Aina Rozeniece

Sestdien, 20.martā (2004), Okupācijas muzejā tiks atvērta Ilmāra Šalta grāmata "Karjeristi". Tā turpina pirms trim gadiem iznākušajā grāmatā "Nolaupītā bērnība" šķetinātos dzīvesstāstus. Tās ir tās pašas sūrstošās atmiņas, kas gruzd sirdīs it visiem komunistiskā terora upuriem. Ilmārs Šalts nav varējis klusēt, paturēt pie sevis visu to, par ko viņa tuvākie cilvēki vairs nevar pastāstīt.

Kad viņus 1941.gada 14.jūnijā izveda no Bauskas apriņķa Paņemūnes pagasta "Šaltēm", viņi bija seši. Tēvs nonāca Vjatlagā un nomira pēc septiņiem mēnešiem. Sibīrijā ar dizentēriju nomira vecāmāte, drīz pēc tam plaušu karsonis aizveda kapā arī māti. Bērni palika vieni. Ilmāram bija trīspadsmit gadi, brālim desmit, māsiņai tikai seši. 1946.gada augustā viņi kā bāreņi varēja atgriezties Latvijā, bet Ilmāram darbam un mācībām tika atvēlēti tikai piecarpus gadi. Viņu iesauca armijā un atkal lopu vagonā aizveda nezināmā virzienā. Gandrīz tūkstotis Latvijā, Lietuvā un Veļikije Luku rajonā iesaukto jauniešu nonāca nevis kādā parastā karaspēka daļā, bet katorgas darbos akmeņlauztuvēs.

Tāpat kā pirmo Ilmāra Šalta grāmatu, arī šo laidis klajā apgāds "Likteņstāsti", kura vadītāja Anita Mellupe ir no tās pašas izsūtīto brālības: viņas vecāki tika izvesti 1949.gadā un mājās varēja atgriezties tikai 1956.gadā, kad Anitai bija nepilni divi gadi.
Apgāds "Likteņstāsti", kas 1989.gada 1.aprīlī sevi pieteica ar Teātra anekdošu krājumu, atzīmē 15.dzimšanas dienu. Visus šos gadus apgāds palicis uzticīgs dokumentālajai literatūrai. Miervaldis Ozoliņš, Gunta Strautmane un pati vadītāja 1991.gadā rakstīja ceļavārdus teātra ļaužu likteņstāstu 1.grāmatai, ko ievadīja skatuves karalienes Elzas Radziņas literārais pašportrets un kas piedzīvoja ilgu un raženu mūžu: 10 gados iznāca 15 grāmatas. Ļoti populāra bija arī rakstniekiem veltītā sērija "Dzīvesstāsts un..." Anita Mellupe apgāda dzīvotspēju un attīstību saista ar saviem lieliskajiem palīgiem un domubiedriem. Kopš pašiem sākumiem viņa strādā roku rokā ar redaktorēm Guntu Strautmani un Viju Branguli, ar korektori Astrīdu Gipteri un dzejnieci Andu Līci. Tāpēc jau "Likteņstāstu" grāmatās kļūdu nav.

Sibīrijas lāsts
Didzis CAUNE

Karjeristi. Saskaņā ar Staļina valdības iekšlietu ministra Berijas pavēli

Pēc abām lielajām deportācijām padomju vara cilvēku paverdzināšanu katorgās turpināja slēptāk. 1952. gadā ap trīssimt latviešu zēnu atkal jau lopu vagonos kopā ar tikpat daudz vienaudžiem no Lietuvas un Krievijas rietumiem tika vesti nezināmā virzienā... Uz gandrīz četriem gadiem viņi kļuva par karjeristiem...

Maskētās represijas
1946. gadā Ilmārs Šalts piecpadsmit gadu vecumā kopā ar trīs gadus jaunāko brāli un astoņgadīgo māsu no Krasnojarskas novada Latvijā atgriezās kā bāreņi. 1941. gada 14. jūnijā no dzimtajām Šaltu mājām Lietuvas pierobežā viņam bija jāatvadās. Sibīrijā tēvs, neizturējis badu un aukstumu Vjatlaga 7. nometnē, mira pēc septiņiem mēnešiem, māte un vecāmāte – trīs gadus vēlāk. Pēc atgriešanās dzimtenē mācībās un darbā nepagāja ne seši gadi, kad sekoja iesaukums Sarkanajā armijā. Šī karaspēka daļa bija īpaša. Iesauktie tika nosūtīti katorgas darbos stepē bijušo ieslodzīto vietā. "Bijām lēts darbaspēks," komentē Ilmārs Šalts. "Daudzi no maniem dienesta biedriem bija 1949. gadā izsūtīto bērni. Izvešanas brīdī viņi jau bija tajā vecumā, kad dzīvoja vai mācījās atsevišķi no ģimenes. Dīvainākais, ka 1949. gadā viņus īpaši nemaz nemeklēja. Savāca mūs visus kopā 1952. gadā. Savukārt lietuviešiem ne vienam vien personīgajā lietā bija ieraksts "bandaspasobņik" – par mežabrāļu atbalstīšanu. Krievi bija no Veļikije Luku apkārtnes. Grūti pateikt, par ko viņiem tāds liktenis. Starp mums bija arī viens otrs komjaunietis. Taču visiem vilkās līdzi vai nu Sibīrijas lāsts, vai kas cits saistībā ar vecākiem vai pagātni."

Tagad lielākā daļa Ilmāra Šalta biedru no akmeņlauztuvēm ir miruši. "Tajos drausmīgajos stepes putekļos dabūja silikozi. Kad, piemēram, tāds Roberts Kreicbergs, zvejnieka dēls no Lapmežciema, nomira un ārsti taisīja sekciju, viņi bija brīnījušies – kur zvejnieka dēlam tikušas pilnas plaušas ar smiltīm..." stāsta represētais.

Kā veltījums dienesta biedriem apgādā Likteņstāsti nu tapusi viņa grāmata Karjeristi. Tās atvēršana notiks šodien Okupācijas muzejā pulksten14. Šī grāmata ir turpinājums autora pirms trim gadiem iznākušajam darbam Nolaupītā bērnība, kurā viņš aprakstījis izsūtījumā pavadītos piecus gadus.

No aizmirstības izrautie
"Karjeristi nav tik traģiska grāmata kā pirmā. Armija tomēr bija cita lieta. Un mūsu tēvi, kas mira nometnēs vai krita, cīnoties ar ieroci rokā, – tie bija vīrieši. Bet iedomājieties, ko nozīmē mātei redzēt savu bērnu mirstam badā..." balsij iedreboties, par noskaņu grāmatā Nolaupītā bērnība stāsta visnotaļ Šalta kungs.

Autors daudz strādājis, lai apzinātu arī citu apkopotu informāciju. "Grāmatā Nolaupītā bērnība pieminēti ap 90 uzvārdi – tie, kas mēs kopā dzīvojām tajā barakā... Karjeristos būs pāri par 150 personām – tieši no Latvijas iesauktie... Balstījos uz trim avotiem. Pirms manis par mūsu Sibīrijas izsūtījuma vietu bija rakstījusi tikai Vizma Stūre. Taču viņas saraksts bija nepilnīgs – tajā nebija arī manas ģimenes. Otrs avots bija 1995. gadā Valsts arhīva izdotais represēto saraksts. Vēl Stūre bija publicējusi no Bauskas apriņķa izsūtīto sarakstu. Saliku to kopā, bet nācās vēl šo to pielabot."

Sibīrijas bērniem tika nolaupīta ne tikai bērnība, bet arī pagātne. Ilmārs Šalts atminas pirmajā grāmato pieminēto Vanagu ģimeni: "Viens puisītis Irēnai Vanagai mira ceļā uz Sibīriju, otrs piedzima tur, bet drīz mira. Apglabāja viņu šūpulītī. Uzlika dēli virsū un apraka... Viņu māsiņa, kas toreiz bija trīsgadīga, par to uzzināja tikai no manas grāmatas – māte viņai neko nebija stāstījusi..."

Ko var gūt armijā
Lai gan daudzi smagajā dienestā tika sabendēti, Ilmārs Šalts šajos gados saskata arī pozitīvo. "Dabīgi, ka kļuvām riktīgi vīri. Viena daļa. Bija arī tādi, kas sabruka – nodzērās. Arī pēc armijas bija grūti – savās mājās maz kas tika atpakaļ. Tās jau bija aizņēmuši sabraukušie krievi..."

Grāmatas nosaukumā liekot vārdu "karjeristi", pārdzīvotais tiek iekrāsots arī ar vieglu ironiju. Karjeras iespējas gan nebija lielas. Varēja, teiksim, uzdienēties līdz jaunākā leitnanta uzplečiem. Par spīti tam, ka, ierodoties dienesta vietā, jaunie karavīri no ieslodzītajiem mantoja barakas un dzeloņdrātis, kā arī pārskābušus kāpostus un pārsālītas, smirdošas zivīm, ar kurām tika baroti gandrīz visu 1952. gadu, strādājuši tomēr kārtīgi. Viens otrs pat ticis apbalvots – varēja nofotografēties zem bataljona karoga. Tas gan bijis kā kaut kādam artelim, toties fotografēšanās vajadzībām bija speciāls fotofrencis. "Ar polsteriem – laikam mantots no kāda čekista. Bildējoties visi to vilkām parastās gimnasķorkas vietā," smejas sirmais kungs, tiesa, nopietni iekarstot, kad saruna skar mūsdienas: "Tagad, paskat, puišeļus nevar izķert viena gada dienestam. Viņi uzskata, ka dienests ir idiotiem. Manuprāt, armija tomēr jaunam cilvēkam ir vajadzīga, lai kā arī būtu. Ja tu esi muļļa, tad muļļa arī paliksi, bet armija vismaz ierādīs, ka vari saņemt pa purnu, ja pats sevi nespēsi aizstāvēt."
***
Ilmārs Šalts
Padomju varas represētajiem veltītās grāmatas Nolaupītā bērnība un tās turpinājuma Karjeristi autors
Dzimis 1931. gada 20. martā Rīgā
Audzis Bauskas apriņķa Paņemūnes pagasta Šaltēs
1941. gadā izsūtīts uz Krasnojarskas novada Bogotolas rajonu
Sibīrijā mirst tēvs, māte un vecāmāte
1946. gadā ar māsu un brāli atgriežas Latvijā
1952. gadā no Rīgas industriālā politehnikuma elektrotehnikas specialitātes 4. kursa audzēkņa sola atkal nonāk lopu vagonā un tiek aizvests uz Krievijas stepi kā armijā iesauktais, kaut patiesībā nonāca katorgā
Pabeidzis RPI, iegūstot elektroenerģētiķa specialitāti,
23 gadus nostrādājis VEF par elektroiekārtu remonta plānošanas biroja vadītāju
Divu meitu tēvs. Vectēvs diviem mazbērniem

NRA, 20.03.2004.