Rīgā Presņakovs ieradās pēc Krievijas pilsoņu kara, uzdodamies par krievu ziemeļu-rietumu valdības pilnvaroto un Krievijas konsulu Latvijā. Jaunajā dzīvesvietā viņš izvērsa aktīvu politisku darbību, kuru drīz vien novērtēja krievu emigrantu sabiedrība. 1920. — 1921. gadā Presņakovam uzmanību pievērsa arī Latvijas politpārvaldes darbinieki. Viņi noskaidroja, ka no "Krievu nacionāli demokrātiskās biedrības" Rīgā atšķēlusies daļa biedru ar V. Presņakovu priekšgalā un nodibinājusi jaunu — "Krievu biedrību Latvijā". Slepenā dienesta darbinieki secināja, ka Presņakovs bijis spiests aiziet no "Krievu nacionāli demokrātiskās biedrības" savas netīrās pagātnes un egoistiskā rakstura dēļ.
Izrādījās, ka sabiedrisko amatu aizsegā A. Presņakovs veicis sev izdevīgus spekulatīvus darījumus. Tā bija noticis jau "Tatjanas komitejā" Pēterburgā un Judeņiča armijā, kur V. Presņakovs bija strādājis armijas intendantūrā, kā arī "Amerikas palīdzības komitejā krievu emigrantiem Latvijā". Novērojot jaundibinātās "Krievu biedrības Latvijā" darbību, politpārvaldes darbinieki noskaidroja, ka tā nedarbojas saskaņā ar statūtos deklarētajiem principiem. Biedrības izvirzītie mērķi netika īstenoti, bet pati biedrība kalpoja vienīgi tās priekšnieka Presņakova un viņa draugu spekulatīvajām mahinācijām.
Latvijas krievu sabiedrībā arvien vairāk izplatījās valodas par Presņakova negodīgo un reizēm pat noziedzīgo rīcību. Sabiedrības lielākā daļa distancējās un pilnībā novērsās no viņa.
Redzēdams, ka sabiedriskā darbinieka loma krievu sabiedrībā vairs negūst panākumus, Presņakovs sāka meklēt jaunus ceļus savas mantkārības apmierināšanai. Daļēji uz to spieda arī viņa dzīvesveids — bija jāuztur gan sieva, gan mīļākā, kāda pilsone Volinska. Vairs nespēdams sev sagādāt iztikas līdzekļus, Presņakovs mainīja savas noziedzīgās darbības virzienu.
Latvijas armijas komandiera štāba operatīvās daļas 3. nodaļa uzzināja, ka Presņakovs jau 1925. gadā kā GPP (Galvenās politiskās pārvaldes, krievu val. — GPU) aģents ar segvārdu Ivanovs sniedzis ziņas PSRS pārstāvniecības Rīgā paspārnē strādājošajam GPP darbiniekam. Tāpat viņš solījis sagādāt personām, kuras ieradās Latvijā nelegāli vai kurām nepienācās Latvijas pilsonība, pret ievērojamu atlīdzību legālus Latvijas pilsoņu dokumentus. Presņakovs savu darbību paplašināja arī citos virzienos, solot nelegāli nogādāt no Latvijas uz PSRS personas, kuras ekonomisku vai politisku motīvu dēļ tur vēlējās nokļūt slepeni.
Latvijas krievu sabiedrībā cirkulēja baumas, ka visus šos cilvēkus piemeklējis viens liktenis — pēc nokļūšanas Padomju Savienībā tie nonākuši GPP rokās. Politpārvaldes darbiniekiem tas bija vēl viens netiešs apliecinājums tam, ka Presņakovs sadarbojies ar GPP un nelegālos robežpārkāpējus sūtījis saziņā ar GPP.
1927. gada 7. jūlijā politpārvaldes rīcībā nonāca informācija, ka V. Presņakovs ieradīsies PSRS sūtniecībā, lai piedāvātu slepenas ziņas. Tajā pašā vakarā, iznākot no vēstniecības, viņu aizturēja. Kratīšanas laikā Presņakova dzīvoklī atrada dokumentus, kuri liecināja par viņa saraksti ar krievu monarhistiem Parīzē un norādes, ka Presņakovs ziņojis par saimniecisko un politisko stāvokli Latvijā.
Saskaņā ar politpārvaldes rīcībā esošo informāciju, Presņakovs PSRS slepenajam dienestam bija sniedzis ziņas 1925. gadā, bet 1927. gadā ieradies, lai atjaunotu sakarus. Pēc aizturēšanas viņš kategoriski noliedza savu saistību ar PSRS specdienestu. Tiesas laikā Presņakovs atzinās tikai krimināla rakstura pārkāpumos un Rīgas apgabaltiesa par kriminālnoziegumiem viņu sodīja ar trīs mēnešu cietumsodu, bet Latvijas drošības dienesta darbinieki, baidoties atšifrēt savu informācijas avotu, savāktos pierādījumus tiesai neuzrādīja.
Latvijas Iekšlietu ministrijas politpārvades uzskaites kartotēkā par V. Presņakovu lasāms: "Vladimirs Presņakovs, dzimis 1883. gadā Krievijā, Latvijas pilsonis, advokāts. Pēc saņemtām ziņām, piekopj valsts ārējo un iekšējo drošību apdraudošu darbību, kas izpaužas ļaunprātīgu un naidīgu baumu izplatīšanā par pastāvošo valsts iekārtu un valdību, galvenā kārtā starp lauku iedzīvotājiem — iebraucējiem no Latgales. Nodarbojas ar neatļautu advokatūru, uzņemoties vest nelikumīgas lietas. Sastāv PSRS ārējās izlūkošanas dienestā un minētai iestādei sniedz ziņas par Latvijas bruņotiem spēkiem."
1937. gadā V. Presņakovs centās panākt savas sodāmības atcelšanu, bet prasību atstāja bez ievērības. Politpārvalde turklāt informēja Valsts prezidenta sekretāru, ka "pēdējā laikā kompromitējošas ziņas nav ienākušas, bet, ņemot vērā to, ka viņš savu vainu ne tikai nenožēlo, bet pat stūrgalvīgi paliek pie tā, ka notiesāts nevainīgs, viņa lūgums atstājams bez ievērības."
Krievu emigrantu organizāciju darbība izraisīja īpašu PSRS specdienestu interesi. Šīs organizācijas savā absolūtā vairākumā bija naidīgi noskaņotas pret komunistu režīmu un rietumvalstu specdienesti monarhistu vidū centās atrast cilvēkus, kurus būtu iespējams izmantot cīņā pret Padomju Savienību. Aktīvi darbojās arī PSRS specdienesti, lai neitralizētu un diskreditētu pretinieka aktivitātes. Kā piemēru var minēt operāciju "Trest", kura daudzos Eiropas valstu slepeno dienestu darbiniekos radīja pārliecību, ka PSRS kontrolē krievu monarhistu organizāciju darbību.
Krievu emigrantu vidū netrūka cilvēku, kuri spiegoja Padomju Savienības labā, patriotisku jūtu vadīti, tomēr vairākums par šādu soli izšķīrās materiālu apsvērumu dēļ. Citus piespieda sadarboties, draudot represēt kādu no radiniekiem PSRS. Nereti PSRS specdienesti savervētos aģentus izmantoja monarhistu organizāciju graušanai no iekšienes. Savervētā aģentūra nodarbojās ar militāra, politiska un cita veida informācijas vākšanu.
Aldis Bergmanis, TSDC