Nāve, kur ir tavs dzelonis!
Elle, kur ir tava uzvara!
/Pāvila 1. gr. korintiešiem 15.n.55.p./

Priekšvārds

Melu un ļaunuma impērija, kas sevi iedomīgi dēvēja par Padomju Sociālistisko Republiku Savienību nu ir sabrukusi kā sapuvusi būda, atstājot aiz sevis pasaules vēsturē vēl nepieredzētu morālu, ideoloģisku un ekonomisku postažu. Pie tam šis sabrukums ir noticis bez jebkādu spēku iejaukšanās no ārienes, tikai aplamās komunistiskās doktrīnas loģiskas un secīgas attīstības dēļ. Un tomēr vēl atrodas cilvēki, kas mēģina iestāstīt, ka viss bija labi, ka bija tikai nenozīmīgas kļūdiņas, ka vajag iet pa sociālisma ceļu, un, vulgāri izsakoties, “sist žīdus un glābt Krieviju”. Lai nevienam nepaliktu nekādas ilūzijas par to, kāda īsti bija tā Padomju Savienība un tā kompartijas valdīšana, atkal un atkal ir jāatkārto tās padarīto noziegumu izklāsts, atkal un atkal jāatgādina visiem cilvēkiem, ko tie ir pārcietuši un no kā jābaidās tiem varmākām atkal pie varas nākot. Viens no briesmīgākajiem šī režīma noziegumiem bija necilvēcīgais asiņainais terors pret pašu valsts iedzīvotājiem, kas nekādā veidā pret šo Padomju valsti nebija noziegušies. Latvijā šis terors pirmo reizi visplašāk izpaudās 1941. gada 14. jūnija izsūtīšanā.

Šī diena manā mūžā ir atstājusi dziļas un smagas pēdas, jo es biju viens no tiem, ko torīt apcietināja, ielika lopu vagonā un aizveda uz Sibīriju  mūža nometinājumā. Atgriezties es varēju tikai pēc 15 gadiem.

Todien rīts bija apmācies un vēss  likās, ka pati saule no šausmām būtu sarāvusies un aizsegusies. Tās dienas notikumi ir tik skaudri iegriezušies manā atmiņā, ka tos neaizmirsīšu līdz pat savas dzīves pēdējam acumirklim. Tā briesmīgā netaisnība, ko mums toreiz nodarīja, nav aizmirstama, un gribas par to uzrakstīt, lai arī citi, kas to, vai ko tamlīdzīgu nav piedzīvojuši, kaut aptuveni varētu šo noziegumu izprast un lai mūsu ciešanas nebūtu bijušas gluži veltīgas. Pēdējā laikā daudz raksta par šo un citām tai sekojošām deportācijām, bet šie apraksti ir tik dažādi  brīžiem pat pārāk dramatizēti, brīžiem visai mīkstināti. Taisnība, katram bija savs Golgātas ceļš, un katram tas bija atšķirīgs. Un tomēr ārkārtīgi maz ir to ģimeņu, kas Sibīrijai nav nomaksājuši savu asins nodevu. Tāpēc rakstīšu tikai par to, ko pats redzēju un piedzīvoju. Jāraksta arī par to, kas ievadīja šos noziegumus, kā tie notika, un kas tiem sekoja.

Es pats nepiedzīvoju visļaunāko, man laimējās nonākt tikai elles pievārtē, ne pašā ellē. Bet līdz ellei bija tikai viens solis, un tur varēja nonākt tik viegli bieži vien vienīgi priekšnieku untumu dēļ. Bija grūti, ļoti grūti un nepanesami grūti, viegli nebija nekur. Man bija tā laime nenonākt nepanesami grūtos apstākļos, un ļoti grūtos apstākļos atrados tikai divus pirmos gadus. Citi ir piedzīvojuši daudzko drausmīgāku, un pārāk daudz ir to, kas vairs nevar neko pateikt - tie aizgāja bojā.

Daudz kas no senajiem notikumiem ir atmiņā izbālējis, ir aizmirsušies pat dažu cilvēku uzvārdi un vārdi, arī dažu notikumu sīkumi, bet joprojām atmiņā ir tie daudzie salauzītie cilvēku likteņi, tās izpostītās dzīves, kuras nevarēja sakārtot pat pēc atgriešanās no izsūtījuma. Reti kāds no izsūtītajiem pabeidza augstskolu un vēl retāki tika izvirzīti atbildīgos amatos, bet pamatā taču tika izsūtīti paši spējīgākie cilvēki.