|
Leģiona arhīvs pie neļķu audzētāja Viesturs Sprūde Nevienam neatrodas nauda, lai iegādātos
unikālus, ar leģionu saistītus dokumentus
Valdība piešķir naudu leģionāru arhīva izpirkšanai Ilze Kuzmina Pēc "LA" raksta un lasītāju daudzajiem aicinājumiem valdība nolēmusi piešķirt 45 685 latus Valsts arhīvu ģenerāldirekcijai, lai tā varētu iegādāties leģionāru arhīvu. Par to, ka autentiski un vērtīgi dokumenti atrodas Nīderlandē pie kāda neļķu audzētāja, "Latvijas Avīze" rakstīja šā gada 22. novembrī. Vairākus gadus minēto dokumentu izpirkšanai valdībai nauda neatradās, bet pēc publikācijas laikrakstā politiķi sarosījās. Vispirms jau pirmdienas vakarā koalīcijas padomes sēdē Tautas partija ierosināja Aizsardzības ministrijai, ko vada "Jaunā laika" līderis Einars Repše, parūpēties par dokumentu atgūšanu. Lai gan arhīvu lietas ir Kultūras ministrijas pārraudzībā, TP deputāts Juris Dalbiņš uzskatīja, ka arhīvs jāizpērk Aizsardzības ministrijai, jo dokumentiem būtu jānonāk Kara muzejā, turklāt šai ministrijai ir vairāk naudas nekā kultūras sargiem. E. Repše toties sacīja lai gan arhīvs noteikti jāizpērk, to nav iespējams izdarīt par Aizsardzības ministrijas līdzekļiem, jo budžeta nauda ir stingri sadalīta un to var tērēt tikai tam mērķim, par ko nobalsojusi Saeima. Viņaprāt, ja arhīvu grib izpirkt jau tuvākajā laikā, nauda jāņem no Finanšu ministrijai iedalītajiem līdzekļiem neparedzētiem izdevumiem. Toties ar arhīva pirkšanu būtu jānodarbojas Kultūras ministrijai, kas atbild par valsts arhīviem. E. Repšes viedoklim piekrita arī kultūras ministre Helēna Demakova: "Man ir jāgādā, lai šie vērtīgie dokumenti nokļūtu Latvijā." Viņa pārmeta Valsts arhīva ģenerāldirektoram, ka tas nav prasījis, lai valsts budžetā paredz naudu arhīva pirkšanai. Kultūras ministrija arī steigšus sagatavoja Ministru kabineta rīkojuma projektu, kas paredzēja naudas piešķiršanu arhīva pirkšanai. Valdībai tika ziņots, ka Latvijas Valsts vēstures arhīvā glabājas tikai latviešu leģiona 19. divīzijas dokumenti, kas nesniedz pilnīgu informāciju par latviešu leģionu darbību 2. pasaules kara laikā. Kolekcionārs no Nīderlandes izteicis piedāvājumu pārdot viņa rīcībā esošos latviešu leģiona 15. divīzijas dokumentus kaujas kartes, leģionāru sarakstus, apbedījumu vietu uzskaiti, saraksti ar nacistiskās Vācijas armijas vadību u. c. Šo dokumentu iegādi atbalstījusi Latvijas vēsturnieku komisija. Sākotnēji kolekcijas īpašnieks par kolekcijas iegādi bija noteicis cenu 55 000 EUR. Decembrī no kolekcijas īpašnieka saņemts paziņojums, ka cena tiek paaugstināta līdz 65 000 EUR, un pastāv iespēja, ka dokumenti tiks izmantoti televīzijas raidījumu sagatavošanā Nīderlandē, ASV, Anglijā. "Līdz ar to, lai novērstu tendenciozu un nepatiesu ziņu sniegšanu par Latvijas leģionāriem un lai cena par latviešu 15. divīzijas dokumentiem nepieaugtu vēl vairāk, ir nepieciešams tos iegādāties, jo šo dokumentu iegāde būs liels ieguldījums latviešu leģionu darbības izpētē," teikts ministrijas sagatavotajā informācijā valdībai.
Leģiona arhīvs atgriezīsies Latvijā Viesturs RADOVICS Jau šomēnes
Latvijā varētu nonākt par gandrīz 46 tūkstošiem latu iegādātais
Latviešu leģiona 15. divīzijas arhīvs. Dokumentu sakārtošanai
nepieciešams laiks, pēc tam daudzi latvieši varēs uzzināt savu
tuvinieku likteņus Otrajā pasaules karā.
Mīklaini atrasts leģionāru arhīvs nonāks Latvijā Viestarts Gailītis Kā kolekcionārs neļķu audzētājs Amsterdamas pievārtē ticis pie SS latviešu leģiona 15. divīzijas arhīva, ko Latvija nupat nopirkusi par vairāk nekā 40 tūkstošiem latu? Vēstures zinātņu doktors Ēriks Jēkabsons (attēlā), kurš devās uz Holandi noskaidrot, kas tad patiesībā atrodas kolekcionāra rokās, atzīst: «Dokumenti ir nozīmīgi ar to, ka pierāda 15. divīzija bija iesaistīta kaujas darbībās. Taču nekādās akcijās pret civiliedzīvotājiem, kā dažkārt tiek tai pārmests.» Atradums atsedz noslēpumus Vēsturnieks Ēriks Jēkabsons stāsta, kā Latvija nopirkusi mīklaini atrastu leģionāru arhīvu. Strādājot Berlīnes centrā, 2000. gadā celtnieki pusotra metra dziļumā uzdūrās vecai kastei ar dokumentiem. Tajā izrādījās esam vienas no divu ieroču SS latviešu leģiona divīziju 15. divīzijas arhīvs, kurā reģistrēti notikumi laikā no 1944. gada aprīļa līdz 1945. gada aprīlim. Tas, kādēļ kaste atradusies Berlīnes centrā, nav zināms, jo neko vairāk par jau minētajām vispārīgajām detaļām gados jaunais holandiešu kolekcionārs, no kura Latvijas valsts nopirkusi šos dokumentus, sacīt nevēlējās. «Mēs bijām spiesti ticēt apgalvojumam, ka viņš tos ieguvis legālā ceļā,» saka Ēriks Jēkabsons, vēstures zinātņu doktors, kuru Latvijas Valsts arhīvs 2003. gadā sūtīja kā ekspertu uz Holandi, lai konstatētu, kas tad patiesībā ir nonācis pie šā kolekcionāra/neļķu audzētāja, kas dzīvo Amsterdamas pievārtē. Kolekcionārs pats caur diplomātiskajiem kanāliem bija paziņojis Latvijai par arhīvu. Tā autentiskums netiek apstrīdēts, un falsifikāciju būtu ļoti viegli atklāt, apgalvo Jēkabsons. Dokumentus holandiešu kolekcionārs Latvijai pārdevis par vairāk nekā 40 tūkstošiem latu. «Manuprāt, jebkuram materiālam, kurš trūkst Latvijas vēstures pilnīgai izpētei, nav vērtības. Šis materiāls ir ļoti vērtīgs, un šajā gadījumā cena nebija augsta,» uzskata Ē. Jēkabsons. Tomēr Latvijas valsts vilcinājusies pirkt arhīvu, un, cik vēsturniekam zināms, cena pa to laiku pieaugusi. Neatzīstas, kā dabūjis 15. divīzijas arhīva materiālu Latvijā līdz šim vispār nav bijis, tikai 19. divīzijas dokumenti, stāsta Ē. Jēkabsons. «Militārpolitisku iemeslu dēļ 1945. gadā 19. divīzija atradās Kurzemē, savukārt 15. divīzija bija Vācijas kaujas telpā. Tur daļa padevās Rietumu sabiedrotajiem, daļa Padomju Savienībai. Dokumentu nebija. Vācijas arhīvos ir tikai šis tas. Šie dokumenti, par kuriem tagad ir runa, tika aprakti kapitulācijas laikā,» skaidro vēsturnieks. Nelielai 15. divīzijas daļai izlūkbataljonam nācās aizstāvēt nacistu Aviācijas ministriju, ciešot smagus zaudējumus, un, iespējams, ar šo vienību arhīvs nokļuva Berlīnes centrā. Pēc tā atrakšanas 55 gadus vēlāk arhīvu ieguva holandiešu kolekcionārs. Tiesa, viņš neatklāj, kā. Jēkabsons domā iespējams, nopircis no strādniekiem, kuri bija sakontaktējušies ar kolekcionāru kopienu. Dokumenti atradušies standarta vācu armijas dokumentu pārnēsājamā kastē, kas liekama uz muguras un ir pārveidojama par galdiņu. «Kaste ir samērā labas kvalitātes, kurai gan viens stūris bija sācis bojāties. Taču dokumenti ir ideālā stāvoklī,» stāsta Jēkabsons. Tajā atrodoties detalizētas divīzijas saņemtās pavēles, kaujas ziņojumi pat rotas līmenī, topogrāfiskās kartes, kritušo, ievainoto un bez vēsts pazudušo vārdi. Divīzijā bija apmēram 12 tūkstoši cilvēku. Šie materiāli dos atbildes uz daudziem jautājumiem, nemaz nerunājot par to, ka tie ir vērtīgi tiem daudzajiem Latvijas iedzīvotājiem, kuriem trūkst ziņu par bezvēsts pazudušajiem tuviniekiem. Līdzīgs atradums bija 90. gados Kurzemē, kur pirtiņas sienā tika atrasts 19. divīzijas artilērijas pulka arhīvs. Noliedz noziegumus Kolekcionārs Ērikam Jēkabsonam stāstījis, ka arī citi, ne tikai Latvijas Valsts arhīvs, ir bijuši ieinteresēti pirkt dažus arhīva dokumentus. Taču viņš nav vēlējies to izpārdot pa daļām, kaut arī tā varbūt būtu bijis izdevīgāk. Jēkabsons nezina, vai arī Krievijas valsts ir interesējusies, lai nopirktu šos materiālos. Taču kaimiņvalsts presi šis atradums interesējis ļoti. «Fakts ir tāds, ka Latvijas valsts ir to nopirkusi. Latvijai tas ir vissvarīgāk, jo materiāls skar mūsu vēsturi, kas ir ļoti politizēta,» gandarīts ir Ē. Jēkabsons. «Šie dokumenti ir nozīmīgi ar to, ka pierāda 15. divīzija bija iesaistīta kaujas darbībās. Taču nekādās akcijās pret civiliedzīvotājiem, kā dažkārt tiek tai pārmests.» Vai nevar būt tā, ka noziedzīgas akcijas nav minētas? «Nē, tā tas nevarētu būt. Tās ir kaujas dienasgrāmatas, kaujas ziņojumi. Tiem ir tā specifika, ka tie ir tīri un vēsta tikai par militārām lietām, nekādas politikas tādos nav. Kara laikā katrā vienībā par katru dienu ir jāveido šīs kaujas dienasgrāmatas, stingri, detalizēti minot visu notiekošo.»
Diena, 25. janvāris, 2006
Latviešu leģions atgriežas mājās Aigars Dāboliņš
Saruna ar holandieti Melheru de Vitu kolekcionāru, kura
vaļasprieks ir Otrā pasaules kara vēsture. Melhers de Vits
2002. gadā kļuva par Waffen SS latviešu 15. divīzijas
dokumentu īpašnieku un pagājušā gada nogalē tos pārdeva
Latvijas valsts arhīviem. Es interesējos par Otrā pasaules kara vēsturi un esmu veci militāro priekšmetu kolekcionārs. Kolekcionāru padarīšana ir vesela pasaule. Viņi reizēm rīko dažādu priekšmetu izsoles vai apmaiņas. Tieši tādā veidā es satiku kādu kolekcionāru, kuru personīgi nepazinu. Viņš man piedāvāja iegūt šo metāla lādē uzglabāto arhīvu. Kolekcionārs teica, ka tas atrasts 2000. gadā. Viņam pašam par to neesot īpašas intereses, un viņš būtu gatavs to iemainīt. Mēs satikāmies, apskatīju arhīvu un teicu, ka esmu gatavs maiņai. Vai jūs jau uzreiz sapratāt šā atraduma vērtību? Jau iepriekš ne reizi vien biju redzējis šo Vācijas armijas dokumentācijas veidu kara dienasgrāmatas. Biju redzējis to vācu vienību kara dienasgrāmatas, kuras rakstītas Āfrikā, un tāpēc zināju, ka tajās ir ļoti daudz interesantas un precīzas informācijas. Es uzreiz sapratu, ka tie ir oriģināli. Šā arhīva vērtību nerēķināju naudā, bet apzinājos tā vēsturisko nozīmi. Uz dažiem dokumentiem bija zīmogs pilnīgi slepeni vai štāba pavēles šādiem autentiskiem kara dokumentiem ir dažādas pakāpes un līmeņi. Kāpēc jūs bijāt tik drošs par to, ka tas nav viltojums? Vispirms jau uz to norādīja dokumentu daudzums: kastē bija vairāk nekā trīs tūkstoši dažādu eksemplāru. Arī to sakārtojums liecināja, ka tie ir īsti. Tad vēl zīmogi, paraksti, arī papīra vecumu varēja konstatēt uzreiz. Cik sen jūs kolekcionējat kara reliktus? Esmu 41 gadu vecs, un jau gadus divdesmit es to daru samērā nopietni. Dažādas lietiņas sāku vākt kopš divpadsmit gadu vecuma. Kopā ar vecākiem biju izbraukumā, un mēs apmeklējām vietas, kur senāk notikušas kaujas. Tur es nejauši uzgāju kādu tērauda ķiveri. Tā bija pilnīgi ieaugusi dūņās, sarūsējusi. Tas mani ļoti aizrāva, un kopš tā brīža es sāku interesēties par Otrā pasaules kara vēsturi. Tajā laikā es dzīvoju Holandes dienvidos Eindhovenā, tā ir vieta, kurā tika nomests Otrā pasaules kara desants. Te varēja daudz ko uzzināt par kara vēsturi. Cik liela ir jūsu kolekcija? Tajā ir aptuveni 700 dažādu vēsturisku priekšmetu. Apskatot jauniegūto arhīvu, es sapratu, ka tie ir Latviešu leģiona vēstures dokumenti. Tad es sāku meklēt kādu informāciju. Atradu 1971. gadā rakstīto Artura Silgaiļa grāmatu Latvian Legion. Grāmatā es guvu apstiprinājumu tam, ka manā īpašumā nonākušais arhīvs tiek uzskatīts par pazudušu. Šajos dokumentos runa ir par laikposmu no 1943. gada sākuma līdz pat pēdējām kara dienām aprīļa beigās, un tajos ir aprakstīts viss, kas notiek ar leģionu, no tā dibināšanas dienas līdz darbības pārtraukšanai. Leģions beidza savu eksistenci netālu no Berlīnes, uz Šverīnes pusi. Tur arī amerikāņi leģionārus saņēma gūstā. Tātad jūs šo arhīvu ieguvāt 2002. gada sākumā. Ko ar to iesākāt, uzreiz novietojāt pie sevis mājās? Jā, tas nonāca manās mājās. Sāku uzkrāt informāciju un meklēt sakarus ar latviešu kara veterānu organizāciju Vācijā. Satikos un izstāstīju, ko esmu ieguvis. Gribēju uzzināt, ko viņi par to domā. Viņi apskatījās un atzina, ka ir vērts saistīties ar organizācijas centru Kanādā. No turienes man atsūtīja kāda cita Anglijā dzīvojoša veterāna vārdu un adresi. Tā nu kādā nedēļas nogalē es aizbraucu pie viņa. Tieši viņš bija tas, kurš kara pēdējās dienās bija sarūpējis šo lādi, lai piedalītos svarīgo divīzija arhīva dokumentu deponēšanā. Tas notika Šverīnes apkaimē. To visu izdarīja daži virsnieki, kuri tad arī šo lādi ir paņēmuši, un kopš tā laika tās liktenis nebija zināms. Kādu iespaidu uz jums atstāja kara veterāni? Sākumā viņi bija piesardzīgi un ļoti atturīgi. Taču drīz vien, kad redzēja, ka mana interese ir nopietna, kļuva atraisītāki. Veterāni stāstīja man, ka šis leģions tika izveidots 1943. gadā Latvijā ar mērķi cīnīties pret boļševiku invāziju. Bet arī vācieši leģionam nekad neesot lāgā uzticējušies. Ārzemnieki vācu armijā drīkstēja dienēt tikai brīvprātīgajās SS vienībās. Tā bija viņu vienīgā iespēja. Vai tas jūs nemulsināja, jo ir taču zināms, ka SS ir cieša saite ar nacistiem un viņu ideoloģiju? Jā, tas ir skaidrs, bet es zināju, kāda atšķirība ir starp Waffen SS vienībām un vispārējo SS. SS patiešām ir nacisti un pārliecinātu viņu ideoloģijas piekritēji, bet Waffen SS sastāvā bija daudz tādu, kas nebija vispārējā SS biedri. Nedz nacisms pats par sevi, nedz tā vēsture mani nesaista. Mana aizraušanās ir tikai vēstures notikumi izdibināt, kāpēc un kas ir noticis ar leģiona karavīriem. Arī Holandē bija savs leģions, kas cīnījās vācu armijas pusē. Es daudz par to runāju ar savu tēvu, kurš bija piedzīvojis šo laiku. No vācu puses Holandē tika izvērsta diezgan efektīva kampaņa, kara izskaņā aicinot ārzemniekus pievienoties vācu armijai, lai viņi varētu cīnīties pret Eiropai draudošo boļševiku iebrukumu. Arī holandiešu leģions, tāpat kā latviešu, tika izveidots tieši pēc tāda paša principa. Cīnīties vācu pusē vēl nenozīmēja atbalstīt tieši viņus, bet aizstāvēt savu zemi pret boļševizācijas briesmām. Tā nu bija iznācis, ka vācieši bija tie, kas līdz šim bija karojuši pret boļševikiem... Taču, kā jau teicu, ārzemnieki varēja būt iesaukti tikai SS divīziju sastāvā. Un netrūka tādu holandiešu, kas brīvprātīgi Waffen SS vienībās pieteicās tieši tādēļ, lai cīnītos pret boļševismu. Latviešus jau daudz ar propagandu apstrādāt nevajadzēja, jo viņi boļševismu bija piedzīvojuši pēc 1940. gada okupācijas. Bet kāda sajēga par to bija holandiešiem? Iespējams, daudzi bija dzirdējuši, interesējušies par to vai pat bijuši Krievijā un zināja, kas tas ir par režīmu. Viņi saprata, ka ir svarīgi pret to cīnīties. Interesanti, ka daudzi holandieši bija iestājušies arī Latviešu leģionā. Tas nu gan ir kaut kas nedzirdēts! Kā jūs par to uzzinājāt? Es arhīvu sarakstos uzdūros daudziem holandiešu vārdiem un uzvārdiem. Arī holandiešu leģions cīnījās tajās pašās vietās. Iespējams, ka daži kara izskaņā pievienojās latviešiem. Kaut kādas saites starp viņiem ir bijušas. Jūs ar šo arhīvu esat darbojies kā īsts vaļasprieka vēsturnieks. Bet vai esat savā zemē par to vaicājis arī profesionāļiem? Nē, to gan es netiku darījis. Salīdzināju citus manā rīcībā esošus dokumentus, kur ir bijusi kāda saistība ar Latviešu leģionu. Sapratu, ka liela nozīme ir tam, ka šis arhīvs ir saglabājies pilnībā. Tieši tas ir svarīgi profesionāliem pētniekiem, lai viņi varētu spriest iespējami objektīvi. Jā, un vēlāk es saņēmu arī slēdzienu no Kanādas, kur dzīvo tas latviešu vīrs, kurš speciāli bija pētījis kara vēsturi. Viņa veselība gan bija iedragāta. Pēc kāda laika mēs tomēr ar viņu tikāmies Moenhengladbahā, Vācijā. Kad devos uz tikšanos, paņēmu līdzi šo lādi, lai to parādītu. Arī viņš apliecināja, ka manās rokās ir īsti dokumenti. Neviens tam vairs neticēja, arī Arturs Silgailis savā grāmatā raksta, ka šie dokumenti ir pazuduši bez vēsts. Tad es iepazinos ar Leitīša kungu, kurš dzīvo tepat netālu Diseldorfā. Viņš ir bijis vietējās latviešu sabiedrības dvēsele, šim vīram tagad jau pāri 90 gadiem, taču viņš aizvien vēl ir rosīgs. Kara laikā viņš komandēja 15. divīzijas prettanku vadu. Es atradu viņa vienības nosaukumu arhīvos, nosūtīju viņam dokumentu kopijas, un arī viņš apliecināja, ka šī informācija ir patiesa, jo tieši tādas kaujas reāli ir notikušas, tieši tik daudz krievu tanku piedalījās uzbrukumā un tieši tik daudz tajā reizē arī tika sašauti. Viņš sazinājās vēl ar kādu leģiona veterānu, kas dzīvoja Somijā. Šķiet, šis vīrs piederēja pie augstākās virsniecības. Un tieši viņi arī bija starpnieki starp mani un Latvijas Valsts arhīviem. Ko Leitīša kungs jums vēl stāstīja par leģionu? Viņš, protams, daudz ko stāstīja par savu karavīra dzīvi. Arī to, kāpēc šis Latviešu leģions tika nodibināts, proti, ar domu, lai aizstāvētu Latviju no boļševikiem, lai pretotos viņu iebrukumam. Viņš stāstīja arī par to, ka kara darbības laikā krieviem tomēr ir izdevies okupēt Latviju un leģions bija spiests atkāpties uz Vāciju. Viņu nostāja gan esot bijusi tāda, ka viņi cīnīsies tikai Latvijas teritorijā un par Latviju, bet ne Vācijā un par Vāciju, un arī nekaros pret sabiedrotajiem no Rietumiem. Vai tad Leitīša kungs stāstīja, ka leģionāri vispār necīnījās Vācijā? Nē, viņš stāstīja tikai to, ka pēc idejas viņiem to nevajadzēja darīt. Vēl interesanti ir tas, ka SS vadība Latviešu leģionu, kad tas nonāca Vācijā, atbruņoja. Arhīvā ir dokumenti par vēlāk izdotu pavēli latviešu leģionāriem doties uz Ravensbrukas koncentrācijas nometni, lai no turienes paņemtu ieročus, munīciju un citu bruņojumu. Latvieši bieži bija spiesti karot ar vāju bruņojumu pret daudz lielāku pārākumu, tomēr viņu cīņas daudzviet bija veiksmīgas. Vai leģiona atbruņošana notika tāpēc, ka vāciešiem būtu bijis bail no latviešiem? Nē, vāciešiem pašiem kara beigās trūka ieroču, ar ko apbruņot savus SS karavīrus. Bija liela atšķirība starp latviešu leģionāriem un vācu SS karavīriem. Bet svarīgi ir tas, ka par šo atbruņošanu vēsta arī divīzijas arhīvs. Tur ir oficiālās augstākās kara pavēlniecības pavēles nodot ieročus vāciešiem. Kādas atziņas jūs vēl guvāt, iedziļinoties arhīva dokumentos? Visskaidrāk no tiem var smelties precīzu informāciju par kara darbību un operācijām, par to precīzu norises laiku. Tie ir ļoti smalki apraksti par to, kas notiek frontē, ko dara ienaidnieks, kādi ir laika apstākļi, kādas kustības notiek, kāda kara tehnika tiek pārvietota. Ir kauju apraksti precīzi pa punktiem: kādi ir zaudējumi pašu rindās, kādi zaudējumi nodarīti pretiniekiem. Šo kauju darbības vietas bija Krievijā, Latvijā un Vācijā, Berlīnes ziemeļu apvidū. Vai no arhīva dokumentiem var kaut ko uzzināt par norisēm ārpus kaujas, par divīzijas ikdienu vai kādām citām tās dzīves lappusēm? Tur ir visas augstākās kara priekšniecības (Reichführerhauptamt) pavēles, arī par divīzijas atvilkšanu no frontes līnijas, lai karavīri varētu atpūsties un doties atvaļinājumā. Arhīvā izlasāms arī tas, cik daudz brīvā laika karavīriem ir atvēlēts brīvsolim, kad viņiem jābūt atpakaļ kazarmās. Nekādu informāciju par attieksmi pret civiliedzīvotājiem vai kādām politiskām aktivitātēm es tur neatradu. Kā notikumi attīstījās tālāk, kad jūs sazinājāties ar Latvijas Valsts arhīvu pārstāvjiem? Kad Leitīša kungs bija apliecinājis šo dokumentu autentiskumu, sāku sarakstīties ar Latvijas Valsts arhīviem. Saņēmu oficiālu vēstuli no ģenerāldirektora vietnieces Mazures kundzes, kura lūdza informēt par to, kāds ir šo arhīvu saturs, vai šie dokumenti ir pieejami pilnībā un vai būtu iespējams tos iegūt. Es atbildēju, ka, protams, arhīvs vēl joprojām ir saglabāts un ka to ir iespējams iegūt. Tad pie manis ieradās divi eksperti no Latvijas Valsts arhīviem. Kad tas notika? Tas bija 2003. gada beigās vai 2004. gada sākumā. Eksperti atzina šos dokumentus par oriģināliem un pastāstīja, ka Latvijas Valsts arhīvos faktiski trūkst jelkādu ziņu par 15. divīziju un ka šis arhīvs satur ļoti svarīgu un interesantu informāciju, tāpēc Latvijas pusei vajadzētu to nopirkt. Valsts arhīvu nostāja bija tāda viņi ir gatavi arhīvu iegādāties, pieprasot šim nolūkam naudu no valdības. Visu šo laiku Latvijas puse nepieciešamo naudu budžetā nevarēja atrast. Situācija pēkšņi mainījās ap pagājušā gada Ziemassvētkiem. Tā bija tāda humorīga situācija. Mēs ar sievu skatījāmies televizoru un dzirdējām, ka Baltijas valstis no EŪ budžeta iegūst lielākus līdzekļus. Sieva teica: Redzi, tagad viņiem būs nauda, lai nopirktu šo arhīvu. Drīz pēc tam tā arī notika. Un kāda bija summa, ko jūs prasījāt? Es gan negribētu izteikties šajā sakarā. Būtība tiešām nav naudā. Pateikšu tikai to, ka šā darījuma izmaksas Latvijā tika publiskotas. Jā, kad mēs spriedām par summu, runa bija par dažiem desmitiem tūkstošiem latu, un galarezultātā panācām abpusēji izdevīgu vienošanos. Pēc divām dienām, kad bija izskanējusi ziņa par labvēlīgiem lēmumiem EŪ attiecībā uz budžetu, mēs saņēmām piedāvājumu no Latvijas Valsts arhīviem. Zināmi sarežģījumi, protams, bija. Vienubrīd parādījās piedāvājums iepirkt tikai kādu daļu no šiem arhīviem. Es pastāvēju uz to, ka arhīvu var iegūt tikai kā veselumu. Tālāk viss notika ļoti raiti un korekti saskaņā ar mūsu vienošanos. Latvijā par šīm sarunām nevarēja iegūt pārāk daudz informācijas. Tikai to, ka vienu brīdi darījums esot bijis apdraudēts. Kāda bija Latvijas puses izturēšanās? Pagājušā gada septembrī es uzdevu jautājumu: vai darījums notiks vai ne? Atbilde bija negatīva, proti, valdības rīcībā neesot tādu līdzekļu. Tad es ar Leitīša kunga palīdzību to piedāvāju nopirkt leģiona veterānu organizācijai. Viņi teica, ka labprāt nopirktu, bet organizācijas finansiālais stāvoklis diemžēl esot pasliktinājies... Ja tas būtu noticis vēl pirms dažiem gadiem, viņi būtu spējīgi to nopirkt. Leitīša kungs pielika lielas pūles, lai pārliecinātu Latvijas pusi par nepieciešamību iegādāties šo svarīgo arhīvu. Kas tad bija tas izšķirīgais, kāpēc tomēr darījums ar Latvijas pusi notika? Mūsu vienošanās bija par noteiktu summu par to Latvijas pusei bija jāsniedz atbilde noteiktā laikā. Ja šīs atbildes līdz noteiktajam laikam nebūtu, tad es varētu šo arhīvu pārdot citiem vai arī paaugstināt cenu. Norunātais gads pagāja bez rezultātiem. Un bija iespējas pārdot šo arhīvu pa daļām. Bet es apzinājos, ka vēsturiska avota vērtība šim arhīvam ir tikai tad, ja tas tiek saglabāts veselumā. Es nospriedu, ka pie tā palikšu. Un, kā jau teicu, pēkšņi 2005. gada nogalē Latvijas pusei nauda uzradās. Esmu apmierināts ar visu turpmāko Latvijas puse pilnībā un precīzi ievēroja vienošanos, un viss noritēja ļoti gludi. Darījums bija reglamentēts pa stundām. Piemēram, no Latvijas puses nāca pieprasījums, ka divu stundu laikā ir nepieciešams mans paraksts, kas apliecina, ka šis arhīvs pie manis vēl ir saglabāts pilnībā. Es to sūtīju gan ar faksu, gan izmantojot kurjera pakalpojumus. Tad sekoja apstiprinājums, ka Latvijas puse apņemas nopirkt šo arhīvu. Vai bija interesanti arī no citām valstīm? Jā, no ASV, Lielbritānijas un Austrālijas. Bet viņi gribēja pirkt tikai daļu no arhīva. Turklāt viņiem atšķirībā no Latvijas puses nebija intereses par arhīva saturu, bet gan tikai par kādām specifiskām faktoloģiskām niansēm, piemēram, par komandējošā sastāva parakstiem. Bet tas mani neapmierināja. Vai jūs esat kādreiz bijis Latvijā? Nē, vēl neesmu, bet es grasos kādreiz turp doties. Kāda ir jūsu nodarbošanās? Esmu studējis tropisko lauksamniecību. Banānu un kafijas audzēšana, piemēram. Man vajadzēja doties uz tropu kolonijām, bet tad es vēl studēju mārketingu Anglijā. Pēc tam sāku praksi kādā holandiešu firmā un tagad es darbojos piena produktu vairumtirdzniecībā. Ļoti daudz sanāk strādāt arī saistībā ar jaunajām ĒU dalībvalstīm. Holandieši gadsimtu gaitā ir pierādījuši, cik liela un ietekmīga var kļūt maza nācija, pat ja tā apdzīvo mazu zemes pleķīti, ko nemitīgi draud aprīt jūras paisumi. Viens no holandiešu izaugsmes nosacījumiem ir viņu atvērtība pasaulei un komunikācijai. Cik valodās jūs runājat? Sešās. Bez dzimtās tā ir angļu, vācu, franču, spāņu un pidžin valoda, kurā runā Jaungvinejā. Republika.lv 20. marts, 2006 |
22. nov., 2005
13.01.06