Tieši pirms pusgadsimta, 1956. gada 25. februārī, PSKP 20. kongresa slēgtajā sēdē Ņikita Hruščovs nolasīja referātu Par personības kultu un tā sekām. Tas bija pirmais lielākais pavērsiens nepilnus trīs gadus pēc dižā tautu tēva Staļina nāves. Vēsturnieki un politologi vēl tagad pēta, kā šai virzienā sperts izšķirošais solis. Savukārt gandrīz katrs piektais Krievijā aptaujātais joprojām uzskata, ka Hruščova pirms 50 gadiem nolasītais referāts "bija kļūda".

Stāsti viņpus dzeloņstieplēm

Par to, kas īsti notika PSKP 20. kongresa sēdē bez ārzemju un citiem lūgtiem viesiem, pasaule uzzināja ne uzreiz. Toreizējā kompartijas vadība bija noaudusi pamatīgu slepenības plīvuru. Vēlāk politisko biogrāfiju autors Fjodors Burlackis, tobrīd vēl jauniņš žurnāla Komuņist darbinieks, gaidīja no slēgtās sēdes atgriežamies savu galveno redaktoru Sergeju Mezencevu. Puisis bija pārsteigts par sava šefa mazrunību, kurš tikai caur zobiem izgrūdis: "Dievs zina, ko lai mēs domājam... kas tagad notiks... ko lai mēs darām?"

Toties visā Padomju Savienībā vairs nebija noslēpjama patiesība par gulagiem un staļiniskajām represijām. Jau 1955. gada beigās tūkstošiem politieslodzīto bija atgriezušies mājās. Turklāt, kā fiksējis grāmatas Hruščovs un viņa laikmets autors Viljams Taubmens, "līdzi atvezdami stāstus par to, kas notiek aiz dzeloņstieplēm". Diezgan daudziem cilvēkiem, to vidū arī 70. gados pazīstamajam disidentam Vladimiram Bukovskim, pēc Staļina iebalzamēšanas bija pazudis baiļu slogs. Dzimtajās vietās sāka atgriezties deportēto tautu pārstāvji – Krimas tatāri, čečeni un citi.

Arī kompartijas Centrālkomiteju pārplūdināja ar vēstulēm, cietušo sūdzībām un lūgumrakstiem. Daudzas no tām tika adresētas CK pirmajam sekretāram Ņ. Hruščovam. Gatavošanās staļinisma kritiskākam izvērtējumam bija sākusies arī varas augstākajos ešelonos. Jurijs Aksjutins, kurš sevi pieskaita pie "20. kongresa bērniem", norāda uz 1955. gada 5. novembri. Tajā dienā CK Prezidijā spriests par aizgājušā Josifa Visarionoviča drīzo dzimšanas dienu. Togad pirmo reizi 21. decembris aizritējis bez pompozām valsts mēroga ceremonijām. Savukārt Aleksandrs Jakovļevs, viens no perestroikas galvenajiem arhitektiem, atceras un savos memuāros citē fragmentus no diezgan neparastās Ņ. Hruščova runas Vladivostokā: "Mums, komunistiem, katram kā bitītei jāvairo tautas uzticība." Tas viss – vēl kongresa priekšvakarā.

Runa kapa klusumā

Kongresa sēžu zālē pirmo reizi nebija Staļina portreta. Hruščovs jau savā pārskata ziņojumā bija pavēstījis, ka Centrālā komiteja ir "kategoriski nosodījusi personības kultu kā svešu marksisma-ļeņinisma garam". Kritiski par to pašu bija runājis viens no vecajiem Politbiroja locekļiem Anastass Mikojans. Tomēr delegāti – visticamāk, iedzimtas padevības vadīti – uzgavilēja, kad franču komunistu līderis Moriss Torezs bija cildinājis Staļina vārdu.

Nokļūt 25. februāra slēgtajā sēdē bija lemts tikai 20. kongresa delegātiem un izredzētajiem. Arī A. Jakovļevam – kā CK aparāta darbiniekam. Pat viņš, kara dalībnieks un labi informēts cilvēks būdams, spiests atzīt: "Man burtiski šermuļi pārskrēja no Hruščova pirmajiem vārdiem par Staļina zvērībām un noziegumiem." Partijas līderis runājis gandrīz četras stundas ar vienu pārtraukumu. Apsūdzējis savu priekšteci, ka tas "ļaunprātīgi izmantojis varu". Pieminējis godīgus un nevainīgus komunistus, kuri nežēlīgi spīdzināti, pratināti un nogalināti. Vēl asāk šaustījis Staļinu savās atkāpēs no ziņojuma teksta. "Zālē valdīja kapa klusums. Nedzirdēja ne krēslu čīkstoņu, ne klepošanu, ne sačukstēšanos," atceras A. Jakovļevs. Tiesa, stenogrammās figurē arī "sašutuma pilni izsaucieni" un "aplausi". Tos, viņaprāt, tekstā ielikuši Hruščova palīgi.

Klausītāju vairākumu acīmredzami šokēja fakts, ka tāda runa skan no tribīnes, kur trīs gadu desmitu garumā tas pats lielummānijas apsēstais vīrs vienīgi slavināts kā "visu laiku un tautu ģeniālais vadonis". Kā nekļūdīgs stratēģis, taktiķis un domātājs. Un te nu – pļeks – absurda politiskā teātra galvenais režisors un reizē arī sociālisma cēlāju miesnieks!

Kaut arī Ņ. Hruščovs bieži atkārtojis Ļeņina vārdus, ka "masām jābūt lietas kursā par visu", kongresa delegātus un pārējos klausītājus viņš lūdzis šo tematu nenodot presei un publiskai apspriešanai. "Mēs nedrīkstam dot ieročus saviem ienaidniekiem," tāds īsumā bijis viņa arguments.

Uz pjedestāla – Ļeņins

Kā liecina CK pirmā sekretāra dēls Sergejs Hruščovs, "tēvs atgriezās mājās, noguris līdz nāvei, bet ārkārtīgi apmierināts". Mihails Gorbačovs savulaik apbrīnojis Hruščova seniora "milzīgo politisko risku". Un zināja, ko saka.

Vēl šodien tiek uzdots jautājums, kas Kremļa toreizējam valdniekam licis spert septiņu miljonu partijai tik radikālu soli. Šāda ziņojuma nolasīšanai sākotnēji pretojušies Staļina vecās gvardes pārstāvji Vjačeslavs Molotovs, Lazars Kaganovičs, arī Kliments Vorošilovs. Arī šim nolūkam speciāli veidotās komisijas vadītājs Pjotrs Pospelovs lielo sēru dienās 1953. gada martā esot šņukstējis kā nopērts. Pretestība bija sagaidāma. Bet, kā dokumentāri apstiprina The Moscow News, "nolasīt vai nenolasīt" principā bijis izlemts jau agrāk. "Mītu, ka CK Prezidijā par to vēl debatēts kongresa sēžu starplaikā, radīja pats Hruščovs," uzskata avīze.

Patiesībā slēgtajā sēdē nolasītā referāta mērķis nebija kaut ko kardināli mainīt padomiskajā sistēmā. Pats tai no sākta gala piederīgs un lielo tīrīšanu gados būdams Maskavas partijas organizācijas boss, viņš vienīgi solīja valsti vest pa ļeņinisma ceļu. Pretstatā Staļina kultam Ņ. Hruščovs glorificēja Ļeņinu. "Viņš naivi ticēja, ka sociālisms, atbrīvots no staļinisma traipa, iemantos vēl lielāko dzīvajos palikušo lojalitāti," raksta V. Taubmens. Attīrīties no vienpersoniskās varas perioda sprādzienbīstamā mantojuma viņu mudināja arī dažu brālīgo kompartiju centieni pēc sabiedrības demokratizācijas. To līderi, kas drīz vien tika iepazīstināti ar ziņojuma saturu, uz notikušo reaģēja dažādi. Valters Ulbrihts darīja visu, lai Austrumvācijā to apraktu kā nedzīvi dzimušu ārlaulības bērnu. Poļi rīkojās daudz brīvāk, informējot arī ierindas komunistus. Valda versija, ka Varšavas melnajā tirgū kāds amerikānis šo tekstu nopircis par 300 dolāriem. Pa ķēdi CIP–Valsts departaments tas nonāca arī Ņujorkā: New York Times slepeni nolasīto referātu publicēja 1956. gada 4. jūnijā. Padomju Savienībā – vairāk nekā trīs gadu desmitus vēlāk.

Dozētā destaļinizācija

Jau samērā drīz apstiprinājās, ka lielais Kremļa reformators nepavisam nav dziļākas demokratizācijas procesu aizstāvis. Ar PSRS karaspēka līdzdalību 1956. gada oktobrī brutāli tika apspiesta tautas sacelšanās Ungārijā.

Pats Ņikita Hruščovs it kā nobijās un sāka bremzēt destaļinizāciju. No centra uz partijas organizacijām sāka plūst vēstules, aicinot apkarot antipartejiskus elementus. Bet pārmaiņu process bija aizsākts. Dažus gadus vēlāk žurnāls Novij Mir publicēja atmaskojošu Aleksandra Solžeņicina darbu Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē. Dzejnieks Jevgenijs Jevtušenko šo sakustēšanos dēvē par garīgo revolūciju: tajā piedalījās vesela plejāde "20. kongresa bērnu". Gorbačova perestroikas gados šo periodu uztvēra kā pirmo atklātības seansu. Hruščova iezvanītais atkusnis atnāca arī līdz Latvijai, kamēr ar viņa paša piepalīdzību nacionālkomunisti tiek sisti krustā 1959. gada vasarā. Lija partijniekiem neērtu cilvēku asinis Novočerkaskā 1962. gada jūnijā.

Rīkot Staļinam politiskās bēres PSKP 20. kongresā izrādījās stipri pāragri – viņa iedibinātās sistēmas paši zvērinātākie balstītāji tiktāl mobilizējās, ka 1964. gada oktobrī gāza Ņikitu Sergejeviču. Dozēto destaļinizāciju pilnīgi centās apturēt viņa pēcgājējs Kremlī Leonīds Brežņevs. Šodien Krievijā vēl gandrīz katrs piektais aptaujātais uzskata, ka Hruščova pirms 50 gadiem nolasītais referāts "bija kļūda".

  25.02.2006