību Stokholmā. 7.septembrī PSRS un Zviedrija vienojās par turpmāko sadarbību un savstarpējo finansiālo pretenziju atrisināšanu. Zviedrijas īstenotā Baltijas valstu aneksijas atzīšanas politika historiogrāfijā vērtēta dažādi. Zviedrijas valdība pēckara periodā centusies uzsvērt, ka tā 1940.gadā Baltijas valstu aneksiju atzina tikai de facto, bet ne de iure.
Latvijas pārstāvis Dānijā N.Ozoliņš 1940.gada 31.jūlijā iesniedza protesta notu Ārlietu ministrijai pret savas valsts pārņemšanu PSRS varā. Dānija laikā jau bija nonākusi Vācijas kontrolē. Tikai pēc kara, 1964.gada 27.februārī, Dānija parakstīja tirdzniecības līgumu ar PSRS, kurā atzina Padomju Savienības tiesības rīkoties ar Baltijas valstu īpašumiem, kas atradās Dānijā. Par šādu pretimnākšanu Dānija saņēma no PSRS 358 tūkstošus ASV dolāru kā kompensāciju par dāņu zaudētajiem īpašumiem Latvijā, Lietuvā un Igaunijā.

Atšķirīgs Baltijas valstu likteņa vērtējums

Kopumā, neraugoties uz Padomju Savienības plašajām diplomātiskajām un politiskajām aktivitātēm, tai 1940.gadā neizdevās novērst pasaules sabiedrības negatīvo reakciju par Baltijas valstu okupāciju. Lielākā daļa valstu neuzskatīja Baltijas valstu aneksiju un inkorporāciju par tiesiski korektu procesu. PSRS savukārt centās iegalvot, ka 1940.gada vasarā Baltijas valstis labprātīgi iekļāvušās PSRS sastāvā. Tā jau no 1940.gada jūlija - augusta skaidri iezīmējās radikāli atšķirīgs vērtējums un pieeja Baltijas valstu jautājumam. Vienu pozīciju pārstāvēja demokrātiskās rietumu valstis, bet otru, diametrāli pretēju - PSRS. Tāda bija Baltijas jautājuma būtība, un tas ilgus gadus pastāvēja Austrumu un Rietumu attiecībās kā viens no sasprindzinājuma iemesliem, gūstot atrisinājumu tikai līdz ar PSRS sabrukumu.
Jaunas aprises un akcentus Baltijas valstu jautājums ieguva pēc tam, kad nacistiskā Vācija 1941.gada 22.jūnijā uzbruka PSRS, bet ASV tā paša gada decembrī iesaistījās Otrajā pasaules karā. Sākās oficiāla ASV, Lielbritānijas un Padomju Savienības sadarbība. Padomju diplomāti šādu situāciju izmantoja, lai aktivizētu jautājumu par Baltijas valstu inkorporācijas atzīšanu, jaunajām robežām, īpašuma attiecību noregulēšanu. Anglija jaunajos apstākļos ieņēma piekāpīgāku pozīciju, ko īpaši sekmēja ārlietu ministra Antonija Īdena samiernieciskā nostāja. Viņš pārstāvēja viedokli, ka PSRS kā stabilas britu sabiedrotās piesaistīšana ir svarīgāka par Baltijas valstu problēmu.

Arī Anglijā bailes no Staļina

A.Īdens bija pārliecināts, ka piekāpšanās J.Staļinam Baltijas jautājumā ir neizbēgama. Bet Lielbritānija un ASV 1941.gada augustā bija parakstījušas Atlantijas hartu, kuras 3.pantā atzītas visu tautu tiesības brīvi izvēlēties tādu pārvaldes formu, kādā tās vēlas dzīvot, un deklarēta gatavība atjaunot suverēnās tiesības un pašpārvaldi tām tautām, kurām tās bija atņemtas vardarbīgā ceļā. 1941. gada septembrī hartai pievienojās Padomju Savienība, kas paziņoja, ka teritoriālās neaizskaramības principu tā attiecinās tikai uz 1941.gada robežām, līdz ar to izvirzot pretenzijas uz 1939. un 1940.gadā sagrābtajām teritorijām.
Pirmo reizi šīs pretenzijas PSRS demonstrēja 1941.gada decembrī sarunu laikā Maskavā ar Anglijas ārlietu ministru A.Īdenu. Apspriežot jautājumu par abu valstu sadarbības līguma noslēgšanu kara laikam, kā arī pēckara posmam, J.Staļins diezgan tieši pieprasīja Lielbritānijai atzīt PSRS 1939. un 1940.gadā anektētās teritorijas par likumīgām. Šādam nosacījumam, pēc PSRS domām, bija jābūt iekļautam līguma tekstā. A.Īdens demonstrēja izpratni un piekāpšanos J.Staļina prasībām, bet premjers Vinstons Čērčils to noraidīja.

Lielbritānijas Karaliskais starptautisko attiecību institūts 1942.gada sākumā iesniedza britu Ārlietu ministrijai apjomīgu pētījumu "Baltijas valstu nākotne." Tajā bija konstatēts, ka pēc Vācijas sakāves karā Anglija nevarēs būtiski ietekmēt Padomju Savienības politiku Baltijā. PSRS, pēc pētnieku domām, neatkarīgi no Lielbritānijas nostājas dominēs Baltijas jūras reģionā.
1942.gada martā A.Īdens sarunās ar ASV oficiālajiem pārstāvjiem uzsvēra nepieciešamību uzlabot attiecības ar Padomju Savienību. Viņš centās pārliecināt savus sarunu partnerus, ka nav nekāda pamata atteikt PSRS prasības par tās kontroli Baltijas jūras austrumu krastā. Arī V.Čērčils bija mainījis savu pozīciju un 1942.gada 12.martā rakstīja J.Staļinam, ka viņš vēlas panākt vienošanos par PSRS robežām. Lai pasteidzinātu vienošanos, PSRS 20.maijā nosūtīja uz Londonu ārlietu ministru V. Molotovu. Britu valdība jau bija sagatavojusi līguma projektu ar PSRS, kurā Baltijas valstis tika atzītas kā Padomju Savienības sastāvdaļa. Bet V. Molotovu neapmierināja šāds piedāvājums, jo PSRS vēlējās panākt savu tiesību atzīšanu arī uz Somiju, Poliju un Rumānijai atņemtajām teritorijām. A. Īdens šādas prasības noraidīja. Anglijas nostāju stiprināja arī ASV, paziņot, ka tā noraidīs šādu vienošanos. ASV kategorisms ietekmēja arī PSRS. 26. maijā Lielbritānijas un Padomju Savienības parakstītajā līgumā nekas nebija teikts par Padomju jauno robežu atzīšanu, tātad arī Baltijas valstu un citu sagrābto teritoriju iekļaušanu tās sastāvā.

Apvienoto Nāciju deklarācijas ēnā

Pasaules valstu attieksme Otrā pasaules kara gados pret Baltijas jautājumu parādījās arī 1942.gada 1.janvārī Vašingtonā parakstītajā Apvienoto Nāciju deklarācijā. Dokumentu parakstīja 26 valstis, kas bija apvienojušās cīņā pret Vāciju un tās sabiedrotajām. Latvijas sūtnis ASV A.Bīlmanis jau 4.janvārī paziņoja, ka arī viņa valsts grib pievienoties deklarācijai. Tomēr rietumvalstis, nevēlēdamās attiecību saasināšanos ar PSRS, liedza Latvijai parakstīt Apvienoto Nāciju deklarāciju un Atlantijas hartu. Zināma cerība šajā laikā saglabājās, jo nedz ASV, nedz Lielbritānija neatzina PSRS veikto Baltijas valstu aneksiju. K.Zariņš un citi Latvijas diplomāti kara gados savos paziņojumos centās uzsvērt, ka viņu valsts pieder pie Rietumeiropas civilizācijas un atbalsta šo valstu cīņu pret ass grupējumu. Neraugoties uz to, rietumvalstis tomēr liedza Baltijas valstu pārstāvjiem piedalīties starptautiskās konferencēs, kurās apsprieda pēckara starptautiskās kārtības plānus. Rietumvalstu duālisms, no vienas puses, izpaudās atbalstā augstajiem demokrātiskajiem un tiesiskajiem Atlantijas hartas principiem, bet, no otras puses, šo principu neattiecināšanā uz Baltijas valstīm.

PSRS nozīmes pieaugums

Pieaugot Padomju Savienības nozīmei, kopējā sabiedroto karā pret nacistisko Vāciju pieauga arī tās prasības rietumvalstīm Baltijas jautājumā. Sekoja arī attiecīga Rietumu līderu reakcija. 1942.gada oktobrī ASV prezidents Franklins Rūzvelts informēja valsts sekretāru K.Hallu par domu paziņot J.Staļinam, ka sabiedrotās lielvalstis nekaros Baltijas valstu dēļ. 1943.gada februārī bijušais ASV vēstnieks PSRS D.Deivids pat ierosināja valdībai atzīt Baltijas valstu aneksiju. Valsts departaments šādas rekomendācijas nepieņēma. Prezidents F.Rūzvelts šajā laikā jau kļuva arvien pesimistiskāks attiecībā uz iespējām pēc Vācijas sagrāves atjaunot Baltijas valstu neatkarību. Viņš ieņēma arvien pielaidīgāku nostāju attiecībā pret PSRS pretenzijām. Tā Teherānas konferencē, kurā risinājās sarunas par kopējas cīņas koordinēšanu pret Vāciju, tika skarts arī Baltijas valstu jautājums. V.Čērčils demonstrēja zināmu piekāpību J.Staļina prasībām. F.Rūzvelts savukārt atzina: ja padomju karaspēks pēc Vācijas sakāves atkal pārņems Baltijas valstis, tad šeit Padomju Savienībai vajadzētu sarīkot plebiscītu pašnoteikšanās jautājumā. Jāatzīmē, ka J.Staļins noraidīja ideju par plebiscītu Baltijas valstīs pēc kara kādu starptautisku spēku kontrolē, bet atzīmēja, ka šeit pavisam nesen jau ir notikušas parlamenta vēlēšanas. F.Rūzvelts Teherānas konferencē strikti neiestājās pret Baltijas valstu atkaliekļaušanu PSRS sastāvā pēc kara.
F.Rūzvelta un J.Staļina saruna Teherānas konferencē 1943.gada 1.decembrī pamatos atspoguļo ASV nostāju attiecībā uz Baltijas problēmām. F.Rūzvelts demonstrēja piekāpību PSRS prasībām un līdz ar to apliecināja J.Staļinam, ka ASV negatavojas cīnīties par Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu.

Angļu diskrētais miers

Aplūkojot Lielbritānijas pieeju Baltijas valstu jautājumam 1943.gadā, var konstatēt, ka atbildīgi Ārlietu ministrijas ierēdņi uzskatīja, ka ASV un Anglijai nevajadzētu īpaši satraukties, ja PSRS atkal pārņems savā kontrolē Baltijas valstis. O.Serdžents no Ziemeļu departamenta uzsvēra, ka to vajadzētu jau tagad uzņemt kā pašsaprotamu faktu. Nekāds būtisks pretspiediens no Lielbritānijas puses nav iespējams. Šāda britu diplomāta atziņa bija tuva īstenībai, jo gan ASV, gan Lielbritānijas prioritāte 1943.gadā bija labas attiecības ar J.Staļinu, nevis iestāšanās par Baltijas valstu interesēm. Tas, kā atzina tālaika britu sūtnis Vašingtonā lords Halifakss, bija ciniski, tomēr fakts pats par sevi.
PSRS sūtnis Londonā Ivans Maiskis 1943.gada rudenī turpināja izdarīt spiedienu uz britu Ārlietu ministriju Baltijas valstu nākotnes jautājumā. Viņš sarunās ar ārlietu ministru A.Īdenu izteicās, ka, pēc viņa domām, Baltijas problēma pašlaik ir vairāk Lielbritānijas un Padomju Savienības, nevis ASV prioritāte. Amerikai, uzskatīja I.Maiskis, pēckara periodā labāk būtu atteikties no aktīvas iejaukšanās Eiropas problēmu risināšanā. Mēģinot dzīt ķīli ASV un Lielbritānijas pieejā Austrumeiropas un Baltijas problēmām, I.Maiskis cerēja Anglijas pozīciju padarīt vēl piekāpīgāku. I.Maiskis arī lika manīt, ka tuvāko četru piecu mēnešu laikā padomju karaspēks atkal būs Baltijas valstīs. Anglijai tas, bez šaubām, būs jāakceptē. Ja gadījumā Lielbritānija domā citādi, tas var nopietni apdraudēt PSRS un Lielbritānijas 1942.gada 26.maijā noslēgtā līguma likteni.
Bez šaubām, kara laika apstākļu spiesta, Anglijas valdība ieklausījās šādos Padomju Savienības mājienos. Bet tā palika diezgan nedzirdīga pret Baltijas valstu pārstāvju aicinājumiem, ka viņu nākotne jārisina atbilstoši Atlantijas hartas principiem. Ar šādiem priekšlikumiem pie britu premjera V.Čērčila griezās K.Zariņš un Latvijas pārstāvis Tautu Savienībā Jūlijs Feldmanis, kā arī sūtnis Beļģijā Miķelis Valters.

Kara beigu tuvuma elpa

Tuvojoties Otrā pasaules kara beigām, Anglijas valdība saprata, ka tai tuvākajā laikā būs jānoformulē sava nostāja jautājumā par pēckara kārtību Eiropā, tātad arī Baltijā. Joprojām priekšplānā bija jautājums par pēckara robežām un Baltijas valstu inkorporācijas atzīšanu vai neatzīšanu. 1944.gada janvārī Ārlietu ministrija saņēma premjera norādījumu sagatavot nostādnes abos šajos jautājumos. A.Varners no Ziemeļu departamenta izstrādāja speciālu memorandu. Tajā viņš uzsvēra, ka Lielbritānija principā varētu piekrist Padomju Savienības teritoriālajām prasībām tiktāl, cik tas atbilst bijušās cariskās Krievijas rietumu robežām. Bet Padomju Savienībai jāpaskaidro, ka pašreizējā brīdī labākais būtu atlikt šīs diskusijas detaļas līdz A.Hitlera galīgai sakāvei. A.Varners ieteica arī nesteigties ar Baltijas valstu inkorporācijas oficiālu atzīšanu jau kara laikā, kaut arī to vairākkārt pieprasīja Padomju Savienība. Pēc A.Varnera domām, tas radītu valdībai papildu problēmas parlamentā, kā arī attiecībās ar ASV. A.Varners uzskatīja, ka J.Staļinam jāizskaidro reālās grūtības, kādās nonāks britu vadība, ja tā pēkšņi nāks klajā ar kādu jaunu publisku paziņojumu robežu jautājumā.

   10.03., 17.03., 23.03.,30.03.2005