Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs sadarbībā ar izdevniecību Jumava ir realizējis ļoti vajadzīgu projektu, publicējot fotodokumentu albumu Saglabāt sudrabā. Latvija staļinisma varā. Hroniku kadri 1945–1955. Ir paveikts nozīmīgs darbs, kas dod iespēju daudz plašākai auditorijai iepazīties ar dokumentālo kinohroniku kadriem, kas veltīti pirmajai pēckara desmitgadei. Arhīvs tādējādi ir atvēris savas krātuves un tieši ienācis daudzu cilvēku mājās.

Nešaubīgi vēstures procesa galvenie veidotāji un virzītāji visos laikos ir bijuši cilvēki, un šis albums ir ļoti bagāts ar daudzu apskatāmā laikmeta pazīstamu cilvēku sejām. Latvijas jaunā paaudze, kas ir dzimusi un augusi pēc valsts neatkarības atjaunošanas, tikai no vecāku un vecvecāku nostāstiem ir dzirdējuši, piemēram, par tādiem vīriem kā Augustu Kirhenšteinu, Arvīdu Pelši, Vili Lāci. Pirmais, kā zināms, 1940. gadā brauca uz Maskavu un lūdza pēc okupācijas uzņemt Latviju Padomju Savienības sastāvā. Arvīds Pelše ir tas pareizais latvietis, kas, būdams kompartijas sekretārs, aizliedza Jāņu svinēšanu Latvijā. Grāmatā var atrast arī daudzas citas laikmeta sejas: sarkano partizānu komandieri Otomāru Oškalnu, kolhoza Nākotne komjauniešu un jauniešu posma vadītāju Arturu Čiksti, rakstnieku Andreju Upīti, Dailes teātra māksliniecisko vadītāju PSRS Tautas mākslinieku Eduardu Smiļģi, Baltijas kara apgabala pavēlnieku Ivanu Bagramjanu.

Oficiālajā kinohronikā parādīta arī vienkāršā tauta, kas steidz pildīt valsts uzliktās nodevas vai arī piedalās sarkanā oktobra gadadienai veltītos pasākumos. Tiesa, vietumis padomju laika hronisti ir pieļāvuši zināmu brāķi, jo, piemēram, fotokadros zemnieki Liepājas apriņķa Vērgales pagastā, balsojot par kolhoza izveidi, nav īpaši priecīgām sejām.

Ielūkojoties grāmatā, mēs atradīsim arī materiālu par Dziesmu svētkiem, radiouztvērēju ražošanas atsākšanu rūpnīcā VEF, pirmās trolejbusu līnijas atklāšanu Rīgā, Staļina 70. dzimšanas dienas svinēšanu Jelgavas apriņķa kolhozā Zemgale, Rīgas 750 gadu jubilejas svinībām un daudzas citas laikmeta liecības. Bet pāri visam un gandrīz visos kadros priekšplānā ir Staļins un kompartija. Mazāk informētam cilvēkam var pat rasties pārliecība, ka viss bijis gandrīz vai ideāli. Līdz ar to izdotā albuma daļējs trūkums ir tā vienpusība, tikai oficiālās vēstures atspoguļošana.

Pirmajā pēckara desmitgadē Latvijā taču bija arī nacionālo partizānu cīņas pret padomju režīmu, 1949. gada 25. marta deportācijas, cilvēku pretestība un nesamierināšanās ar notiekošo. Viss tas palicis aiz kadra. Priekšplānā ir tālaika nomenklatūra (partijas un padomju vadība un tai pietuvinātie) – galma dzejnieki, mākslinieki, pirmrindnieki. Papildinājums ar neoficiālās vēstures liecībām būtu izlīdzsvarojis priekšstatu par dzīvi staļinisma apstākļos.

Lai arī grāmatas apjoms nav liels – tikai nedaudz vairāk par 140 lappusēm, daudzi lasītāji droši vien tajā atradīs savus paziņas, radus un draugus. Tas nekas, ka konkrētajam personāžam tagad ir sirmāka galva un vairāk grumbu sejā, tas ir bijis viņa laiks. Cilvēkam ir atvēlēta tikai viena dzīve, un viņš nebūt nav vainīgs, ka tā bija jādzīvo padomju Latvijā. Arhīva darbinieku veikums ir visnotaļ atbalstāms. Lai novērstu grāmatas zināmu vienpusību, šķiet, albumam vajadzēja pievienot objektīvu, daudz apjomīgāku un analītiskāku Latvijas pēckara pirmās desmitgades perioda vēstures izvērtējumu. Šāds materiāls palīdzētu labāk orientēties konkrētajā laika posmā, parādītu padomju režīma būtību, tā liekulīgo pompozitāti, lielo atšķirību starp vārdiem un darbiem, sabiedrības sadalīšanos nomenklatūrā un pārējos.

Tomēr vēlos uzteikt arhīva un izdevniecības paveikto, jo tas jau ir otrais kopīgi veidotais fotoalbums. Pirmā publikācija bija pirms četriem gadiem un bija veltīta Latvijai Otrā pasaules kara gadiem. Tāpēc jānovēl nākotnē turpināt šo tradīciju un iepazīstināt cilvēkus Latvijā un ārpus tās ar fotoliecībām par mūsu valsts vēsturi visā XX gadsimtā. Droši vien nākamie albumi būs apjomīgāki, kvalitatīvāki, krāsaināki, apgādāti ar vēl labāku zinātnisko komentāru.

2004.g.22. aprīlī