|
Latvijas karavīru drāma 1941. gadā
Aivars Pētersons
1940. gada vasarā sevišķu vietu Baltijas okupācijas plānos ieņēma
latviešu inteliģences, armijas vadības un komandsastāva iznīcināšanas
politika. Staļina un viņa rokaspuišu lēmumi tur nebija spontāni, bet gan
apdomāti un mērķtiecīgi gatavoti. Latvijas tāpat kā citu Baltijas valstu
armijas karavīrus padomju vara uzskatīja tikai par izskaužamu traucēkli. Tas
noteica ne tikai latviešu augstākās virsniecības, bet arī visas padomju
laikā par 24. teritoriālo strēlnieku korpusu pārdēvētās Latvijas armijas
pēc okupācijas atlikušās daļas likteni, raksta militārais vēsturnieks
pulkvežleitnants Aivars Pētersons.
Staļinisti sāka ar sarkanajā armijā dienošo latviešu iznīcināšanu,
turpināja ar represijām pret Latvijas armijas vadību un beidza ar Litenes traģēdiju,
kā arī atlikušo latviešu vienību pamešanu likteņa varā vācu uzbrukuma sākumā.
Padomju Savienībā valdošo attieksmi pret latviešiem armijas rindās var
spilgti redzēt vēl tajos Staļina lēmumos, kurus pieņēma jau 1933. gadā un
realizēja PSRS ietvaros galvenokārt 1937. 1938. gadā, kad no 230 000
padomju valsts teritorijā palikušiem latviešiem represēja aptuveni trešo daļu.
No 25 000 arestētajiem izdzīvoja ne vairāk par tūkstoti. Starp
noslepkavotajiem bija 29 latviešu izcelsmes ģenerāļi un tajā skaitā pieci
augstākie virsnieki (atbilstoši ģenerālpulkveža pakāpei). Viņu vidū
pirmais sarkanās armijas virspavēlnieks Jukums Vācietis. Tāds pats liktenis
gaidīja arī latviešu karavīrus padomju okupētajā Latvijā un bija izplānots
jau 1940. gadā. Pirmā informācija par baltiešiem gatavoto parādās pēc 15
000 poļu virsnieku noslepkavošanas Katiņas (Kozeļskas), Ostaškovas (Kaļiņinas
Tveras) un Starobeļskas (Harkovas) nometnēs 1940. gada pavasarī. Poļu
virsniekus noslepkavoja ar kompartijas politbiroja 1940. gada 5. marta lēmumu,
kuru parakstīja Staļins, Vorošilovs, Molotovs un Mikojans. Lēmumā atzīmēts,
ka "par" ir bijuši arī Kaļiņins un Kaganovičs. Tikmēr 1940. gada
9. jūnijā Maskavā slēgtā sēdē visi Baltijas okupācijas organizatori ziņoja
par gatavību jauniem "darbiem". NKVD priekšnieka vietnieks Černiševs
ziņoja, ka Ostaškovas nometne ir gatava uzņemt 8000 gūstekņu, Kozeļskas un
Starobeļskas pa 5000. Tikpat arī Juhnovas un Oranas nometnes. Belomorskas
(Baltās jūras kanāla) nometnes "aprītu" 20 000 un Ribinskas ūdenskrātuves
būvniecība 10 000 Baltijas valstu karavīrus. Tomēr Baltijas valstu
"brīvprātīgā piekrišana" iekļauties PSRS sastāvā šo valstu
virsniecības un policijas sastāva internēšanu atlika uz neilgu laiku, bet
nebūt to neatcēla.
Uz "mācībām" Maskavā
Latvijas armijas komandējošā sastāva iznīcināšanas nākamais posms sākās
ar atsevišķu virsnieku arestu un nošaušanu 1940. gada beigās un 1941. gada
sākumā. Turklāt augstākās vadības aresta un izsūtīšanas dokumentus ir
parakstījis toreizējais Padomju Latvijas valdības galva Vilis Lācis. Maskavā
joprojām baidījās no organizētas latviešu pretestības un tāpēc iesāktā
turpinājums bija īsteni velnišķīgi saplānots. Vispirms tika dota pavēle
visu teritoriālo korpusu līdz 1941. gada 10. jūnijam koncentrēt Litenes
nometnē, kur to bloķēja NKVD motorizētās vienības. Šeit jāpiezīmē, ka
korpusa vadība plānoja tās sastāvā esošajai 181. divīzijai vasaras
nometni Smārdes rajonā, bet 183. divīzijai Carnikavā, mūsdienās Ādažu
Kadagas rajonā. Litenes nometnē bija vieta tikai vienai divīzijai un tāpēc
otro 181. divīziju un korpusa artilērijas pulku izvietoja lauka nometnē
Seces poligona dienvidrietumu stūrī, kuru pēc tuvo māju nosaukuma nosauca
par Ostroviešu nometni. Pirms došanās vasaras nometnē no korpusa demobilizēja
1939. gada iesaukuma latviešu puišus, bet viņu vietā korpusu papildināja
aptuveni 4000 krievu jaunekļu, kurus atveda no Piemaskavas. Vēlāk, pēc dažām
dienām karam sākoties, šie zēni ne ko zinās, ne mācēs, ne sapratīs no
latviešu jaunāko komandieru dotajiem rīkojumiem. Tāds "pastiprinājums"
visai negatīvi ietekmēs korpusa kaujasspējas, karam sākoties.
Sākumā pie korpusa komandpunkta Litenes muižas dārzā tika izvietota NKVD
rota. Tam sekoja galvenais 10. jūnijā korpusa vecāko komandsastāvu
nomaina krievu virsnieki, kuri līdz tam oficiāli bija pildījuši vietnieku
pienākumus. Tādējādi par korpusa komandieri kļūst ģenerālmajors K. Kačanovs,
bet par štāba priekšnieku pulkvedis N. Makovčuks. Lai latviešu vecākos
virsniekus no padotajiem izolētu pilnībā, visus nomainītos 12. jūnijā
"komandē kvalifikācijas celšanai" uz sarkanarmijas augstākajām mācību
iestādēm. Šeit viņus, karam sākoties, arestēs un lielāko daļu nošaus.
Starp šiem vīriem ir korpusa komandieris ģenerālis R. Kļaviņš, ģenerāļi
J. Liepiņš, A. Krustiņš, Ž. Bahs, H. Buks, A. Dannebergs, A. Dālbergs, M.
Hartmanis, R. Klinsons, H. Rozenšteins, J. Ruškevics, V. Spandegs un citi
augstākie virsnieki, Latvijas brīvības cīņu varoņi. Pēdējais armijas
komandieris, visu triju Lāčplēša ordeņu kavalieris ģenerālis Krišjānis
Berķis mira Krievijas cietuma slimnīcā.
No nāves izdevās paglābties Lāčplēša kara ordeņa kavalierim ģenerālim
Otto Ūdentiņam, kuru kā spēcīgu Eiropas karamākslas speciālistu čekas
uzraudzībā izmantoja par pasniedzēju sarkanarmijas kara akadēmijās, jo tur
pēc drausmīgajām represijām katastrofāli trūka kvalificētu militāru
speciālistu, ko uzskatāmi parādīja kara sākums. Pēc kara Ūdentiņš strādāja
Latvijas Universitātē un vadīja militāro katedru, taču kompartijas funkcionāri
viņu raksturoja kā nerunīgu, neuzticamu un nevēlamu bezpartijisko.
24. korpusa gals
Atgriežoties pie 1941. gada vasaras notikumiem, nākamā akcija pret latviešu
komandieriem sekoja jau 14. jūnijā. Litenes nometnē NKVD ielenktos labākos
latviešu virsniekus pēc komisāru sastādītiem sarakstiem arestēja un, atšķirtus
no ģimenēm, aizveda uz nāves nometnēm ziemeļos. Virsniekus izveda it kā uz
lauka mācībām mežā gar Gulbenes lielceļu, kur tos zem NKVD ieroču
stobriem atbruņoja un Gulbenes stacijā sadzina lopu vagonos. Pirmos izveda
korpusa komandpunkta virsniekus. Korpusa štāba operatīvā (operāciju plānošanas)
daļa praktiski tika arestēta visa. Šo virsnieku liktenis būs drausmīgs.
Pirmie kritušie ir jau Litenes mežā, kad ielenktie virsnieki rauj ārā noslēptos
ieročus. Kapteini Linmeijeru ar šāvieniem mugurā nogalina pulka komisārs Ņegoduiko.
Krīt virsleitnants Feldmanis, iepriekš nošāvis vairākus čekistus. Šie vīri
nebija vienīgie, kuri nepadevās, taču 564 latviešu virsnieki nonāca Noriļskas
nometnē un piecdesmitajos gados Latvijā, ārstu atzīti par invalīdiem, no viņiem
atgriezās tikai nepilni astoņdesmit. Vācu okupācijas laikā tika atrastas 52
virsnieku mirstīgās atliekas. "Baigajā gadā" kopumā tika represēti
1086 virsnieki, bet arī tad okupanti paniski baidījās no vēl palikušajiem.
Tūlīt pēc šīs mežonīgās 14. jūnija akcijas korpusu nekavējoties sadalīja.
183. divīzija saņēma pavēli gājienam uz Carnikavas nometni. Viņi par kara
sākumu uzzināja 22. jūnijā pārgājiena laikā Cēsu rajonā. Tālāko diktēja
kara gaita.
Necilvēcīgās komunistu varas izdarības stāvokli korpusā uz kara sākumu
bija nevis stabilizējušas, kā laikam cerēja komisāri, bet tikai padarījušas
vēl saspringtāku. Līdzīga situācija bija lietuviešu 29. teritoriālajā
korpusā. Tur starp komisāriem un karavīriem pat sākas savstarpēja apšaude.
Latviešu korpusam sākotnēji tika doti atsevišķi operatīvie uzdevumi
Madonas virzienā. Taču militārstratēģiskā un operatīvā situācija krasi
mainījās un 30. jūnijā korpuss saņēma pavēli ieņemt aizsardzības pozīcijas
jau Krievijas teritorijā Ostrovas Opočkas līnijā, jo Daugavpils 26. jūnijā
bija kritusi vācu rokās. Frontes politpārvalde bija manāmi apjukusi. Komisāri
baidījās par savām dzīvībām. Un tad tika dots rīkojums par Latvijas pilsoņu
demobilizāciju. Līdz šai dienai nav skaidrības par šo dokumentu un tā
autoru. Taču tajās dienās daudzus dokumentus ir parakstījis Ziemeļrietumu
frontes politpārvaldes priekšnieks komisārs P. Dibrovs, balstoties uz kara
laika likumiem un piešķirot sev ārkārtējas tiesības kara padomes vārdā.
Viņš, starp citu, ir parakstījis arī dokumentu par virsnieka pakāpes piešķiršanu
Rīgas kājnieku karaskolas kursantiem.
Tie, kuri kara pirmajās dienās tika atvaļināti no 24. teritoriālā
korpusa, saņēma dokumentu krievu valodā ar ierakstītu likuma pantu, kas
liecināja par atvaļinātā neuzticamību padomju varai. Piefrontes joslā tāds
ieraksts bija līdzīgs nāvessodam un rīkojums par demobilizāciju korpusu
praktiski noveda pie sagrāves. Pēc korpusa pretizlūkošanas dienesta
dokumentiem, uz kuriem atsaucas padomju vēsturnieks Jānis Dzintars, laikā no
29. jūnija līdz 1. jūlijam korpusā demobilizēja 2080 latviešu karavīrus,
tajā skaitā 635 virsniekus. Tajā pašā laikā, jau līdz 29. jūnijam, no
korpusa bija dezertējuši 124 virsnieki un 463 instruktori un kareivji. Tādējādi
jūnija pēdējās dienās tikai 181. divīzijā (par 183. divīziju ziņu nav)
un korpusa pakļautības vienībās trūka 1204 virsnieku un instruktoru, bet
kopā 5900 karavīru. Šeit tikai jāatzīmē, ka tāda iztrūkuma radīšana
bija apzināta, jo atbrīvojušās vietas plānoja aizpildīt ar slāvu
izcelsmes karavīriem, lai visādā veidā mazinātu latviešu ietekmi korpusā.
Iesaukt baltiešu izcelsmes karavīrus pagaidām neplānoja vispār
Pārtikt bandītiskā ceļā
Lai kaut kā attaisnotu korpusa neveiksmes kara pirmajās dienās, korpusa
komandieris ģenerālmajors K. Kačanovs 1941. gada 2. jūlijā kaujas ziņojumā
nr. 05 no sava komandpunkta piecus kilometrus austrumos no Liepnas ziņoja
frontes vadībai: "Korpusa vienībām ir liels komandieru trūkums, bet štābā
trūkst līdz 90% komandieru. Stāvoklis ar komandieriem grūts, nepieciešams Jūsu
rīkojums, lai papildinātu vienības ar komandieriem. Korpusa un divīziju štābiem
nav sakaru līdzekļu, vadīt korpusu nav iespējams
" Tāds ziņojums
sniegts brīdī, kad korpusā turpinājās latviešu demobilizācija. To
apstiprināja LK(b)P CK sekretārs Jānis Kalnbērziņš savā ziņojumā
frontes kara padomei Novgorodā 1941. gada 13. jūlijā: "Atejot no savām
iepriekšējā izvietojuma vietām, 24. strēlnieku korpuss pazaudēja ievērojamu
sava agrākā sastāva daļu un atvaļināja no savām rindām gandrīz visu
komandējošo sastāvu," bet 181. divīzijā "novērojamas kaitīgas
un ne ar ko neattaisnojamas latviešu bailes, kas novedušas pie latviešu
skaita samazināšanās".
LK(b)P CK kara daļas vadītājs E. Kusiņš ziņoja: "Latviešu korpusu
aizdzina aizmugurē, turēja tālāk no frontes, bet tagad izformē. Kopš 1941.
gada 22. jūnija nav pavēles par apgādes nodrošinājumu, kā dēļ kopš 22.
jūnija sarkanarmija pārtiek bandītiskā ceļā." Savukārt Kalnbērziņš
tam atbildēja: "Jūsu piesūtītās ziņas, pilnīgi saprotams, nedrīkst
izplatīt, tāpēc ka pretējā gadījumā tas var izraisīt lielu paniku
aizmugurē." Kalnbērziņš ieteica Kusiņam labāk studēt un ievērot
biedra Staļina runas. To pašu stāvokli savā dienasgrāmatā apstiprināja arī
Rīgas strādnieku bataljona štāba priekšnieks Georgs Broziņš. 1941. gada
17. jūlijā ir ieraksts: "Prasām igauņu partijas orgāniem pārtiku.
Atbilde: organizējiet paši! Nabadzīgie jums dos, kulakiem atņemiet! Skaidra
atbilde. Tā arī rīkojamies." Taču vispārējo situāciju raksturo jau
1. jūlija ieraksts: "Gvardistos liels nemiers. Visi atkāpjas, kamdēļ
mums jāpaliek
Komandieris pavēl nostādīt rotas un uzdod jautājumu:
"Kas negrib cīnīties un ieņemt aizstāvēšanās pozīcijas, lai noliek
ieročus un aiziet, kur vēlas!" Bataljonā 500 vīru. Ieročus noliek
300
Tāds īstenībā bija vācu krievu kara sākums Latvijā 1941. gadā.
 2004. gada 28. jūnijs
|