1987. gada 6. augustā Latvijas cilvēku tiesību aizstāvēšanas grupa “Helsinki – 86” nāca klajā ar sekojošu aicinājumu: “23. augusts ir Baltijas tautu melnā diena, jo šajā datumā 1939. gadā divas totalitāras lielvaras Molotova un Ribentropa personā savā starpā prakstīja līgumu ar slepeniem pielikumiem, kuros tika izšķirts triju suverēnu Eiropas valstu – Latvijas, Lietuvas un Igaunijas liktenis. Norisinājās kārtējā vēstures drāma, lielvalstīm savā starpā sadalot vēl nepiederošas zemes.

Šo melno dienu nedrīkstam aizmirst, atstāt vēsturē baltus plankumus vai izlikties, ka šādu faktu nemaz nav… “Helsinki – 86” uzaicina tautiešus šī gada 23. augustā nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa Rīgā, pieminot šīs negodīgās, varmācīgās vienošanās upurus. Proti – lielvaru karā kritušos karavīrus un bojā gājušos civilos iedzīvotājus.”

Jāatzīmē, ka ar līdzīgiem aicinājumiem aptuveni tai pašā laikā nāca klajā sabiedriskā grupa Igaunijā – “Molotova-Ribentropa pakta atklātas publicēšanas Igaunijas grupa” un bijušo politieslodzīto grupa Lietuvā. Tas ir pirmais gadījums pēckara vēsturē, kad notika šāda baltiešu kopēja akcija, kura arī izdevās. Par notikumiem Igaunijā un Lietuvā nerakstīšu, tas šo tematu pārāk izstieptu. Paliksim tikai pie dažām liecībām par notikumiem Latvijā. Mēs varam runāt par notikumiem Latvijā 1987. gada 23. augustā tāpēc, ka demonstrācija notika ne tikai Rīgā, bet arī Rūjienā. Demonstrācijas dalībnieku skaits Rūjienā nav zināms, bet rietumos pienākusi informācija, ka uz Rūjienu bijušas izsauktas milicijas daļas no Valmieras un citām tuvākajām pilsētām, lai demonstrāciju izklīdinātu. Miliči ar daudziem demonstrantiem fiziski izrēķinājušies.

Par notikumiem Rīgā vispirms dosim vārdu “Helsinki – 86” grupas pašreizējam vadītājam Jānim Barkānam.
“1987. gada 23. augustā Brīvības piemineklis kļuva par tautas nacionālo saskares punktu. Demonstrācijā piedalījās ap 10000 iedzīvotāju. Priekš totalitāra režīma tas ir ļoti augsts skaitlis, jo katrs dalībnieks riskēja ar arestu. Vienkārši citādi tas nevar būt. Vienotā tauta bez bailēm skandēja: “Brīvā Latvija!” un nolika ziedus pie pieminekļa. Bailes bija vienīgi savas tautas apspiedējiem. Ne velti uz ielām cirkulēja neskaitāms daudzums milicijas un Valsts drošības komitejas (VDK) darbinieku. Kad ziedu nolikšanas brīdī atskanēja vētraini aplausi, VDK darbinieki gandrīz dabūja sirdstrieku – tādiem nervoziem cilvēkiem īstā vieta ir psihiatriskajā slimnīcā. Diemžēl, pagaidām tiem pieder noteikšana pār ļaužu likteņiem.

Grupa “Helsinki – 86” uz demonstrāciju ieradās nepilnā sastāvā. Evai Biteneicei, Alfrēdam Zariņam un Heinim Lāmam tika uzlikts mājas arests. Pulksten 12:00 pie Brīvības pieminekļa jau bija sapulcējušies ap 3000 cilvēku.”

Jānis Barkāns informē arī par kādu vēstures skolotāju Valdi Turinu, kas šajā brīdī pie pieminekļa pacēlis plakātu, kurā bija rakstīts: “STAĻINISMA NOZIEGUMU DOKUMENTUS UN FAKTUS – TAUTAI!” Viņu VDK darbinieki tūlīt aizturējuši un, kā vēlāk kļuvis zināms, viņš atlaists no skolotāja vietas Rīgas 25. vakara-maiņu vidusskolā. Viņš intensīvi turpināja cīņu par tiesībām strādāt par vēstures skolotāju, bet Izglītības ministrija viņam bijusi gatava piedāvāt tikai fizkultūras skolotāja vietu. Bez tam, šajā cīņas laikā Valdis Turins devis interviju “Skolotāju Avīzei”. Viņu uz interviju bija aicinājis šīs avīzes galvenais redaktors Felikss Zvaigznons. Intervijas galvenais temats – 23. augusta notikumi pie Brīvības pieminekļa. Intervija bija sagatavota un jau salikta iespiešanai 1987. gada 3. oktobra numurā, bet 2. oktobrī 4:00 no rītā F. Zvaigznonu tieši no mājas paņēma armijas rezervistu apmācībā. No apmācībām Feliksam Zvaigznonim tomēr izdevās atbrīvoties un minētā intervija ar Valdi Turinu parādījās “Skolotāju Avīzē” (24.10.1987.) ar attiecīgiem komentāriem. Bet atgriezīsimies pie notikumiem 23. augustā.

Pulksten 15:30 grupas “Helsinki – 86” locekļi kopā ar saviem domubiedriem pulcējās Ginteru dzīvoklī Padomju bulvārī 12-9, no kura bija nolemts doties pie Brīvības pieminekļa 17:00 un nolikt ziedus. Par šiem notikumiem vispirms runā Jānis Barkāns: “Pēkšņi pie dzīvokļa durvīm nostājās vairāki VDK ierēdņi un aizsprostoja ceļu uz ārpusi. Pielietojot fizisku spēku, tie nevienam neļāva dzīvokli atstāt, un mums neatlika nekādu cerību aiziet pie Brīvības pieminekļa. Bija nepieciešams tautai paziņot par mūsu stāvokli. Mēs uzzīmējām plakātu: “ŠEIT IESLODZĪTA HELSINKU GRUPA!” un to izkārām pa logu. Plakātu lasīja katrs garāmgājējs. Sapulcējušies cilvēki ar rokām māja savus sveicienus, bet daži skaļi sauca: “Atbrīvot Helsinku grupu!” Koridorā norībēja durvis. Tā bija milicija, kas ar spēku uzlauza durvis un iebruka dzīvoklī. Netika saudzētas ne sievietes, ne bērni…”

Par šo momentu liecību devusi arī šā dzīvokļa saimniece Zvaigznīte Gintere. Viņa stāsta: “Vispirms šeit bija aplenkums. Pie mūsu dzīvokļa stāvēja milicija un arī daži privātās drēbēs un pateica, ka līdz pulksten 20:00 nedrīkstam iziet. Kad gājām ārā (gribēju pavadīt savus radus, kas te gadījuma dēļ pie mums bija ieradušies), nevienu neizlaida. Tad šie cilvēki piedraudēja ar nosišanu. Ienācām dzīvoklī un noslēdzām durvis. Uz mūsu lūgumu, lai viņi uzrāda dokumentus, kas viņi tādi ir, un kāpēc esam arestēti, viņi dokumentus neuzrādīja, un, kad Jānis Rožkalns lūdza viņus oficiāli atbildēt, vai viņi saprot, ka šī rīcība ir pret Padomju Savienības konstitūciju, viņi atbildēja, ka saprot, un tikai nosmējās. Lejā pie durvīm bija nostājušies seši vīri. Tādā veidā mēs bijām pilnīgi nogriezti no pasaules. Īsu brīdi pirms pieciem viņi sāka lauzties ar ārkārtīgu fizisku spēku; ar dzelzi, kuru vēlāk atradām iz mūsu durvīm, tika izlauztas durvis. Stendere ir izlauzta, visas atslēgas ir pagalam, un vēl durvīs liels caurums līdz šai dienai.”

Pēc tam, kad šie cilvēki ielauzās Ginteru dzīvoklī, viņi visus, kas tajā atradās, aizturēja un ar rupju spēku nogādāja milicijas iecirknī. Šajā laikā tika ievainots Jānis Rožkalns. Ārijam Tomsonam, kas bija viens no plakāta turētājiem, tik stipri izgrieza rokas, ka sāpes viņš juta vēl pāris nedēlas velāk. Bez tam, Tomsonu izrāva uz ielas tādā steigā, ka neļāva viņam pat kurpes uzvilkt kājās. Kā viņš pats stāsta: “Vēlāk, kad mūs atbrīvoja, dabūju iet mājās ar zeķēm pa piespļaudītajām Rīgas ielām.” Visi Ginteru dzīvoklī aizturētie tika atbrīvoti ap 20:00.

Ap pulksten pieciem pie Brīvības pieminekļa cilvēku bija jau ap 10 tūkstoši, kurus milicijas ķēde nelaida klāt pie pieminekļa. Šo cilvēku vidū pēkšņi radās kāds, kas spontāni uzņēmās demonstrācijas vadītāja lomu. Tas bija Rīgas operas dziedātājs Atis Silaroze. Viņš uzsāka diskutēt ar miličiem un, kad tas nedeva nekādus rezultātus, ar varu izlauzās cauri miliču ķēdei un devās pie pieminekļa. Ķēdes pārrāvumā iespiedās vairāki simti cilvēku, pārējos milicijai īsā laikā izdevās atkal norobežot no Brīvības pieminekļa. Atis Silaroze teica īsu uzrunu, aicinot klātesošos ar minūti klusuma godināt Molotova-Ribentropa pakta izraisītos mūsu tautas smagos upurus – tos, kas nogalināti kā karā, tā arī izsūtījumos un nometnēs. Tad visi klātesošie nodziedāja trīs tautasdziesmas. Jāatzīmē, ka arī pret Silarozi tūlīt pec tam tika ievadītas represijas, viņu pat mēģināja izmest no darba, bet ar Maskavas iestāžu palīdzību Silarozem ir izdevies noturēties Rīgas operā.

Aculiecinieki stāsta, ka tad, kad čekisti aptvēruši, cik patiesībā daudz cilvēku sanākuši, tie zaudējuši savaldīšanos un sākuši burtiski trakot. Viena uzskatāma liecība, kā izpaudās varas iestāžu “trakošana”, lasāma “Haralda vēstulē māsai”, kas publicēta žurnāla “Latvija Šodien” 1987. gada numurā. Visas liecības būtībā sakrīt, un no tām var secināt, ka VDK un milicija, gatavojoties šādām tautas manifestācijām, ir apguvušas jaunas demonstrāciju apkarošanas metodes, kādu agrāk tām nebija (nebija jau demonstrāciju, ko apspiest).

23. augusta vakarā miliči ķēruši katru, kas tikai pagadījies tuvumā, un situši tos bez žēlastības. Lai to varētu darīt gluži netraucēti, daži pat ievilkti tuvējo māju trepju telpās un tur piekauti. Daudzi miliči bijuši piedzērušies. Neskatoties uz šo brutālo izrēķināšanos, cilvēku noskaņojums bijis pacilāts un gluži nepazīstami cilvēki atvadījušies viens no otra ar sveicienu: “Uz tikšanos 18. novembrī!”
Kā piemēru jāpastāsta vēl, kas notika ar 12:00 dienā aizturēto Helsinku grupas locekli Heini Lāmu. Viņu iesēdināja mašīnā un vadāja apkārt (uz Siguldu) ar nolūku neļaut viņam piedalīties demonstrācijā. To darījis kāds čekists Kalniņš. Čekai bijusi informācija, ka Lāmam būšot Latvijas karogs un viņš to pie pieminekļa atritināšot, kā arī teikšot runu. Vakarā 19:00 Lāma atvests mājās Zolitūdē, no kurienes viņš devies atpakaļ uz centru pie pieminekļa. Viņš burtiski izlauzies cauri miliču ķēdei (viņu miliči aiz kakla rāvuši atpakaļ) un nolicis ziedus, kā arī pilnā balsī izkliedzis: “Nolieku šos ziedus par godu Staļina-Hitlera pakta noslēgšanas upuriem!”

Pie Brīvības pieminekļa 23. augustā atgadījušās arī kuriozitātes. 23. augustā tur bijis arī Latvijas komunistiskās partijas Centrālās komitejas Kultūras nodaļas vadītāja Gora dēls. Viņam bijis uzdevums no lapiņām nolasīt runas ar attiecīgo pretpropagandu – “izskaidrot lietas būtību”. Viņam bija jāizliekas par “sašutušo tautu”. Pie pieminekļa miliči viņu brutāli sagrābuši un veduši prom uz mašīnu. Viņš bijis tik dedzīgs, ka rāvis miličiem no rokām ārā savas lapiņas un devis tās cilvēkiem, lai lasa, bet miliči sadusmojušies, izlauzuši viņam rokas uz muguras, atņēmuši visas lapiņas, iestūmuši mašīnā un aizveduši. Pēc tam nedēļām ilgi atvainojušies Gorim par šo pārpratumu. Teikuši, vai tad Gora dēls neesot varējis uzvilkt to uzvalku, kas bijis sarunāts, lai miliči viņu atšķirtu no pārējās tautas.

Līdzīgi izgājis arī krievu avīzes “Sovetskaja Latvija” korespondentam. Tas staigājis pieminekļa tuvumā, fotgrāfējis, intervējis. Milicija viņu saņēmusi ciet, atņēmusi fotoaparātu, izgaismojusi filmiņu, bet tas protestējis kliegdams: “Ja iz Sovetskoj Latvii!” (Es esmu no Padomju Latvijas!). “Ak tā,” atklieguši miliči, “es tev rādīšu Padomju Latviju!” Viņi nav sapratuši, ka runa ir par avīzi, bet domājuši, ka aizturētais mēģina atsaukties uz savām pilsoņa tiesībām kā padomju Latvijas iedzīvotājs. Tam arī esot izgājis bēdīgi, lauzītas rokas pēc visiem jaunākajiem “pārkārtošanās atzinumiem”. Vēlāk arī viņam atvainojušies un pārmetuši, kāpēc viņš nav uzreiz teicis, ka ir žurnālists. Viņš atbildējis: “Es jau teicu, ka esmu no “Sovetskaja Latvija”.”

Pēc 23. augusta notikumiem visā Latvijā sākās plaša “izskaidrošanas” kampaņa, gan sapulcēs darba vietās, skolās, gan presē, gan arī televīzijā, bet tas ir temats par sevi, kas prasa plašu apskatu.

“Latvija Šodien” 1987.